Cerību pilna nākotne

Elders Džefrijs R. Holands: Mūsu dārgie, jaunie draugi visā pasaulē! Mēs ar māsu Holandi esam tik pagodināti, ka varam šovakar būt kopā ar jums! Lai gan vairumu no jums visā pasaulē mēs uzrunājam caur moderno tehnoloģiju brīnumaino starpniecību, mēs priecājamies par savu klātienes auditoriju šeit, šajā universitātē un tās reliģijas institūtā, kur Pata un es paši uzsākām mācības koledžā, sākām tikties un apprecējāmies.

Tagad es vēroju, vai šo telpu pāršalks neliels satraukuma vilnis, kad es pateicu vārdu laulība. Nekrītiet panikā! Šovakar mēs nerunāsim par laulību. Daļa no jums jau ir precējušies, un mēs nevēlamies, lai pārējie kliedzot izskrietu no šīs telpas. Taču es pieminu šo mūsu jauno pieaugušo dzīves un romantisko attiecību pirmsākumu ar domu — ja jau tas šādā vakarā pēkšņi iededza dzirksti mūsos, tad kas lai zina? Tas var iedegt dzirksti arī citos.

Protams, daudzas no jums, māsas, ir teikušas mums, ka dažus vīriešus vajadzētu pamudināt — ja ne ar Amora bultu, tad varbūt ar nelielu piklbola lāpstiņu. Ja starp jums ir kāda jauna sieviete, kura šovakar sēž līdzās kādam jaunam vīrietim, kurš atbilst šim aprakstam, elders un māsa Holandi dod jums atļauju tūliņ, tieši šajā brīdī, iedunkāt viņam sānos ar elkoni — pietiekami maigi, lai izrādītu mīlestību, taču pietiekami spēji, lai paustu savu nostāju. Mēs tikai priecāsimies, ja šāds pamudinājums jums būs tikpat iedarbīgs, kā mūsu gadījumā, izņemot tikai to, ka mūsu gadījumā tas bija mans elkonis māsas Holandes sānos.

Šī gada jūnijā apritēs 60 gadi, kopš mēs ar Patu tikām salaulāti Seintdžordžas templī, kas atrodas tikai kilometra attālumā no šīs universitātes pilsētiņas. Kopā pavadīti seši gadu desmiti dod mums gaidītu iespēju atvadīties no laika perioda, kas daudziem ir bijis sarežģīts un dažiem pat traģisks. Mēs pakāpeniski izkļūstam no Covid-19 pandēmijas, taču šī teju Bībeles mēroga sērga joprojām ir ļoti reāla problēma daudzviet pasaulē, jo vēl arvien tiek ziņots par vidēji vairāk nekā 1700 nāves gadījumiem dienā šīs slimības dēļ.¹ Šī sodība ir iedragājusi ne vien mūsu fizisko veselību, bet tā vai citādi iespaidojusi teju ikviena uz planētas dzīvojošā cilvēka sabiedrisko, politisko un ekonomisko dzīvi.

Citāda veida postījumus nodara militārais konflikts Austrumeiropā, kas joprojām vēršas plašumā un ir izpostījis dzīvi miljoniem cilvēku, tostarp Baznīcas locekļiem, kuri tā iespaidā ir bijuši spiesti pārcelties vai pat atdot savu dzīvību konfliktā, pēc kura viņi netika prasījuši un kuru nav pelnījuši. Vēl pirms dažām nedēļām, pildot norīkojumu Eiropā, mēs ar māsu Holandi tikāmies ar dažiem no šiem ukraiņu bēgļiem. Mēs smējāmies un raudājām, un lūdzām kopā ar tiem, kuri ir atstājuši visu un devušies bēgļu gaitās tikai ar to, kas tiem bijis mugurā. Mēs esam izjutuši tādas pat emocijas un skumjas, domājot par mūsu uzticīgajiem Baznīcas locekļiem Krievijā, kuri arī, nebūdami pie tā vainojami, ir cietuši no šī konflikta. Papildus šīm traģēdijām, mums daudzviet pasaulē nākas pieredzēt masu apšaudes — tai skaitā traģēdiju, kas pagājušonedēļ notika Jūtas štata dienvidos, — izklaides industrijas amorālos vēstījumus un politiskās aktivitātes, kur tādi pamatprincipi kā godprātība, laipnība un godīgums, šķiet, ir kaut kā aizmirsti.

