Mācieties no Almas un Amuleka

Viens no spilgtākajiem personāžiem Svētajos Rakstos ir Alma, jaunākais. Kaut arī viņš bija diža pravieša dēls, uz laiku viņš bija nogājis no ceļa un kļuvis par „ļoti ļaunu un elkus pielūdzošu vīru”. Mums nezināmu iemeslu dēļ viņš aktīvi pretojās tēvam un centās iznīcināt Baznīcu. Pateicoties savai daiļrunībai un spējai pārliecināt, viņš guva lielus panākumus.¹

Taču Almas dzīve izmainījās, kad viņam parādījās Tā Kunga eņģelis un uzrunāja viņu — it kā pērkona balsī. Trīs dienas un trīs naktis Alma tika „spīdzināts mūžīgajās mokās, … patiesi ar nolādētas dvēseles sāpēm”. Tad kādas blāvas atmiņas ienesa gaismu viņa prāta tumsībā — mūžīgo patiesību, kuru viņam bija mācījis viņa tēvs: ka Jēzus Kristus atnāks, „lai izpirktu pasaules grēkus”. Alma jau sen bija noraidījis šādas idejas, bet tagad viņa „prāts pieķērās pie šīs domas”, un viņš pazemīgi un dedzīgi paļāvās uz Kristus Izpirkšanas spēku.²

Pēc šīs pieredzes Alma bija kļuvis par citu cilvēku. No tā brīža viņš savu dzīvi veltīja tam, lai novērstu nodarīto kaitējumu. Viņš ir spēcīgs piemērs grēku nožēlošanai, piedošanai un pastāvīgai uzticībai.

Alma galu galā tika izraudzīts pārņemt no sava tēva Dieva Baznīcas vadītāja amatu.

Stāstu par Almu noteikti zināja katrs nefijiešu tautas iedzīvotājs. Tā laika Twitter, Instagram un Facebook būtu pilni ar attēliem un stāstiem par viņu. Viņš noteikti bija regulāri redzams uz Zarahemlas nedēļas jaunumi vāka un bija tēma ievadrakstiem un speciālizlaidumiem. Īsāk sakot, viņš, iespējams, bija viena no tā laika zināmākajām slavenībām.

Bet, kad Alma redzēja, ka viņa tauta sāka aizmirst Dievu un kļuva augstprātīgi lepnībā un strīdos, viņš nolēma atteikties no valsts amata un „pilnībā nodoties Augstajai priesterībai pēc Dieva svētās kārtas”,³ lai sludinātu nefijiešiem grēku nožēlošanu.

Sākumā Alma guva lielus panākumus — tas ir, līdz viņš nonāca Amonihā. Šīs pilsētas ļaudis ļoti labi zināja, ka viņš vairs nebija viņu politiskais līderis, un tiem nebija pienācīgas cieņas pret viņa priesterības pilnvarām. Tie viņu nolādēja, izsmēja un padzina no savas pilsētas.

Salauztu sirdi Alma uzgrieza muguru Amonihas pilsētai.⁴

Taču eņģelis viņam pavēlēja atgriezties.

Padomājiet par to — atgriezties pie cilvēkiem, kas viņu neieredzēja un bija naidīgi pret Baznīcu. Tas bija bīstams un, iespējams, pat dzīvību apdraudošs uzdevums. Taču Alma nevilcinājās. „Viņš steidzīgi atgriezās.”⁵

Alma bija gavējis daudzas dienas, kad viņš iegāja pilsētā. Tur viņš kādam svešiniekam palūdza, vai tas „iedos pazemīgam Dieva kalpam ko paēst”.⁶

Šī vīra vārds bija Amuleks.

