Desmitās tiesas likums

[Desmitās tiesas] likums ir ļoti vienkāršs, tā ir „viena desmitā daļa no visiem saviem ienākumiem” (M&D 119:4). Ienākumi nozīmē peļņa, alga, ieņēmumi. Tā ir nodarbināta cilvēka alga, peļņa no biznesa darījumiem, ieņēmumi no lauksaimniecības produkcijas vai saražotā, vai jebkura cita veida ienākumi. Tas Kungs teica, ka tas ir pastāvīgs likums „uz mūžiem”, tāpat kā tas ir bijis pagātnē.²

Tāpat kā visi Tā Kunga baušļi un likumi, [desmitās tiesas likums] ir vienkāršs, ja vien mums ir nedaudz ticības. Tas Kungs ir teicis īsi: „Aprēķiniet vienu desmitdaļu, un tā ir jūsu desmitā tiesa.” Tas ir desmitās tiesas likums. Tas patiešām ir tik vienkārši.³

Bībelē pirmā skaidrā norāde uz vārdu „desmitā tiesa” atrodama pašā pirmajā Vecās Derības grāmatā. Melhisedeks, Salemas ķēniņš un Visaugstākā Dieva priesteris, satika … Ābramu. Melhisedeks viņu svētīja, un Ābrams „deva desmito tiesu no visa”. (1. Mozus 14:21.)

Šajā pašā grāmatā dažas nodaļas tālāk Jēkabs Bētelē deva zvērestu šādiem vārdiem: „No visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam.” (1. Mozus 28:20–22.)

Trešo reizi desmitā tiesa pieminēta saistībā ar Levītu likumu. Tas Kungs runāja caur Mozu:

„Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem, pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta.” (3. Mozus 27:30.)

Levītu likums noteica, ka desmitā tiesa tika dota levītu uzturēšanai, un viņiem, savukārt, saskaņā ar Tā Kunga dotajiem norādījumiem Mozum, bija pienākums maksāt desmito daļu no tā, ko viņi saņēma:

„Bet levītiem saki tā: kad nu jūs būsit saņēmuši no Israēla bērniem desmito tiesu, ko Es jums esmu novēlējis par daļu no viņiem, tad jūs no tās nesiet cilājamo upuri Tam Kungam, desmito daļu no desmitās.” (4. Mozus 18:26.)

Tas skaidri parāda, ka desmitās tiesas likums bija daļa no Levītu likuma un to maksāja visa tauta — pat paši levīti, kuriem tika dots norādījums maksāt desmito tiesu no desmitās tiesas, kuru viņi saņēma.

Daži cilvēki uzskata, ka desmitās tiesas likums bija jāievēro tikai levītiem, taču vēsture pierāda, ka tas ir bijis un ir likums ikvienam. Tas bija Mozus likuma pamats. Tas ir pastāvējis no iesākuma, un to var atrast seno ēģiptiešu likumā, Babilonijā, un to var saskatīt visā Bībeles vēsturē. To pieminēja pravietis Amoss [skat. Amosa 4:4] un Nehemija, kuram bija uzdots atjaunot Jeruzālemes sienas [skat. Nehemijas 10:37–38; 12:44; 13:5, 12]. Drīz pēc šiem noteikumiem Maleahijs uzsāka pildīt vēl lielāku uzdevumu — atjaunot tautas ticību un morāli. Pūloties pretoties to cilvēku, kuri bija reliģiski tikai ārēji, mantkārībai, viņš tos apsūdzēja par noziegumu pret Dievu.

„Vai cilvēks aplaupīs Dievu? Tomēr jūs Mani esat aplaupījuši. Bet jūs sakāt: Kā tad mēs Tevi esam aplaupījuši? Ar desmito tiesu un upuriem.

Jūs esat nolādēti ar lāstu, jo jūs Mani esat aplaupījuši, patiesi, visa šī tauta.

Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal. 3:8–10.) …

Maleahija vārdi Vecās Derības noslēgumā, no jauna uzsverot desmitās tiesas likumu, norāda, ka likums, kurš ir pastāvējis no iesākumiem, nav atcelts. Tādējādi Jaunās Derības evaņģēlija atklāšanas laikmets iesākās saskaņā ar šo pamācību. …

Neilgi pēc tam, kad šajā atklāšanā tika atjaunots evaņģēlijs, Tas Kungs caur pēdējo dienu pravieti deva atklāsmi savai tautai, definējot šo likumu … :

„Un pēc tam tie, kam ir jāmaksā desmitā tiesa, ik gadu maksās vienu desmito daļu no visiem saviem ienākumiem; un tas būs viņiem pastāvīgs likums uz mūžiem, Manai svētajai priesterībai — saka Tas Kungs.” (M&D 119:4.)⁴

Desmitā tiesa ir Dieva likums Viņa bērniem, tomēr maksājums ir pilnīgi brīvprātīgs. No šāda viedokļa tas neatšķiras no Sabata dienas likuma vai no jebkura cita no Viņa likumiem. Mēs varam atteikties paklausīt vienam vai visiem Dieva likumiem. Mūsu paklausība ir brīvprātīga, taču mūsu atteikšanās maksāt neatceļ jeb neanulē šo likumu.

