„Izraudzītu gaišreģi es celšu”

Kad Moronijs pirmo reizi apmeklēja Džozefu Smitu, viņš brīdināja, ka Džozefa „vārds būs par laba un ļauna atziņu starp visām tautām”.¹ Mēs esam redzējuši šī pravietojuma piepildījumu. Karā starp labo un ļauno evaņģēlija atjaunošana caur pravieti Džozefu Smitu ir gan iedvesmojusi ticīgos, kuri seko viņam, gan arī izprovocējusi pretiniekus, kuri nikni cīnās pret Ciānas lietu un pret pašu Džozefu. Šī cīņa nav nekas jauns. Tā sākās drīz pēc tam, kad Džozefs iegāja Svētajā birzī, un turpinās mūsdienās ar jaunu sparu internetā.

Tas Kungs personīgi paziņoja Džozefam Smitam:

„Zemes gali vaicās pēc tava vārda, un muļķi izsmies tevi, un elle plosīsies pret tevi;

kamēr sirdsšķīstie un gudrie, un cēlie, un tikumīgie meklēs padomu un pilnvaras, un svētības pastāvīgi no tavas rokas.”²

Šodien es sniedzu savu liecību visiem, kas cenšas labāk saprast Džozefa Smita, jaunākā, evaņģēlija atjaunošanas pravieša, svēto misiju.

Mums nevajag kautrēties, liecinot par Džozefu kā par pravieti, gaišreģi un atklājēju, jo Tas Kungs vienmēr ir darbojies caur praviešiem.³ Pateicoties patiesajām mācībām, kas tika atjaunotas caur Džozefu Smitu, mēs zinām daudz vairāk par mūsu Debesu Tēvu un Glābēju Jēzu Kristu. Mēs zinām par Viņu dievišķajām īpašībām, Viņu savstarpējām attiecībām un sajūtām pret mums, un diženo pestīšanas ieceri, kas mums ļauj atgriezties Viņu klātbūtnē.

Par Džozefu prezidents Brigams Jangs paziņoja: „Ilgu laiku pirms šīs pasaules radīšanas, mūžības padomēs tika nolemts, ka viņš būs tas vīrs pasaules pēdējā laiku atklāšanā, kas sniegs Dieva vārdu ļaudīm un saņems Dieva Dēla priesterības atslēgu un spēka pilnību. Tā Kunga acis bija pār viņu ,… [jo viņš] bija iepriekš ordinēts mūžībā, lai prezidētu šajā pēdējā evaņģēlija atklāšanas laikmetā.”⁴

Tiekot sagatavots šim lielajam darbam, Džozefs Smits piedzima mīlošā ģimenē, kura pieredzēja daudzus ikdienas dzīves slogus un pārbaudījumus. Džozefam pieaugot, viņa sajūtas pret Dievu „bija dziļas un bieži — mokošas”,⁵ tomēr viņu mulsināja pretrunīgās reliģiskās idejas, ko mācīja viņa laika sludinātāji. Par laimi, jaunais Džozefs nepieļāva, lai viņa jautājumi paralizētu viņa ticību. Viņš meklēja atbildes Bībelē un atrada šādu padomu: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”⁶

Džozefs atcerējās: „Nekad neviena Svēto Rakstu rinda nebija ienākusi cilvēka sirdī ar tādu spēku, kā šī ienāca šoreiz manējā. Likās, tā ienākusi ar milzīgu spēku katrā manā sirdspukstā. Es par to domāju atkal un atkal.”⁷

Vienkāršā ticībā Džozefs rīkojās saskaņā ar šīm garīgajām sajūtām. Viņš atrada nomaļu vietu, nometās ceļos un „sāk[a] paust savas sirds vēlmes Dievam”.⁸ Džozefa aprakstā par to, kas notika tālāk, ir liels spēks:

„Es ieraudzīju gaismas stabu, spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita man pāri.

… Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un norādot uz otro, sacīja: Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi Viņu!”⁹

Džozefs Smits redzēja Dievu, Mūžīgo Tēvu, un Jēzu Kristu, pasaules Glābēju un Pestītāju. Tā bija Džozefa Pirmā vīzija. Turpmākajos gados Džozefs pārtulkoja Mormona Grāmatu ar Dieva dāvanu un spēku. Vairākas citas debesu būtnes apmeklēja viņu, atjaunojot patiesās mācības un pilnvaras, kas bija zaudētas gadsimtiem ilgi. Šie dievišķie vēstījumi, kas doti Džozefam Smitam, atvēra mūsu skatam debesu logus un mūžības godību. Džozefa dzīve ir kā liecība tam: ja kādam no mums trūkst gudrības, mēs varam lūgt Dievam ticībā un saņemt atbildes — dažkārt no debesu sūtņiem, taču biežāk ar Svētā Gara spēku, kurš ar mums runā caur iedvesmotām domām un sajūtām.¹⁰ Tieši caur Svēto Garu mēs varam „zināt patiesību par visu”.¹¹

Daudziem no mums liecība par pravieti Džozefu Smitu sākas ar Mormona Grāmatas lasīšanu. Pirmo reizi es izlasīju Mormona Grāmatu no vāka līdz vākam, būdams jauns agrā rīta semināra students. Ar savu dzīvo zēna iztēli es nolēmu to lasīt tā, it kā es būtu Džozefs Smits, pirmo reizi atklājot Mormona Grāmatas patiesās mācības. Tam bija tik spēcīga ietekme manā dzīvē, ka es turpināju lasīt Mormona Grāmatu šādā veidā. Es bieži atskārstu, ka tas padziļina manu pateicību par pravieti Džozefu un patiesajām mācībām, kas atjaunotas šajā dārgajā grāmatā.

Piemēram, iedomājieties Džozefa sajūtas, kad viņš tulkoja rakstvietas par kristībām grēku atlaišanai. Tas ir dabiski, ka Džozefam, kuram tika pateikts nepievienoties nevienai no tā laika baznīcām, bija jautājumi par šo glābšanas priekšrakstu. Viņa jautājumi vadīja viņu vēlreiz lūgt Dievu, un šī lūgšana vadīja uz Jāņa Kristītāja apmeklējumu, kurš atjaunoja Ārona priesterību un pilnvaras kristību veikšanai.¹²

Vai padomājiet par to, kā Džozefs varēja justies, kad pirmo reizi uzzināja, ka Jēzus Kristus apmeklēja Rietumu puslodes iedzīvotājus, — ka Viņš mācīja viņus, lūdza par viņiem, dziedināja viņu slimos, svētīja viņu bērnus, piešķīra priesterības pilnvaras un izpildīja viņiem Svētā Vakarēdiena priekšrakstu.¹³ Toreiz Džozefs to, iespējams, neapzinājās, taču tas, ko viņš uzzināja par Kristus senās Baznīcas priekšrakstiem un organizāciju, sagatavoja viņu, lai viņš vēlāk palīdzētu Tam Kungam atjaunot šo pašu Baznīcu uz Zemes.

Mormona Grāmatas tulkošanas laikā Džozefs un viņa sieva Emma sēroja par sava jaundzimušā dēla nāvi. Tolaik sludinātāji parasti mācīja, ka bērni, kuri nomira bez kristībām, tika nosodīti uz visiem laikiem. Paturot šo prātā, iedomājieties, kā Džozefs varēja justies, kad pārtulkoja šos pravieša Mormona vārdus: „[Maziem] bērniem nevajag nedz grēku nožēlošanu, nedz kristīšanu. … [Jo] mazi bērni ir dzīvi Kristū, patiesi kopš pasaules radīšanas.”¹⁴

Iespējams, visiespaidīgākā rakstvieta Mormona Grāmatā jaunajam Džozefam varēja būt trešā nodaļa 2. Nefija grāmatā. Šajā nodaļā ir sens pravietojums par „izraudzītu gaišreģi”, kuru Tas Kungs cels pēdējās dienās, — gaišreģi, vārdā Džozefs, kurš būs nosaukts sava tēva vārdā. Šis nākotnes pravietis tiktu „augstu vērtēts” un darītu „ļoti vērtīg[u]” darbu savai tautai. Viņš būtu „tikpat varens kā Mozus”, un viņam tiktu dots spēks pasludināt Dieva vārdu.¹⁵ Padomājiet, kā Džozefs Smits varēja justies, kad saprata, ka šis pravietojums bija par viņu! Viņš netulkoja tikai vēsturisku grāmatu; viņš tulkoja vīziju par pēdējām dienām, par Jēzus Kristus evaņģēlija brīnumaino atjaunošanu, — turklāt Džozefs pats palīdzēja to piepildīt!

