Dzīvā maize, kas nākusi no debesīm

Nākamajā dienā pēc tam, kad Jēzus brīnumainā kārtā paēdināja 5000 cilvēku Galilejā tikai ar „[piecām miežu maizēm un divām zivīm]”,¹ Viņš atkal runāja uz cilvēkiem Kapernaumā. Glābējs nomanīja, ka daudziem ne tik daudz interesēja Viņa mācības, kā tas, lai atkal tiktu paēdināti.² Tādēļ Viņš centās pārliecināt viņus par to, cik neizmērojami vērtīgāka bija „[barība], kas paliek mūžīgai dzīvībai, kuru jums dos Cilvēka Dēls”.³ Jēzus paziņoja:

„Es esmu dzīvības maize.

Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī, bet ir nomiruši.

Maize, kas no debesīm nāk, ir tāda, ka tas, kas no viņas ēd, nemirst.

Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.”⁴

Viņa klausītāji nemaz nesaprata Glābēja pausto nozīmi; Viņa apgalvojumu viņi uztvēra vienīgi burtiski. Riebumā novēršoties no šīs domas, viņi brīnījās: „Kā [šis cilvēks] mums var dot ēst Savu miesu?”⁵ Jēzus turpināja Savu domu:

„Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.

Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā.

Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.”⁶

Viņš pēcāk paskaidroja Savas metaforas dziļo nozīmi:

„Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.

Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī.”⁷

Viņa klausītāji joprojām nesaprata Jēzus teikto, un „daudzi … , [šos vārdus dzirdējuši], teica: „Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?” … [Un] no šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.”⁸

Ar vārdiem — ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis — ļoti izteiksmīgā veidā ir izteikts, cik pilnīgi mums ir jāpieņem Glābējs savā dzīvē — visā mūsu būtībā —, lai mēs varētu būt kā viens. Kā tas notiek?

Vispirms mēs saprotam, ka, upurējot Savu miesu un asinis, Jēzus izpirka mūsu grēkus un pārvarēja gan fizisko, gan garīgo nāvi.⁹ Acīmredzot mēs baudām Viņa miesu un dzeram Viņa asinis tad, kad no Viņa saņemam Viņa veiktās Izpirkšanas spēku un svētības.

Kristus mācībā ir pateikts, kas mums ir jādara, lai saņemtu Viņa Izpirkšanas upura labvēlību. Tas ir, mums ir jātic un jāuzticas Kristum, jānožēlo grēki un jātop kristītiem, un jāsaņem Svētais Gars, „un tad nāk jūsu grēku piedošana ar uguni un ar Svēto Garu”.¹⁰ Šie ir vārti, mūsu piekļuve Glābēja veiktās Izpirkšanas labvēlībai un taisnajai un šaurajai takai, kas ved uz Viņa valstību.

„Tāpēc, ja jūs virzīsities uz priekšu, baudot Kristus vārdu, un pastāvēsit līdz galam, lūk, tā saka Tēvs: Jums būs mūžīgā dzīve.

… Lūk, šī ir Kristus mācība un vienīgā un patiesā Tēva un Dēla, un Svētā Gara, kas ir viens mūžīgs Dievs, mācība.”¹¹

Ir tik brīnišķīgi pārdomāt Tā Kunga Vakarēdiena simbolismu. Maize un ūdens simbolizē Tā miesu un asinis, kurš ir Dzīvības maize un Dzīvais ūdens,¹² skaudrā veidā atgādinot mums par cenu, ko Viņš samaksāja, lai mūs pestītu. Kad maize tiek lauzta, mēs atceramies Glābēja saplosīto miesu. Elders Dalins H. Oukss reiz piebilda, ka „tāpēc, ka maize tiek lauzta, katrs tās gabals ir unikāls, tieši tāpat kā cilvēki, kas to bauda, ir unikāli. Mums katram ir citādi grēki, ko nožēlot. Mums katram ir citādas vajadzības, kurās mums ir nepieciešams stiprinājums caur Izpirkšanu, ko paveica Tas Kungs, Jēzus Kristus, kuru mēs atceramies šajā priekšrakstā.”¹³ Kad mēs dzeram ūdeni, mēs domājam par asinīm, ko Viņš izlēja Ģetzemanē un pie krusta, un to svētījošo spēku.¹⁴ Zinot, ka „nekas netīrs nevar ieiet Viņa valstībā”, mēs apņemamies būt starp „[tiem], kas mazgājuši savas drānas [Glābēja] asinīs, dēļ savas ticības un visu savu grēku nožēlošanas, un savas uzticības līdz galam”.¹⁵