Ja desmitā tiesa ir brīvprātīga, vai tā ir dāvana jeb pienākuma maksājums? Starp šiem diviem jēdzieniem pastāv būtiska atšķirība. Dāvana ir brīvprātīgs naudas pārskaitījums vai mantas nodošana, negaidot par to atlīdzību. Tas notiek bez piespiešanas. Nevienam nav pienākuma pasniegt dāvanu. Ja desmitā tiesa būtu dāvana, mēs varētu dot, cik mums gribas, kad mēs to gribam, vai arī nepasniegt dāvanu vispār. Tas Debesu Tēvu nostādītu vienā līmenī ar ielu ubagotāju, kuram mēs, garām ejot, varam pamest kādu monētu.

Tas Kungs ir ieviesis desmitās tiesas likumu, un, tā kā tas ir Viņa likums, ja mēs Viņu mīlam un mums ir vēlme ievērot Viņa baušļus un saņemt Viņa svētības, mūsu pienākums ir to ievērot. No šāda skatījuma desmitā tiesa kļūst par mūsu parādu. Cilvēkam, kurš parādu dēļ nemaksā desmito tiesu, vajadzētu sev pajautāt, vai viņš nav parādā arī Tam Kungam. Skolotājs teica: „Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.)

Mēs nevaram vienlaicīgi doties uz austrumiem un rietumiem. Mēs nevaram kalpot gan Dievam, gan mantai. Cilvēks, kurš noliedz desmitās tiesas likumu, nav patiesi centies to izpildīt. Protams, ir jāpiepūlas. Lai dzīvotu saskaņā ar jebkuru no evaņģēlija likumiem vai jebkuru no tā principiem, ir jāiegulda darbs, pārdomas un pūliņi. …

Var būt tā, ka, maksājot desmito tiesu, mēs pasniedzam dāvanu un arī pildām pienākumu. Pienākuma maksājums jāveic Tā Kunga priekšā. Dāvana tiek pasniegta mūsu līdzcilvēkiem Dieva valstības celšanai. Ja rūpīgi pavērotu sludināšanu, kuru veic misionāri, Baznīcas mācību programmu, lielisko izglītības sistēmu un programmu lūgšanu namu būvniecībai, mēs saprastu, ka desmitās tiesas maksāšana nav nasta, bet gan liela privilēģija. Caur mūsu desmito tiesu daudzi cilvēki saņem evaņģēlija svētības.⁵

2. Samuēla 24:18–25 mēs lasām, ka Dāvids nepasniegtu Tam Kungam tādu ziedojumu, kuram viņa acīs nav nekādas vērtības. Viņš nešauboties saprata: ja vien dāvanas devēja acīs dāvanai nav nekādas nozīmes, tai nebija vērtības vai tā nebija derīga būt par ziedojumu Tam Kungam.

Kristus teica, ka dot ir lielāka svētība, nekā saņemt [skat. Apustuļu darbi 20:35], tomēr ir tādi cilvēki, kuri dotu tikai tad, ja paša acīs tam nav nekādas vērtības. Tas ir pretrunā Skolotāja mācībām, kurš teica: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man” (Mateja 16:24).

Ir tādi cilvēki, kas nedzīvo saskaņā ar desmitās tiesas likumu izdevumu dēļ. Tas neatbilst Dāvida apsvērumiem, kurš nepasniegtu Tam Kungam tādu ziedojumu, kuram viņa acīs nav nekādas vērtības. Tie, kas nemaksā desmito tiesu, neievēro tos dižos morāles principus, kas ietverti desmitās tiesas likumā, un viņiem trūkst izpratnes par šo likumu un tā mērķiem.⁶

Tas Kungs deva [desmitās tiesas] likumu. Ja mēs ievērojam Viņa likumu, mums veicas, taču, kad mēs uzskatām, ka paši zinām labāk, mūs gaida neveiksme. Kad apmeklēju Baznīcu dažādos apgabalos un redzu desmitās tiesas maksāšanas rezultātus, es secinu, ka desmitā tiesa nav nasta, bet gan liela svētība.⁷

Maksājiet godīgu desmito tiesu. Šis mūžīgais likums, kuru atklājis Tas Kungs un kuru ticīgie ievērojuši kopš seno praviešu dienām līdz mūsdienām, māca mūs savā dzīvē likt To Kungu pirmajā vietā. Atšķirībā no agrīnajiem svētajiem, mums var nelūgt ziedot savas mājas vai dzīvības. Šodien mēs tiekam aicināti pārvarēt savu savtīgumu. Mēs maksājam desmito tiesu tāpēc, ka mēs mīlam To Kungu, nevis tāpēc, ka mums ir līdzekļi tās maksāšanai. Tad mēs varam sagaidīt, ka Tas Kungs atvērs „debesu logus” (Maleahija 3:10) un nolies pār uzticīgajiem svētības.⁸

Mēs ievērojam principu — atdot Tam Kungam daļu no Viņa labestības pret mums, un to mēs darām ar desmito tiesu. Desmitā tiesa … ir pilnīgi brīvprātīga. Mēs varam maksāt desmito tiesu, vai arī nemaksāt. Tie, kas maksā, saņem svētības, kas citiem nav zināmas.⁹

Marija Fīldinga Smita [bija] nelokāma pioniere un māte, patriarha Hairama Smita, pravieša brāļa, sieva un atraitne. … Kādā pavasarī, kad ģimene atvēra kartupeļu bedres, māte lika saviem dēliem sagatavot kravu ar vislabākajiem kartupeļiem un aizvest tos uz desmitās tiesas biroju.

