Staigājot pa Glābēja žēlsirdības taku

Viens no veidiem, kā senos laikos pārbaudīja zelta tīrības pakāpi, bija ar gludu, melnu silīcija akmeni, ko sauca par pārbaudes akmeni. Kad zeltu parīvēja gar pārbaudes akmeni, uz tā virsmas parādījās svītra jeb zīme. Zeltkalis tad salīdzināja šīs zīmes krāsu ar atbilstošo krāsu tabulā. Jo lielāks bija vara vai piemaisījumu apjoms, jo zīme bija sarkanāka, un, jo augstāka bija zelta procentuālā attiecība, jo zīme bija dzeltenāka. Šis process diezgan precīzi atklāja zelta tīrības pakāpi.

Zelta tīrības pakāpes noteikšana ar pārbaudes akmeni bija ātra, kā arī vairumā gadījumu apmierinoša praktiskiem nolūkiem. Taču zeltkalis, kurš joprojām šaubījās par zelta tīrības pakāpi, veica rūpīgāku pārbaudi, izmantojot uguni.

Es ierosinu, ka Tas Kungs ir sagatavojis pārbaudes akmeni jums un man, — iekšējās māceklības ārēju izpausmi —, uz kura iezīmēsies mūsu uzticība un tas, vai izturēsim gaidāmos ugunīgos pārbaudījumus.

Kādā reizē, kad Jēzus mācīja cilvēkus, kāds rakstu mācītājs uzrunāja Viņu un uzdeva šādu jautājumu: „Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?”

Jēzus, būdams izcils skolotājs, atbildēja šim cilvēkam, kurš acīmredzami labi pārzināja bauslību, uzdodot pretjautājumu: „Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?”

Šis cilvēks apņēmīgi sniedza rezumējošu atbildi, citējot divus augstākos baušļus: „Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.”

Tad Kristus apstiprinoši teica: „Dari to, un tu dzīvosi” (Lūkas 10:25–28).

Mūžīgā dzīve, Dieva dzīve, tā dzīve, ko mēs meklējam, balstās divos baušļos. Svētajos Rakstos ir teikts, ka „šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši” (Mateja 22:40). Mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko. Šie divi baušļi darbojas roku rokā un ir nedalāmi. Augstākajā nozīmē tos var uzskatīt par sinonīmiskiem. Un šie ir baušļi, pēc kuriem katrs no mums spēj dzīvot.

Jēzus atbildi rakstu mācītājam varētu uzskatīt par Tā Kunga pārbaudes akmeni. Kādā citā reizē Viņš teica: „Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mateja 25:40.) Viņš vērtēs mūsu ziedošanos Viņam pēc tā, kā mēs mīlam savus līdzcilvēkus un kalpojam viņiem. Kādu zīmi mēs atstājam uz Tā Kunga pārbaudes akmens? Vai mēs esam patiesi labi kaimiņi? Vai pārbaude atklāj, ka esam 24 karātu zelts, vai arī mūsos var pamanīt „muļķu zelta” nospiedumus?⁷

It kā atvainodamies par to, ka uzdevis Skolotājam tik vienkāršu jautājumu, rakstu mācītājs centās sevi attaisnot, vēl pajautājot: „Kurš tad ir mans tuvākais?” (Lūkas 10:29.)

Mums visiem vajadzētu būt mūžīgi pateicīgiem par šo jautājumu, jo Glābēja atbildē izskanēja viena no Viņa vērtīgākajām un novērtētākajām līdzībām, ko katrs no mums ir lasījis un dzirdējis atkārtoti:

„Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.

Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām.

Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.

Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.

Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.

Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.” (Lūkas 10:30–35.)

Tad Jēzus pajautāja rakstu mācītājam: „Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” (Lūkas 10:36.) Šeit Skolotājs dod kristietības pārbaudes akmeni jeb kritēriju. Viņš lūdz, lai mūsu zīme tiktu ievilkta uz tā.

Gan priesterim, gan levītam Kristus līdzībā bija jāatceras likuma prasības: „Kad tu redzi sava brāļa ēzeli vai vērsi, ka tie ir uz ceļa pakrituši, nenovērsies no tiem, bet palīdzi viņam tos piecelt.” (5. Mozus 22:4.) Ja tā jāpalīdz vērsim, cik ļoti gan cilvēkam ir jāvēlas palīdzēt grūtībās nonākušam brālim. Taču, kā rakstīja elders Džeimss E. Talmidžs: „Attaisnojumi [tā nedarīt] ir viegli atrodami; tie uzdīgst tik viegli un pārpilni kā nezāles ceļmalā.” (Jesus the Christ, 3. izd., Soltleiksitija: Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, 1916. g., 431. lpp.)