Es runāju par Glābēja Izpirkšanas upura labvēlības pieņemšanu, lai atbrīvotu mūs no grēkiem un traipiem, ko šie grēki mūsos atstājuši. Taču pārnestā nozīmē Viņa miesas ēšanai un Viņa asiņu dzeršanai ir papildus nozīme, un tā ir — izkopt sevī Kristus īpašības un raksturu, atmetot miesīgo cilvēku un kļūstot par svēto „caur Kristus, Tā Kunga, Izpirkšanu”.¹⁶ Katru nedēļu pieņemot Svētā Vakarēdiena maizi un ūdeni, mēs rīkotos pareizi, ja apdomātu, cik pilnīgi mums ir jāiekļauj Viņa raksturs un Viņa bezgrēcīgās dzīves paraugs savā dzīvē un būtībā. Jēzus nebūtu varējis izpirkt citu grēkus, ja pats nebūtu bijis bez grēka. Tā kā taisnībai nebija varas pār Viņu, Viņš varēja piedāvāt Sevi mūsu vietā, lai apmierinātu taisnības prasības un tad dāvātu žēlastību. Kad mēs atceramies un godājam Viņa Izpirkšanas upuri, mums arī būtu jāapdomā Viņa bezgrēcīgā dzīve.

Tas liecina par to, ka mums ir vareni jāpūlas. Mēs nevaram būt apmierināti ar to, ka paliksim savā pašreizējā stāvoklī, bet mums būtu pastāvīgi jāvirzās uz „Kristus diženuma pilnības mēru”.¹⁷ Līdzīgi ķēniņa Lamonija tēvam Mormona Grāmatā, mums ir jābūt gataviem atmest visus savus grēkus¹⁸ un koncentrēties uz to, ko no mums sagaida Tas Kungs, — gan individuāli, gan kopā.

Nesen kāds draugs man pastāstīja par pieredzi, ko guvis, kalpojot par misijas prezidentu. Viņam bija operācija, pēc kuras viņam vairākas nedēļas bija jāatgūst veselība. Savas atveseļošanās laikā viņš veltīja laiku Svēto Rakstu pētīšanai. Kādu pēcpusdienu, pārdomājot Glābēja vārdus 3. Nefija 27. nodaļā, viņš aizsnaudās. Viņš vēlāk pastāstīja:

„Es redzēju sapni, kurā man tika parādīts iespaidīgs manas dzīves panorāmas skats. Man tika parādīti mani grēki, sliktās izvēles, brīži, … kad biju izturējies pret cilvēkiem ar nepacietību, kā arī gadījumi, kad man vajadzēja pateikt vai izdarīt kaut ko labu, ko es neizdarīju. Tikai dažās minūtēs man tika parādīts visaptverošs … mana mūža pārskats, taču šķita, ka tas bija daudz ilgāk. Es pamodos izbijies un … nekavējoties nokritu uz ceļiem pie gultas, un sāku lūgt Dievu, lūgties pēc piedošanas, izlejot savas sirds sajūtas tā, kā es nekad agrāk to nebiju darījis.