Pie biroja kāpnēm viņu sagaidīja viens no biroja darbiniekiem, un, kad zēni sāka izkrāmēt kartupeļus, viņš iebilda. „Atraitne Smita,” viņš teica, bez šaubām atceroties viņas pārbaudījumus un upurus, „tas ir negods, ka jums jāmaksā desmitā tiesa.” Viņš … norāja viņu par desmitās tiesas maksāšanu, liekot domāt, ka viņa nemaz nav prātīga un apdomīga. …

Mazā atraitne izslējās pilna augumā un teica: „Viljam, jums pašam vajadzētu nokaunēties. Vai jūs gribat liegt man saņemt svētību? Ja es nemaksātu desmito tiesu, Tas Kungs man liegtu Savas svētības; es maksāju savu desmito tiesu ne tikai tāpēc, ka tas ir Dieva likums, bet tāpēc, ka es sagaidu svētības no tā. Pildot šo un pārējos likumus, es ceru sagaidīt uzplaukumu un iespējas apgādāt savu ģimeni.” (Joseph Fielding Smith, Life of Joseph F. Smith [Salt Lake City, 1938], 158.–159. lpp.)¹⁰

Desmitās tiesas likumam vajadzētu būt kam vairāk par matemātisku, mehānisku atbilstību likumam. Tas Kungs nosodīja farizejus par mehānisku desmitās tiesas maksāšanu ar garšaugiem, aizmirstot par garīgumu (skat. Mateja 23:23). Ja mēs maksājam desmito tiesu tāpēc, ka mīlam To Kungu bez piespiešanas un ticībā, mēs tuvojamies Viņam, un mūsu attiecības ar Viņu kļūst ciešākas. Mūs vairāk neuztrauc šī likuma laicīgā puse, mūs skar Gars, un mēs jūtam vienotību ar Dievu.

Desmitās tiesas maksāšana stiprina ticību, palielina garīgumu un garīgās spējas un nostiprina liecību. Zināšanas, ka tiek ievērota Tā Kunga griba, sniedz gandarījumu. Tiek saņemtas svētības, ko rada dalīšanās ar citiem, kad desmitā tiesa tiek izmantota tai paredzētajiem mērķiem. Mēs nevaram atļauties liegt sev šīs svētības. Mēs nevaram atļauties nemaksāt savu desmito tiesu. Desmitās tiesas maksāšana mūs ietekmē ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Tam, ko mēs dodam un kā mēs dodam, un tam, kā mēs pildām savu pienākumu pret To Kungu, ir mūžīga nozīme.

Liecība par desmitās tiesas likumu rodas, ievērojot to.¹¹

• Atkārtojiet desmitās tiesas definīciju 1. sadaļā. Kas ir desmitā tiesa? Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hantera par desmitās tiesas likuma vienkāršību?

• Kādas atziņas jūs esat guvuši no prezidenta Hantera mācībām par desmitās tiesas vēsturi? (Skat. 2. sadaļu.) Kāpēc, jūsuprāt, prezidents Hanters vēlējās, lai mēs saprastu, ka desmitās tiesas likums ir „bijis un arī tagad attiecas uz visiem”?

• Kā ar savu desmito tiesu mēs „pasniedzam dāvanu un arī pildām pienākumu”? (Skat. 3. sadaļu.) Kā desmitās tiesas maksāšana parāda mūsu mīlestību pret To Kungu? Kā mēs varam nonākt pie atziņas, ka desmitās tiesas maksāšana ir privilēģija, nevis nasta?

• Kāpēc, ziedojot Tam Kungam, ziedojumam jābūt vērtīgam devēja acīs? (Skat. 4. sadaļu.) Kā mēs varam pārvarētu grūtības vai negribēšanu maksāt desmito tiesu?

• Pārskatiet tās daudzās svētības, kuras, saskaņā ar prezidenta Hantera teikto, gūstamas no desmitās tiesas maksāšanas (skat. 5. sadaļu). Vai jūs esat redzējuši šīs svētības savā dzīvē?

Almas 13:15; M&D 64:23; 104:14–18; 119; 120; Svēto Rakstu ceļvedis, „Desmitā tiesa”

Pirmo reizi lasot nodaļu, jūs varat to izlasīt ātri vai tikai pārskatīt virsrakstus, lai gūtu priekšstatu par nodaļas saturu. Pēc tam lasiet nodaļu vairākas reizes, dariet to lēnāk un studējiet padziļināti. Jūs varat arī lasīt katru sadaļu, paturot prātā studiju jautājumus. Tādējādi jūs varēsit gūt būtiskas atziņas un idejas par to, kā pielietot apgūto.