Samarietis parādīja mums tīras, kristīgas mīlestības piemēru. Viņš parādīja līdzjūtību; viņš piegāja pie vīra, ko bija ievainojuši laupītāji, un pārsēja viņa brūces. Viņš aizveda viņu uz mājvietu, kopa viņu, samaksāja viņa izdevumus un piedāvāja samaksāt vairāk, ja to prasītu viņa kopšana. Šis stāsts ir par tuvākā mīlestību pret savu tuvāko.

Veca gudrība māca, ka cilvēks, kurš bažījas tikai par sevi, ir maz vērts. Mīlestība var nodrošināt to, ka mūsu vērtība palielinās. Panākumu atslēga slēpjas mīlestībā pret tuvāko, tostarp mīlestībā pret tādu tuvāko, ko ir grūti mīlēt. Mums ir jāatceras: lai arī mēs iegūstam draugus, Dievs it visur ir radījis mūsu tuvākos. Mīlestībai nevajadzētu būt robežu; mūsu mīlestībai nevajadzētu būt aprobežotai. Kristus teica: „Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?” (Mateja 5:46.)⁸

Džozefs Smits uzrakstīja vēstuli svētajiem, kas publicēta laikrakstā Messenger and Advocate, par to, ka mums jāmīl citam citu, lai būtu attaisnoti Dieva priekšā. Viņš rakstīja:

„Dārgie brāļi, katram svētajam ir pienākums vienmēr vaļsirdīgi mīlēt savus brāļus un palīdzēt viņiem viņu grūtībās. Lai būtu attaisnoti Dieva priekšā, mums ir jāmīl citam citu; mums ir jāpārvar ļaunais; mums ir jāpieskata bāreņi un atraitnes viņu bēdās un sevi no pasaules jāpasargā neapgānītus, jo šādi tikumi plūst no tīrās reliģijas dižā avota. Stiprinot savu ticību, pieņemot katru labu īpašību, kas grezno svētītā Jēzus bērnus, mēs varam lūgt Dievu, kad ir lūgšanu laiks, mēs varam mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un būt uzticīgi likstās, apzinoties, ka par to saņemsim lielāku algu debesu valstībā. Kāds mierinājums! Kāds prieks! Kaut es varētu dzīvot taisno dzīvi un kaut mana alga būtu šāda!” (History of the Church, 2:229.)

Lai mēs būtu labi kaimiņi un atrastu mieru savā dzīvē, no mums tiek prasīti šie divi tikumi — mīlestība un kalpošana. Noteikti šie tikumi mita eldera Vilarda Ričardsa sirdī. Kad viņi atradās Kārtidžas cietumā tajā pēcpusdienā, kad tika noslepkavoti Džozefs un Hairams, cietumsargs ieteica, ka viņiem būtu drošāk atrasties kamerā. Džozefs pagriezās pret elderu Ričardsu un jautāja: „Ja mēs iesim kamerā, vai tu nāksi ar mums?”

Eldera Ričardsa atbildē bija jūtama mīlestība: „Brāli Džozef, tu nelūdzi man, lai es ar tevi šķērsotu upi, tu nelūdzi man nākt uz Kārtidžu, tu nelūdzi man nākt ar tevi cietumā, un vai tu domā, ka es tagad tevi pametīšu? Taču es pateikšu, ko es darīšu; ja tevi notiesās uz pakāršanu par „nodevību”, es tikšu pakārts tavā vietā, un tu būsi brīvs.”

Droši vien ar vērā ņemamām emocijām un jūtām Džozefs atbildēja: „Taču tu to nevari.”

Uz ko elders Ričardss pārliecinoši atbildēja: „Es to izdarīšu.” (Skat. B. H. Robertss, A Comprehensive History of the Church, 2:283.)

Eldera Ričardsa pārbaude, iespējams, bija lielāka, nekā būs lielākajai daļai no mums: pārbaude ar uguni, nevis ar pārbaudes akmeni. Taču, ja no mums to palūgtu, vai mēs būtu gatavi atdot savu dzīvību par savu ģimeni, draugiem vai kaimiņiem?