Pirms šī sapņa es nezināju, ka man bija tik liela vajadzība nožēlot grēkus. Mani trūkumi un nepilnības pēkšņi man kļuva tik nepārprotami skaidri, ka plaisa starp cilvēku, kāds es biju, un Dieva svētumu un labestību šķita miljoniem kilometru plata. Savā lūgšanā tajā vēlajā pēcpusdienā es no visas sirds paudu savu visdziļāko pateicību Debesu Tēvam un Glābējam par to, ko Viņi bija izdarījuši manā labā, un par dārgajām attiecībām, kas man bija ar manu sievu un bērniem. Esot uz ceļiem, es arī sajutu Dieva mīlestību un žēlastību, kas bija tik taustāma, neskatoties uz manām necienīguma sajūtām. …

Es varu teikt, ka kopš tās dienas vairs neesmu tas pats cilvēks. … Mana sirds mainījās. … Ar laiku sāku izjust aizvien lielāku empātiju pret citiem, lielāku spēju mīlēt, savienojumā ar steidzamības sajūtu evaņģēlija sludināšanā. … Es — kā nekad agrāk — varēju attiecināt uz sevi Mormona Grāmatā atrodamos stāstus par ticību, cerību un grēku nožēlošanas dāvanu.”¹⁹

Svarīgi atzīmēt, ka šī labā vīra iespaidīgā atklāsme par viņa grēkiem un nepilnībām neatņēma viņam drosmi un nenoveda viņu izmisumā. Jā, viņš jutās šokēts un nožēlas pilns. Viņš skaudri sajuta nepieciešamību nožēlot grēkus. Viņš bija piespiests būt pazemīgs, tomēr viņš sajuta pateicību, mieru un cerību — patiesu cerību —, pateicoties Jēzum Kristum, „[dzīvajai maizei], kas nākusi no debesīm”.²⁰

Mans draugs runāja par plaisu, ko viņš uztvēra savā sapnī starp savu dzīvi un Dieva svētumu. Svētums ir īstais vārds. Ēst Kristus miesu un dzert Viņa asinis nozīmē — tiekties pēc svētuma. Dievs pavēl: „Esiet svēti, jo Es esmu svēts.”²¹

Ēnohs mums deva padomu: „Tādēļ māciet to saviem bērniem, ka visiem cilvēkiem visur ir jānožēlo grēki, vai arī viņi nekādā ziņā nevarēs iemantot Dieva valstību, jo nekas netīrs nevar tur dzīvot, jeb dzīvot Viņa klātbūtnē; jo Ādama valodā Svētuma Cilvēks ir Viņa Vārds, un Viņa Vienpiedzimušā Vārds ir Cilvēka Dēls, patiesi Jēzus Kristus.”²² Būdams zēns, es nevarēju saprast, kāpēc Jaunajā Derībā Jēzu bieži sauc par (un arī Viņš pats Sevi sauc par) Cilvēka Dēlu, jo Viņš patiesībā ir Dieva Dēls, taču Ēnoha apgalvojums paskaidro, ka, šādi Viņu saucot, tiek atzīts Viņa dievišķums un svētums — Viņš ir Dieva Tēva, Svētuma Cilvēka Dēls.

Ja mēs tiecamies būt Kristū un vēlamies, lai Viņš būtu mūsos,²³ tad mums tiešām jātiecas pēc ķermeņa un gara svētuma.²⁴ Mēs pēc tā tiecamies templī, virs kura ieejas ir uzraksts „Svētums Tam Kungam”. Mēs pēc tā tiecamies savā laulībā, ģimenē un mājās. Mēs pēc tā tiecamies katru nedēļu, kad priecājamies par Tā Kunga svēto dienu.²⁵ Mēs pēc tā tiecamies ikdienas dzīves sīkumos: savā runā, apģērbā un domās. Prezidents Tomass S. Monsons paziņoja: „Mēs esam iznākums visam tam, ko lasām, skatāmies, dzirdam un domājam.”²⁶ Mēs tiecamies pēc svētuma, kad ik dienas nesam savu krustu.²⁷

Māsa Kerola F. Makonkija reiz piebilda: „Mēs atzīstam daudzos pārbaudījumus, kārdinājumus un nelaimes, kas var mūs novērst no visa tā, kas ir tikumīgs un uzslavas vērts Dieva priekšā. Taču mūsu laicīgās dzīves pieredzes piedāvā mums iespēju izvēlēties svētumu. Visbiežāk tie ir mūsu upuri, ko nesam, lai turētu savas derības, kas mūs iesvēta un dara svētus.”²⁸ Mūsu nestajiem upuriem es vēl vēlētos pievienot arī kalpošanu, ko veicam.

