Izpelnoties Tā Kunga un savas ģimenes uzticību

Brāļi, iespējams, nav lielāka komplimenta, ko mēs varētu saņemt no Tā Kunga, kā zināt to, ka Viņš uzticas mums kā cienīgiem priesterības nesējiem un lieliskiem vīriem un tēviem.

Viens ir skaidrs: Tā Kunga uzticības izpelnīšanās ir svētība, kas no mums prasa lielas pūles. Uzticēšanās ir svētība, kas balstīta paklausībā Dieva likumiem. Tā Kunga uzticības izpelnīšanās tiek panākta, kad esam patiesi pret derībām, kas noslēgtas kristību ūdeņos un svētajā templī. Kad mēs ievērojam Tam Kungam dotos solījumus, Viņa uzticēšanās mums pieaug.

Man patīk gan senie, gan mūsdienu Svētie Raksti, kur lietota frāze „sirds godaprāts”, raksturojot taisnīga cilvēka raksturu.¹ Godaprāts vai tā trūkums ir cilvēka rakstura pamatelements. Vīriešiem, kuriem ir „sirds godaprāts”, var uzticēties, tāpēc ka uzticēšanās pamatojas uz godaprātu.

Būt godprātīgam cilvēkam — vienkārši nozīmē to, ka jūsu nodomi un arī rīcība ir šķīsta un taisnīga visos jūsu dzīves aspektos — gan publiski, gan privāti. Ar katru lēmumu, ko pieņemam, mēs vai nu izpelnāmies vairāk Dieva uzticības, vai arī to pieviļam. Šis princips varbūt visskaidrāk izpaužas mūsu dievišķi noteiktajos vīra un tēva pienākumos.

Kā vīri un tēvi — mēs esam saņēmuši dievišķu uzdevumu no mūsdienu praviešiem, gaišreģiem un atklājējiem dokumentā „Ģimene — vēstījums pasaulei”. Šajā dokumentā mums tiek mācīts, ka (1) „tēviem ir jāvada ģimene ar mīlestību un taisnīgumu”, (2) tēvu „pienākums ir rūpēties par dzīves vajadzību apmierināšanu” un (3) tēvi ir atbildīgi par savas ģimenes aizsardzību.²

Lai mēs izpelnītos Dieva uzticību, mums būs jāizpilda šie trīs — dievišķi noteiktie — pienākumi pret savu ģimeni, un tas jādara Tā Kunga veidā. Kā tālāk paziņots ģimenes vēstījumā, Tā Kunga veids ir izpildīt šos pienākumus kopā ar savu sievu „kā vienlīdzīgiem partneriem”.³ Man tas nozīmē to, ka mēs nepieņemam nevienu svarīgu lēmumu par šo trīs pienākumu izpildi, ja mums par tiem nav pilnīgas vienotības ar savu sievu.

Pirmais solis Tā Kunga uzticības izpelnīšanās meklējumos ir tāds, ka mēs uzticamies Viņam. Pravietis Nefijs bija par paraugu tam, kā uzticēties Dievam, kad viņš lūdza: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi. Es nepaļaušos uz miesīgu roku.”⁴ Nefijs bija pilnā mērā apņēmies darīt Tā Kunga prātu. Papildus tam, ka viņš teica, ka „[darīs] to, ko Tas Kungs ir pavēlējis”, viņš arī bija nelokāms savā apņēmībā — paveikt viņam uzdoto, kā tas ir ilustrēts šajā apgalvojumā: „Kā Tas Kungs dzīvo, un kā mēs dzīvojam, mēs neiesim lejā pie mūsu tēva tuksnesī, iekams mēs nebūsim izpildījuši to, ko Tas Kungs mums ir pavēlējis.”⁵

Tāpēc ka Nefijs vispirms uzticējās Dievam, Dievs lielā mērā uzticējās Nefijam. Tas Kungs svētīja viņu, dāsni izlejot pār viņu Svēto Garu, kas svētīja viņu, viņa ģimenes locekļus un viņa tautu. Pateicoties tam, ka Nefijs vadīja mīlestībā un taisnīgumā un gādāja par savu ģimeni un tautu, un aizsargāja viņus, viņš rakstīja: „Mēs dzīvojām laimīgi.”⁶

Lai papildinātu šo tematu ar sievietes skatījumu, es palūdzu savām divām precētajām meitām man palīdzēt. Es lūdzu viņas uzrakstīt vienā vai divos teikumos savas domas par uzticēšanās nozīmīgumu un tās ietekmi viņu laulības un ģimenes dzīvē. Šīs ir Laras Herisas un Kristīnas Hensenas domas.