Amuleks bija turīgs, labi zināms Amonihas pilsonis. Kaut arī viņš bija ticīgu senču pēctecis, viņa paša ticība bija „padzisusi”. Vēlāk viņš atzinās: „Es tiku aicināts daudzas reizes, un es negribēju dzirdēt; tādēļ es zināju par šīm lietām, tomēr negribēju [ticēt]; tādēļ es gāju uz sacelšanos pret Dievu.”⁷

Taču Dievs gatavoja Amuleku, un, kad Amuleks satika Almu, viņš uzņēma Tā Kunga kalpu savā namā, kur Alma palika daudzas dienas.⁸ Šajā laikā Amuleks atvēra savu sirdi Almas vēstījumam, un viņā notika brīnumainas izmaiņas. Kopš tā brīža Amuleks ne tikai ticēja; viņš kļuva arī par ticības aizstāvi.

Kad Alma atkal devās, lai mācītu Amonihas ļaudis, viņam līdzās bija otrs liecinieks — Amuleks no viņu pašu vidus.

Notikumi, kas sekoja tālāk, veidoja vienu no priecīgākajiem un vienlaikus skumjākajiem stāstiem visos Svētajos Rakstos. Jūs to varat izlasīt Almas grāmatas 8.–16. nodaļā.

Es gribētu, lai jūs šodien apdomātu divus jautājumus:

Pirmais: „Ko es varu mācīties no Almas?”

Otrais: „Kā es līdzinos Amulekam?”

Ļaujiet man sākt, jautājot visiem bijušajiem, esošajiem un topošajiem vadītājiem Jēzus Kristus Baznīcā: „Ko jūs varat mācīties no Almas?”

Alma bija neparasti apdāvināts un spējīgs vīrietis. Iespējams, bija viegli padomāt, ka viņam nebija vajadzīga palīdzība no kāda cita. Taču, ko Alma izdarīja, kad viņš atgriezās Amonihā?

Alma atrada Amuleku un palūdza viņam palīdzību.

Un Alma saņēma palīdzību.

Kaut kāda iemesla dēļ dažreiz mēs kā vadītāji nelabprāt meklējam un lūdzam pēc palīdzības mūsu „Amulekiem”. Iespējams, mēs domājam, ka varam paveikt darbu labāk, darot to paši, vai mēs nevēlamies radīt citiem neērtības, vai arī mēs domājam, ka citi nevēlēsies piedalīties. Mēs pārāk bieži vilcināmies aicināt cilvēkus izmantot savus Dieva dotos talantus un iesaistīties dižajā pestīšanas darbā.

Padomājiet par Glābēju — vai Viņš uzsāka Baznīcas veidošanu viens pats?

Nē.

Viņa vēstījums nebija: „Pastāviet malā. Es pats ar to tikšu galā.” Drīzāk tas bija: „Nāc Man līdzi!”⁹ Viņš iedvesmoja, aicināja, mācīja un tad uzticēja Saviem sekotājiem „darīt to, ko jūs redzējāt Mani darām”.¹⁰ Šādi Jēzus Kristus cēla ne tikai Savu Baznīcu, bet arī paaugstināja Savus kalpus.

Lai kādā aicinājumā jūs tagad kalpotu — vai jūs būtu diakonu kvoruma prezidents, staba prezidents vai reģiona prezidents, — lai jūs gūtu panākumus, jums ir jāatrod jūsu „Amuleki”.

Tas var būt kāds pieticīgs vai pat nemanāms Baznīcas loceklis no jūsu vidus. Tas var būt kāds, kurš, šķiet, nevēlas vai nespēj kalpot. Jūsu „Amuleki” var būt jauni vai veci, vīrieši vai sievietes, nepieredzējuši, noguruši vai neaktīvi. Bet tas, ko jūs uzreiz varat nepamanīt, ir tas, ka viņi cer dzirdēt jūs sakām: „Tu Tam Kungam esi vajadzīgs! Tu man esi vajadzīgs!”

Dziļi iekšienē daudzi vēlas kalpot Dievam. Viņi grib būt par darbarīku Viņa rokās. Viņi vēlas laist darbā savu sirpi ar visu savu spēku, lai sagatavotu Zemi mūsu Glābēja atnākšanai. Viņi vēlas celt Viņa Baznīcu. Taču viņi vilcinās uzsākt. Nereti viņi gaida, ka viņiem to palūgs.