Līdzjūtības kritērijs ir mūsu māceklības mērs; tas atspoguļo mūsu mīlestību pret Dievu un citam pret citu. Vai mēs atstāsim tīra zelta zīmi, vai, tāpat kā priesteris un levīts, paiesim garām pa otru ceļa malu?⁹

Svarīgā vēstījumā pēdējo dienu svētajiem Navū pilsētā, tikai gadu pirms savas traģiskās un priekšlaicīgās mocekļa nāves, pravietis Džozefs Smits teica:

„Ja mēs vēlamies iegūt un izkopt mīlestību pret citiem, mums ir jāmīl citi cilvēki — mums ir jāmīl savi draugi un pat savi ienaidnieki. … Kristiešiem ir jābeidz ķīvēties un strīdēties citam ar citu un jāizkopj savā starpā saskaņas un draudzības principi.” (History of the Church, 5:498–499.)

Šis ir brīnišķīgs padoms mūsdienās, tāpat kā tas bija [toreiz]. Pasaulei, kurā dzīvojam, — vai nu tuvu mājām, vai tālu no tām — ir nepieciešams Jēzus Kristus evaņģēlijs. Tas sniedz vienīgo veidu, kā pasaule var dzīvot mierā. Mums ir jābūt laipnākiem citam pret citu, lēnprātīgākiem un piedodošākiem. Mums ir jābūt lēnākiem uz dusmām un ātrākiem uz palīdzības sniegšanu. Mums ir jāpasniedz draudzīga roka un jāatturas no atriebības. Īsi sakot, mums ir jāmīl citam citu ar Kristus tīro mīlestību, ar neviltotu žēlsirdību un līdzjūtību, un, ja nepieciešams, ar dalītām bēdām, jo tā Dievs mīl mūs.

Savos dievkalpojumos mēs bieži dziedam skaistu garīgo dziesmu, kuras teksta autore ir Sjūzena Evansa Maklauda. Es vēlētos jums citēt dažas šīs dziesmas rindiņas:

Mums ar lielāku apņēmību un žēlsirdību ir jāiet pa taku, ko parādījis Jēzus. Mums ir „žēlsirdīgi [un] pazemīgi tuvākajam [jākalpo]”, un nešaubīgi mums tam tiks dots spēks. Ja mēs darītu vairāk, lai mācītos būt dziedinātāji, tad rastos neizsakāmi daudz iespēju, kur to pielietot, — lai uzmundrinātu nogurušos un mierinātu visus bēdu nomāktos. Jā, Kungs, mums ir jāseko Tev.¹⁰

„Jaunu bausli Es jums dodu,” [Jēzus] teica, „ka jūs cits citu mīlat … . No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34–35.) Šī mīlestība, kurai mums jābūt pret saviem brāļiem un māsām cilvēces ģimenē un kas Kristum ir pret katru no mums, tiek saukta par žēlsirdību jeb „tīr[o] Kristus mīlestīb[u]”. (Mor. 7:47.) Mīlestība pamudināja Kristu nest Izpirkšanas upuri un ciešanas. Tas ir augstākais, ko cilvēka dvēsele var sasniegt, un sirds visdziļākā izpausme.

… Žēlsirdība sevī iekļauj visus citus dievbijīgos tikumus. Tā izpaužas gan glābšanas ieceres sākumā, gan beigās. Kad viss cits beigsies, žēlsirdība — Kristus mīlestība — nebeigsies. Tā ir viscēlākā no visām dievišķajām īpašībām.

No savas sirds pārpilnības Jēzus runāja ar nabagajiem, nomāktajiem, atraitnēm, maziem bērniem, lauksaimniekiem un zvejniekiem, un aitu un kazu ganiem, svešiniekiem un ārzemniekiem, bagātajiem, politiski varenajiem, kā arī nedraudzīgajiem farizejiem un rakstu mācītājiem. Viņš kalpoja nabagajiem, izsalkušajiem, trūcīgajiem, slimajiem. Viņš svētīja klibos, aklos, kurlos un citus nevarīgos. Viņš izdzina velnus un ļaunos garus, kas bija izraisījuši mentālas vai emocionālas saslimšanas. Viņš šķīstīja tos, kurus nospieda grēks. Viņš mācīja par mīlestību un vairākkārt demonstrēja nesavtīgu kalpošanu citiem. Visi saņēma Viņa mīlestību. „Visiem cilvēkiem [bija] vienādas priekšrocības un nevienam [netika] liegts.” (2. Nef. 26:28.) Šie visi izteicieni un piemēri liecina par Viņa neizmērojamo žēlsirdību.