Vispirms Lara: „Man ir ļoti svarīgi zināt, ka mans vīrs, veicot ikdienas darbus, izdara tādas izvēles, kas pauž cieņu un mīlestību pret mani. Kad mēs šādi varam uzticēties viens otram, tas mūsu mājās ienes mieru, kur mēs kopā ar prieku varam audzināt savu ģimeni.”

Tagad Kristīnas domas: „Uzticēties kādam ir līdzīgi, kā ticēt kādam. Bez paļaušanās un ticības ir bailes un šaubas. Man viena no lielākajām svētībām, kas izriet no spējas pilnībā uzticēties savam vīram, ir miers — dvēseles miers, apzinoties, ka viņš patiesi dara to, ko saka. Uzticēšanās sniedz mieru un mīlestību un rada vidi, kur šī mīlestība var augt.”

Lara un Kristīna nezināja, ko otra bija uzrakstījusi. Man tas šķiet ļoti interesanti, ka viņas abas, neatkarīgi viena no otras, uzskata miera svētību mājās tieši saistītu ar vīru, kuram viņas var uzticēties. Kā parāda manu meitu piemēri, uzticēšanās principam ir ārkārtīgi nozīmīga loma uz Kristu centrētu māju izveidē.

Arī es varēju izbaudīt šo pašu — uz Kristu centrēto — vidi, kad bērnībā dzīvoju mājās, kur mans tēvs godāja savu priesterību un ieguva visas ģimenes uzticību sava „sirds godaprāta” dēļ.⁷ Ļaujiet man dalīties ar jums pieredzē no savas jaunības, kas parāda paliekošo, pozitīvo ietekmi, ko tēvs, kurš saprot godaprātā balstītas uzticēšanās principu un dzīvo saskaņā ar to, var sniegt viņa ģimenei.

Kad biju ļoti jauns, mans tēvs nodibināja uzņēmumu, kas specializējās ražošanas procesa automatizācijā. Šis uzņēmums projektēja, ražoja un uzstādīja automatizētās ražošanas līnijas visā pasaulē.

Kad es mācījos pamatskolā, mans tēvs vēlējās, lai es mācos strādāt. Viņš arī vēlējās, lai es iemācos uzsākt uzņēmējdarbību no nulles. Mans pirmais darbs bija zemesgabala, kas nebija redzams plašākai sabiedrībai, uzturēšana un krāsošana.

Kad es sāku mācīties vidusskolā, mani paaugstināja amatā un es sāku strādāt ražotnē. Es sāku mācīties, kā saprast projektu plānus un darbināt lielas tērauda ražošanas iekārtas. Pēc vidusskolas beigšanas es iestājos universitātē un tad devos misijā. Atgriezies mājās no misijas, es uzreiz atsāku strādāt. Man bija jānopelna nauda nākamā gada skolas izdevumiem.

Kādu dienu, neilgi pēc manas misijas, es strādāju rūpnīcā, kad mans tēvs ieaicināja mani savā kabinetā un jautāja, vai es vēlētos doties ar viņu komandējumā uz Losandželosu. Šī bija pirmā reize, kad mans tēvs uzaicināja mani pavadīt viņu komandējumā. Viņš tādējādi ļāva man plašākā sabiedrībā pārstāvēt šo uzņēmumu.

Pirms mūsu izbraukšanas viņš sagatavoja mani, pastāstot dažas detaļas par šo potenciāli jauno klientu. Pirmkārt, šis klients bija starptautisks uzņēmums. Otrkārt, viņi uzlaboja savas ražošanas līnijas visā pasaulē, ieviešot jaunāko automatizācijas tehnoloģijā. Treškārt, mūsu uzņēmums nekad iepriekš nebija sniedzis viņiem projektēšanas pakalpojumus vai piegādājis tehnoloģijas. Un visbeidzot, viņu galvenā, par iepirkumiem atbildīgā amatpersona bija sarīkojusi šo tikšanos, lai izskatītu mūsu cenu piedāvājumu jaunam projektam. Šī tikšanās bija jauna un potenciāli svarīga iespēja mūsu uzņēmumam.