Es jūs aicinu padomāt par tiem jūsu draudzēs un bīskapijās, kuriem ir nepieciešams šāds uzaicinājums rīkoties. Tas Kungs ir ar viņiem strādājis — sagatavojis viņus, mīkstinājis viņu sirdis. Atrodiet viņus, raugoties ar savu sirdi.

Sniedzieties viņiem pretim. Māciet viņus. Iedvesmojiet viņus. Palūdziet viņus.

Dalieties ar viņiem tajā, ko eņģelis teica Amulekam, — ka Tā Kunga svētības būs pār viņiem un viņu namu.¹¹ Jūs būsiet pārsteigti atklāt drosmīgu Tā Kunga kalpu, kurš citkārt būtu palicis apslēpts.

Kamēr daļai no mums būtu jāmeklē „Amuleki”, citiem jautājums varētu būt: „Kā es līdzinos Amulekam?”

Iespējams, gadiem ejot, esat kļuvuši mazāk apņēmīgi savā māceklībā. Iespējams, jūsu liecības uguns ir kļuvusi blāvāka. Iespējams, jūs esat attālinājušies no Kristus miesas. Iespējams, jūs esat vīlušies vai pat dusmīgi. Gluži tāpat kā daži sendienu Baznīca Efezā, iespējams, arī jūs esat atstājuši savu pirmo mīlestību¹² — Jēzus Kristus evaņģēlija cēlās, mūžīgās patiesības.

Iespējams, līdzīgi Amulekam, savā sirdī jūs zināt, ka Tas Kungs „[jūs] aicināja daudzas reizes,” bet jūs „negribējāt dzirdēt”.

Taču Tas Kungs jūsos saskata to pašu, ko Viņš saskatīja Amulekā, — dedzīga kalpotāja potenciālu, kuram ir svarīgs darbs veicams un liecība, kurā dalīties. Ir kalpošana, kuru paveikt tā, kā jūs to spējat, nespēj citi. Tas Kungs jums ir uzticējis Savu svēto priesterību, kurai ir dievišķs potenciāls svētīt un iedvesmot citus. Klausieties ar savu sirdi un rīkojieties pēc Svētā Gara pamudinājumiem.

Mani uzrunāja kāda brāļa ceļojums, kurš sev uzdeva jautājumu: „Kad Tas Kungs aicinās, vai es dzirdēšu?” Es saukšu šo brīnišķīgo brāli par Dāvidu.

Dāvids pievienojās Baznīcai pirms kādiem 30 gadiem. Pēc kalpošanas misijā viņš iestājās juridiskajā skolā. Laikā, kad viņš studēja un strādāja, lai uzturētu jauno ģimeni, viņš nonāca pie informācijas par Baznīcu, kas viņu samulsināja. Jo vairāk viņš lasīja šos negatīvos materiālus, jo grūtāk viņam bija rast mieru. Rezultātā viņš lūdza, lai viņa vārds tiktu izņemts no Baznīcas pierakstiem.

No tā laika, līdzīgi kā Alma viņa dumpības dienās, Dāvids lielu daļu sava laika pavadīja, diskutējot ar Baznīcas locekļiem, iesaistoties tiešsaistes sarunās ar nolūku — apšaubīt to, kam viņi tic.

Viņam tas labi padevās.

Vienu no Baznīcas locekļiem, ar kuru viņš diskutēja, es saukšu par Jēkabu. Jēkabs pret Dāvidu vienmēr bija laipns un izrādīja viņam cieņu, bet tai pat laikā viņš bija nelokāms Baznīcas aizstāvis.

Gadu gaitā starp Dāvidu un Jēkabu izveidojās savstarpēja cieņa un draudzība. Tas, ko Dāvids nezināja, bija tas, ka Jēkabs bija lūdzis par Dāvidu un uzticīgi to darījis vairāk nekā desmit gadus. Viņš pat rakstīja sava drauga vārdu Tā Kunga tempļu lūgšanās un cerēja, ka Dāvida sirds tiks mīkstināta.