Šodien, gandrīz 200 gadus vēlāk, ir redzams, kā šis pravietojums ir piepildījies. Mēs zinām tās diženās lietas, ko Džozefs paveica kā Tā Kunga pravietis. Taču atcerieties, ka tad, kad Džozefs tulkoja šo pravietojumu, viņš bija izdarījis tikai nedaudz no tā, ko pravieši bija pareģojuši. Viņš bija jauns vīrietis — divdesmitgadnieks. Baznīca vēl nebija organizēta. Nebija ne bīskapiju, ne draudžu, nebija ne misionāru, ne tempļu. Reti kurš bija dzirdējis par Džozefu Smitu, un daži no tiem, kuri bija dzirdējuši par viņu, aktīvi pretojās viņam. Tagad paskatieties uz diženo darbu, ko Tas Kungs ir paveicis ar Sava kalpa Džozefa roku, neskatoties uz visu pret viņu vērsto darbību. Vai šī pravietojuma piepildījums pārliecinoši neliecina par Džozefa Smita pravieša aicinājumu?

Katru, kas varbūt apšauba savu liecību par Džozefu Smitu vai cīnās ar kļūdainu, maldinošu vai virspusēju informāciju par viņa dzīvi un kalpošanu, es aicinu apdomāt šī darba augļus — tās daudzās svētības, ko esam saņēmuši, pateicoties Džozefa Smita, evaņģēlija atjaunošanas pravieša, brīnumainajai misijai.

Pateicoties tam, ka Džozefs bija pravietis, atklāsmes un pravieši vairs nav nekas tāds, kas pieder tikai pagātnei. Brīnumu diena — vīzijas, dziedināšanas un eņģeļu kalpošana — nav beigusies.¹⁶

Pateicoties tam, ka Džozefs bija pravietis, katrs no mums var piekļūt svētās priesterības spēkam un svētībām, tajā skaitā kristībām, Svētā Gara dāvanai un Svētajam Vakarēdienam.

Pateicoties tam, ka Džozefs bija pravietis, mums ir tempļa svētības un priekšraksti, kas saista mūs ar Dievu, padara mūs par Viņa tautu un atklāj mums „dievišķības spēk[u]”, padarot iespējamu kādu dienu „redzēt Dieva, patiesi Tēva, seju un palikt dzīv[iem]”.¹⁷

Pateicoties tam, ka Džozefs bija pravietis, mēs zinām, ka laulība un ģimene ir Dieva ieceres būtiska daļa mūsu laimei. Mēs zinām, ka caur tempļa priekšrakstiem un derībām mūsu dārgās ģimenes saites var pastāvēt mūžīgi.

Pateicoties tam, ka Džozefs bija pravietis, mums ir vairāk, nekā tikai logs uz debesīm, — mūsu priekšā ir atvērts ceļš uz mūžībām. Mēs varam pazīt „vienīgo patieso Dievu un to, ko [Viņš ir] sūtījis, Jēzu Kristu”.¹⁸ Mūžīgā dzīve var būt mūsu.

Vissvarīgākais — pateicoties tam, ka Džozefs bija pravietis, mums ir neskaitāmas liecības par to, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un pasaules Glābējs. Mums ir nepārtraukta ķēde ar Jēzus Kristus īpašajiem lieciniekiem, starp kuriem ir arī mūsu pašreizējais pravietis, prezidents Tomass S. Monsons, padomnieki Augstākajā prezidijā un Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļi. Viņu liecībām es pievienoju savu pazemīgo, tomēr drošo liecību: Jēzus Kristus dzīvo un vada Savu Baznīcu. Džozefs Smits bija un ir evaņģēlija atjaunošanas pravietis. Dieva priesterība un pilnvaras ir atkal uz Zemes. Mana lūgšana: lai mēs bezbailīgi paziņotu savu liecību un paustu savu pateicību par šo brīnišķīgo Tā Kunga pravieti, gaišreģi un atklājēju, Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.