Pasaulei, kurā dzīvojam, lielā mērā nāktu par labu tas, ja vīrieši un sievietes it visur izrādītu Kristus tīro mīlestību, kas ir laipna, lēnprātīga un pazemīga. Tā neskauž un nav lepna. Tā ir nesavtīga, jo nemeklē atlīdzību. Tā necieš ļaunumu vai ļaunprātību, tā nepriecājas par nekrietnību; tajā nav vietas aizspriedumiem, naidam vai vardarbībai. Tā neattaisno izsmieklu, vulgaritāti, zākāšanu vai atstumtību. Tā veicina to, lai dažādi cilvēki dzīvotu kopā kristīgā mīlestībā, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, rases, tautības, finanšu stāvokļa, izglītības vai kultūras.

Glābējs pavēlēja mums mīlēt citam citu, kā Viņš mūs ir mīlējis, un tērpties „žēlsirdības saitēs” (M&D 88:125), kā Viņš tajās ir tērpies. Mēs esam aicināti šķīstīt savas iekšējās sajūtas, izmainīt savu sirdi, saskaņot savas ārējās darbības un izskatu ar to, kam mēs, saskaņā ar pašu teikto, ticam un ko jūtam sirdī. Mums ir jābūt patiesiem Kristus mācekļiem.¹¹

Brālis Verns Kraulijs teica, ka pusaudža gados šo to iemācījās no ārkārtīgi svarīgās pamācības, ko pravietis Džozefs bija teicis agrīnajiem svētajiem Navū, sakot, ka „mums ir jāmīl citi cilvēki — mums ir jāmīl savi draugi un pat savi ienaidnieki”. Šī ir laba pamācība ikvienam no mums.

Kad saslima viņa tēvs, Verns Kraulijs pārņēma ģimenes autokapsētas vadīšanu, lai arī viņam bija tikai 15 gadi. Daži pircēji šad un tad netaisnīgi izmantoja jauno cilvēku, un pa nakti no stāvvietas mēdza pazust automašīnu detaļas. Verns bija dusmīgs un nozvērējās noķert zagli un sodīt viņu par brīdinājumu citiem. Atriebība likās salda.

Kad viņa tēvs jau bija sācis atveseļoties, Verns kādu vakaru slēgšanas laikā staigāja apgaitā pa stāvvietu. Bija jau gandrīz satumsis. Kādā attālā īpašuma stūrī viņš pamanīja kādu nesam lielu mašīnas detaļu uz aizmugures žoga pusi. Viņš skrēja kā vēja nests un noķēra gados jauno zagli. Viņa pirmā doma bija izgāzt savu neapmierinātību ar dūrēm un tad aizvilkt šo zēnu uz biroja telpu, un izsaukt policiju. Viņa sirds bija pilna dusmu un atriebības. Viņš bija noķēris zagli un grasījās tam pasniegt pelnīto atmaksu.

Pavisam negaidīti atnāca Verna tēvs, uzlika savu vājo un nespēcīgo roku uz dēla pleca un teica: „Es redzu, ka tu esi nedaudz sarūgtināts, Vern. Vai es varu šo nokārtot?” Viņš tad piegāja pie jaunā, varbūtējā zagļa un uzlika savu roku uz viņa pleca, uz brīdi ieskatījās viņam acīs, un teica: „Dēls, saki, kāpēc tu tā rīkojies? Kāpēc tu centies nozagt šo transmisiju?” Tad Kraulija kungs sāka iet uz biroja pusi, uzlicis roku uz zēna pleciem, pa ceļam prašņājot par jaunā cilvēka automašīnas problēmām. Kad viņi ieradās birojā, tēvs teica: „Es domāju, ka tavs sajūgs ir beigts un ir par iemeslu tavām problēmām.”

Tikmēr Verns vārījās dusmās. „Vai nav vienalga, kas noticis ar viņa sajūgu?” viņš domāja. „Izsauksim policiju un izbeigsim šo lietu.” Taču viņa tēvs tikai turpināja runāt. „Vern, sameklē viņam sajūgu. Sameklē viņam arī izspiedējgultni. Un sameklē viņam arī piespiedējdisku. Tam vajadzētu atrisināt problēmu.” Tēvs pasniedza visas detaļas jaunajam cilvēkam, kurš bija mēģinājis viņus aplaupīt, un teica: „Ņem šīs detaļas. Un ņem arī transmisiju. Tev nevajag zagt, jaunais cilvēk. Vienkārši palūdz. Katru problēmu ir iespējams atrisināt. Cilvēki ir gatavi palīdzēt.”