Laika gaitā, palēnām, Dāvids sāka mainīties. Viņš ar mīlestību sāka atcerēties agrāk piedzīvotās garīgās pieredzes, un viņš atcerējās to laimi, kādu viņš izjuta, kad bija Baznīcas loceklis.

Gluži kā Alma, Dāvids nebija pilnībā aizmirsis evaņģēlija patiesības, kurām viņš reiz ticēja. Tāpat kā Amuleks, Dāvids sajuta Tā Kunga pastiepto roku. Tagad Dāvids bija partneris juristu firmā — prestižā darbā. Viņš bija izveidojis Baznīcas kritiķa reputāciju, un viņš bija pārāk lepns, lai lūgtu atkārtotu uzņemšanu Baznīcā.

Tomēr viņš turpināja just Gana satvērienu.

Viņš ņēma pie sirds rakstvietu: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”¹³ Viņš lūdza: „Mīļais Dievs, es atkal vēlos būt pēdējo dienu svētais, bet man ir jautājumi, uz kuriem ir vajadzīgas atbildes.”

Vairāk kā jebkad agrāk, viņš sāka ieklausīties Gara čukstos un draugu iedvesmotajās atbildēs. Cita pēc citas viņa šaubas pārvērtās ticībā, līdz viņš atskārta, ka viņam atkal ir liecība par Jēzu Kristu un Viņa atjaunoto Baznīcu.

Tajā brīdī viņš zināja, ka viņš spēs pārvarēt savu lepnību un darīs visu nepieciešamo, lai viņu pieņemtu atpakaļ Baznīcā.

Rezultātā Dāvids iegāja kristību ūdeņos un sāka skaitīt dienas, līdz viņam tiks atjaunotas viņa svētības.

Varu ar prieku paziņot, ka šovasar Dāvidam tika atjaunotas viņa svētības. Viņš atkal ir pilnīgi aktīvs Baznīcā un kalpo savā bīskapijā par evaņģēlija principu skolotāju. Viņš izmanto katru iespēju, lai stāstītu citiem par piedzīvotajām izmaiņām, labotu nodarīto kaitējumu un liecinātu par evaņģēliju un Jēzus Kristus Baznīcu.

Mani dārgie brāļi, mani dārgie draugi, meklēsim, atradīsim, smelsimies iedvesmu un paļausimies uz „Amulekiem” mūsu bīskapijās un stabos. Baznīcā šodien ir daudz „Amuleku”.

Iespējams, ka jūs kādu pazīstat. Iespējams, ka jūs esat viens no viņiem.

Iespējams, ka Tas Kungs jums ir čukstējis, mudinot jūs atgriezties pie savas pirmās mīlestības, ziedot savus talantus, cienīgi izmantot savu priesterību un kalpot līdzās jūsu draugiem — svētajiem, tuvojoties Jēzum Kristum un ceļot Dieva valstību šeit, uz Zemes.

Mūsu mīlošais Glābējs zina, kur jūs atrodaties. Viņš zina jūsu sirdi. Viņš vēlas jūs glābt. Viņš sniegsies jums pretī. Vienkārši atveriet Viņam savu sirdi. Es ceru, ka tie, kas ir nogājuši no māceklības ceļa, — pat ja tikai mazliet, — pārdomās Dieva labestību un labvēlību, raudzīsies ar savu sirdi, mācīsies no Almas un Amuleka un sadzirdēs dzīvi mainošos Glābēja vārdus: „Nāc Man līdzi!”

Es aicinu jūs ieklausīties Viņa aicinājumā, jo jūs noteikti saņemsiet debesu balvu. Tā Kunga svētība būs pār jums un jūsu namu.¹⁴

Par to es liecinu un sniedzu jums savu svētību kā Tā Kunga apustulis Jēzus Kristus Vārdā, āmen.