Pēc ierašanās Losandželosā mēs ar tēvu devāmies uz viesnīcu, kur uzturējās šis vadītājs. Vispirms mēs pārrunājām un izanalizējām projekta tehnisko specifikāciju. Pēc tam mēs sīkāk pārrunājām izgatavošanu, tajā skaitā loģistiku un piegādes datumus. Pēdējais darba kārtības punkts bija saistīts ar cenu, termiņiem un nosacījumiem. Šeit mūsu pārrunas kļuva interesantas.

Šis uzņēmuma vadītājs mums paskaidroja, ka mūsu cenas piedāvājums bija viszemākais no visiem iesniegtajiem. Savādi, bet tad viņš pateica mums otra lētākā piedāvājuma cenu. Tad viņš pajautāja, vai mēs gribētu atsaukt savu priekšlikumu un iesniegt to no jauna. Viņš pateica, ka mūsu jaunajai cenai vajadzētu būt tikai nedaudz mazākai par nākamo lētāko piedāvājumu. Viņš tad paskaidroja, ka mēs sadalītu papildus dolārus savā starpā — pusi uz pusi. Viņš to loģiski pamatoja ar to, ka katrs būtu ieguvējs. Mūsu uzņēmums būtu ieguvējs, jo mēs nopelnītu ievērojami vairāk, nekā sākotnēji bija paredzēts mūsu piedāvājumā. Viņa uzņēmums būtu ieguvējs, tāpēc ka viņi joprojām sadarbotos ar uzņēmumu, kurš piedāvā zemāko cenu. Un, protams, viņš būtu ieguvējs, saņemot savu daļu, tāpēc ka noslēdzis šo lielisko darījumu.

Tad viņš iedeva mums pasta kastītes numuru, kur mēs varētu nosūtīt naudu, ko viņš prasīja. Pēc šī visa viņš paskatījās uz manu tēvu un jautāja: „Tātad, vai esam vienojušies?” Man par pārsteigumu, mans tēvs piecēlās, paspieda viņam roku un teica, ka mēs ar viņu sazināsimies.

Pēc tikšanās mēs iesēdāmies īrētā automašīnā, un mans tēvs pagriezās pret mani un vaicāja: „Nu, ko tu domā, ko mums vajadzētu darīt?”

Es atbildēju, sakot, ka nedomāju, ka mums būtu jāpieņem viņa piedāvājums.

Mans tēvs tad pajautāja: „Vai tu nedomā, ka mums ir pienākums pret visiem mūsu darbiniekiem — nodrošināt viņus ar darbu?”

Kamēr es pārdomāju viņa jautājumu un pirms varēju atbildēt, viņš atbildēja pats uz savu jautājumu. Viņš teica: „Klausies, Rik, ja tu pieņem kukuli vai ielaidies kompromisā ar savu godaprātu, tad ir ļoti grūti to atkal atgūt. Nekad to nedari, pat ne reizi.”

Tas, ka es dalos šajā pieredzē, nozīmē, ka es nekad neesmu aizmirsis, ko mans tēvs iemācīja man tajā pirmajā komandējumā kopā ar viņu. Es dalos šajā pieredzē, lai parādītu paliekošo ietekmi, kāda ir mums kā tēviem. Jūs varat iedomāties, kā es paļāvos uz savu tēvu viņa sirds godaprāta dēļ. Viņš dzīvoja pēc šiem pašiem principiem savā privātajā dzīvē ar manu māti, saviem bērniem un visiem, ar ko biedrojās.

Brāļi, šovakar mana lūgšana ir par to, lai mēs visi vispirms varētu uzticēties Tam Kungam, kā to parādīja Nefijs, un tad, pateicoties savam sirds godaprātam, izpelnīties Tā Kunga uzticību, kā arī mūsu sievu un bērnu uzticību. Saprotot un pielietojot šo uzticības, kas balstīta godaprātā, svēto principu, mēs būsim uzticīgi savām svētajām derībām. Mēs arī veiksmīgi prezidēsim savā ģimenē ar mīlestību un taisnīgumu, nodrošinot dzīves nepieciešamības un aizsargājot savu ģimeni no pasaules ļaunuma. Par šīm patiesībām es pazemīgi liecinu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.