Mēs zinām, ka „tad, kad [mēs kalpojam] saviem tuvākajiem, [mēs] patiesībā [kalpojam] savam Dievam”.²⁹ Turklāt Tas Kungs mums atgādina, ka šāda kalpošana ir Viņa dzīves un rakstura pamatā, „jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem”.³⁰ Prezidents Merions G. Romnijs gudri paskaidroja: „Kalpošana nav kaut kas tāds, kas mums jāpanes uz šīs Zemes, lai mēs varētu nopelnīt tiesības uz celestiālo valstību. Kalpošana ir tas pavediens, no kura paaugstinātā dzīve celestiālajā valstībā ir veidota.”³¹

Caharija pravietoja, ka Tā Kunga tūkstošgades valdīšanas laikā pat uz zirgu zvārguļiem būs rakstīts „Svētums Tam Kungam”.³² Šajā noskaņā pionieru svētie šajās ielejās piestiprināja atgādinājumu „Svētums Tam Kungam” uz šķietami parastām vai ikdienišķām lietām, kā arī uz tādām lietām, kas tiešāk saistītas ar reliģiskiem paradumiem. Tas bija rakstīts uz Svētā Vakarēdiena trauciņiem un paplātēm un uzdrukāts uz Septiņdesmito ordinācijas sertifikātiem un uz Palīdzības biedrības karoga. „Svētums Tam Kungam” arī bija rakstīts virs „Ciānas kooperatīvās tirdzniecības iestādes” veikala vitrīnām. To atrada arī uz kāda āmura galvas un bungām. Uzraksts „Svētums Tam Kungam” bija iegravēts uz metāla durvju rokturiem prezidenta Brigama Janga mājās. Šīs atsauces uz svētumu šķietami neparastās vai negaidītās vietās var likties neiederīgas, taču tās liecina par to, cik neatlaidīgi un pastāvīgi mums ir jākoncentrējas uz svētumu.

Glābēja miesas baudīšana un Viņa asiņu dzeršana nozīmē — izslēgt no savas dzīves jebko, kas neatbilst Kristus raksturam, un padarīt Viņa īpašības par savējām. Šī ir tā plašākā grēku nožēlošanas nozīme: ne tikai novērsties no pagātnes grēkiem, bet arī „vērst savu sirdi un prātu uz Dievu”,³³ dodoties uz priekšu. Kā tas notika ar manu draugu viņa atklāsmes sapnī, Dievs parādīs mums mūsu kļūdas un trūkumus, taču Viņš arī palīdzēs mums vērst vājības par spēku.³⁴ Ja mēs patiesi vaicāsim: „Kā man vēl trūkst?”³⁵ Viņš mūs neatstās neziņā, taču mīlestībā Viņš atbildēs mūsu laimes labad. Un Viņš dos mums cerību.

Tās ir intensīvas pūles, un tas būtu šausmīgi biedējoši, ja savos centienos kļūt svētiem mēs būtu vieni. Brīnišķīgā patiesība ir tāda, ka mēs neesam vieni. Mums ir Dieva mīlestība, Kristus labvēlība, Svētā Gara mierinājums un vadība un svēto sadraudzība un uzmundrinājums Kristus miesā. Nesamierināsimies ar savu pašreizējo stāvokli un arī nezaudēsim drosmi. Mūs uz to mudina arī šī vienkāršā, taču saturīgi garīgā dziesma:

Es liecinu par Jēzu Kristu, „[dzīvo maizi], kas nākusi no debesīm”,³⁷ un par to, ka tam, „kas bauda [Viņa] miesu un dzer [Viņa] asinis, … ir mūžīgā dzīvība”.³⁸ Jēzus Kristus Vārdā, āmen.