Brālis Verns Kraulijs teica, ka todien apguva mūžīgi svarīgu mācību par mīlestību. Jaunais cilvēks bieži atgriezās pie viņiem. Mēnesi pēc mēneša viņš brīvprātīgi samaksāja par visām detaļām, ko viņam bija iedevis Viks Kraulijs, tostarp par transmisiju. Šo apmeklējumu laikā viņš jautāja Vernam, kāpēc viņa tēvs bija tāds un kāpēc viņš tā rīkojās. Verns pastāstīja viņam nedaudz par viņu pēdējo dienu svēto uzskatiem un to, cik ļoti viņa tēvs mīlēja To Kungu un cilvēkus. Galu galā varbūtējais zaglis tika kristīts. Verns vēlāk teica: „Tagad ir grūti aprakstīt sajūtas, kas man bija un ko es toreiz pārdzīvoju. Arī es biju jauns. Es biju noķēris blēdi. Es grasījos viņu sodīt visaugstākajā mērā. Taču mans tēvs parādīja man citu ceļu.”

Citu ceļu? Labāku ceļu? Cienījamāku ceļu? Vēl pārāku ceļu? Ak, kā gan pasaulei noderētu tik brīnišķīga mācība. Moronijs to izteica šādi:

„Tādēļ, kas tic Dievam, var droši cerēt uz labāku pasauli. …

Sava Dēla dāvanā Dievs ir sagatavojis vēl lieliskāku ceļu.” (Etera 12:4, 11.)¹²

• Ko prezidents Hanters ar to domāja, norādot uz diviem augstākajiem baušļiem kā uz „Tā Kunga pārbaudes akmeni”? (Skat. 1. sadaļu.) Padomājiet, kā jūs atbildētu uz jautājumiem, ko prezidents Hanters uzdod 1. sadaļas beigās.

• Pārskatiet prezidenta Hantera stāstījumu par līdzību ar labo samarieti (skat. 2. sadaļu). Ko mēs varam mācīties no šīm mācībām par savu tuvāko mīlēšanu? Kā mēs varam vairot savu mīlestību pret tiem, kurus varētu būt „grūti mīlēt”?

• 3. sadaļā prezidents Hanters māca, ka mums ir jāmīl citi un jākalpo viņiem viņu grūtībās. Kā jūs ir svētījis kāds, kurš ir mīlējis jūs un kalpojis jums grūtā brīdī?

• Apdomājiet prezidenta Hantera mācības par sekošanu žēlsirdības piemēram, ko parādīja Glābējs (skat. 4. sadaļu). Kā mēs varam izkopt lielāku mīlestību pret citiem? Kā mēs varam aktīvāk paust savu mīlestību?

• 5. sadaļā prezidents Hanters apraksta dažus veidus, kādos Kristus parādīja Savu mīlestību. Kad jūs esat sajutuši Glābēja mīlestību savā dzīvē? Kādas svētības jūs esat saņēmuši, „izrād[ot] Kristus tīro mīlestību”?

• Ko mēs varam mācīties no prezidenta Hantera stāsta par Vernu Krauliju? (Skat. 6. sadaļu.) Kā mēs varam aizstāt „dusmu un atriebības” sajūtas ar žēlsirdības sajūtu? Kādas pieredzes ir palīdzējušas jums saprast, ka žēlsirdība ir „vēl pārāks ceļš”?

Mateja 25:31–46; 1. korintiešiem 13; Efeziešiem 4:29–32; 1. Jāņa 4:20; Mosijas 4:13–27; Almas 34:28–29; Etera 12:33–34; Moronija 7:45–48; M&D 121:45–46

„Kad jūs rīkosieties saskaņā ar to, ko esat iemācījušies, jūs gūsiet labāku un ilgstošu izpratni (skat. Jāņa 7:17).” (Sludini Manu evaņģēliju [2005], 19. lpp.) Pajautājiet sev, kā jūs varat pielietot šīs mācības mājās, darbā un pildot Baznīcas pienākumus.