Un, protams, mūs satrauc vēl daudz citu problēmu kultūras un sociālās dzīves jomā. Taču mēs neesam nākuši, lai nomāktu jūs, runājot par pasaules mēroga problēmām. Patiesībā mēs esam šeit tieši pretēja iemesla dēļ! Mēs atzīstam to saprotamo satraukumu, kas nomāc jūsu paaudzi. Un mēs atvainojamies par to, ka mūsu paaudze vēl nav atrisinājusi dažas no šīm problēmām, ar kurām tagad jūs saskaraties. Taču mēs aicinām jūs un ikvienu gados jaunu pēdējo dienu svēto būt to tikumīgo, garīgo spēku priekšgalā, kas var tās atrisināt un kas var izkliedēt mūs ieskaujošo baiļu, pesimisma un satraukuma uzplūdu. Cik gan svarīgi ir tas, lai jūs lūgtu ne vien par to, lai Dievs jūsu dzīvē gūst virsroku² (kā to ir aicinājis prezidents Rasels M. Nelsons), bet lūgt arī par to, lai jūsu dzīves vērtības gūst virsroku pār citiem, kuri vēl nejūtas tik pārliecināti. Ja mēs visi, katrs individuāli būdami Tā Kunga Jēzus Kristus mācekļi, būtu mīlošāki, mierpilnāki un laipnāki, ja mēs visi pēc iespējas labāk censtos ievērot Dieva baušļus, tad mums būtu pamatots iemesls just pārliecību par stāvokļa uzlabošanos visā pasaulē un arī savā dzīvē. Šādi stājoties pretī nākotnei, piepildīti ar mieru un dievišķu apsolījumu, mēs atstātu uz pasauli pilnīgi satriecošu iespaidu. Abrahams Linkolns reiz teica, ka viņš centās izraut nezāli un tās vietā iedēstīt puķi ikreiz, kad radās tāda izdevība. Ja mēs visi tā darītu, mūsu morālie un garīgie tuksneši īsā laikā pārtaptu par skaistu dārzu.³

Tie no jums, kuri šovakar esat Vācijā, kur mūsu nupat satiktajiem ukraiņu bēgļiem tiek izrādīts tik daudz kristīgas viesmīlības, — jūs atpazīsiet šo Johanam Gētem piedēvēto izteicienu: „Ja ikviens satīrītu pats savu durvju priekšā, visa pasaule drīz vien būtu tīra.”

Tāpēc, apzinoties jūsu problēmas un vēloties piedāvāt veidu to risināšanai, mēs ar māsu Holandi šovakar esam nākuši, kā to mums ir ieteicis apustulis Pēteris, „arvien gatavi [sniegt atbildi] par cerības pamatu [mūsos]”.⁴ Mēs runāsim par cerību, vienlaikus paziņojot, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam zaudēt tai radniecīgos tikumus — ticību un žēlsirdību. Mēs saprotam, ka pastāv ļoti daudz veidu, kā definēt šos cieši saistītos principus, un šovakar jūs dzirdēsiet dažas no mūsu piedāvātajām definīcijām. Jūs arī dzirdēsit, kā mēs, līdz ar Moroniju, paziņojam, ka cerība ir nepieciešama, lai mēs varētu „saņemt [to mantojumu, ko Dievs mums ir] sagatavojis”.⁵ Mēs vēlamies, lai jūs pretendētu uz šo mantojumu kā ķēniņa dēli un meitas. Lai to paveiktu, mums ir jāapzinās, ka cerība nav tikai dabiski optimistisku cilvēku vēsts un maniere; tā ir ikviena ticīgā privilēģija.⁶ Būdama cerības, ticības un žēlsirdības pilna ticīgā, māsa Holande ļoti spēcīgi izjūt šīs pasaules mēroga draudzes nozīmi un jūsu lomu gaidāmajās dienās. Viņa zina, ka jūs esat tā grupa, kurai mēs varam nodot stafeti, un uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai jūs būtu gatavi un pieņemtu savu sūtību. Māsa Holande.

Māsa Patrīcija T. Holande: Man par jums tiešām ir spēcīgs viedoklis. Jūs esat visspēcīgākā jauno pieaugušo paaudze, kāda pasaulē jebkad dzīvojusi. Un es jūs par to mīlu. Elders Holands un es esam tik pateicīgi, ka jūs ievērojat savas noslēgtās derības un ka jūs cenšaties rīkoties taisnīgi. Un tāpēc, ka jūsu ir tik daudz, jums būs tas spēks, par ko runāja elders Holands. Es šeit redzu jūsu gaismu. Tā ir tik spoža. Tas man atgādina par to reizi, kad Glābējs parādījās nefijiešiem. Viņš teica: „Tādēļ turiet augstu savu gaismu, lai tā spīd pasaulei. Lūk, Es esmu gaisma, ko jums būs turēt augstu.”⁷ Mēs arī kādreiz bijām jauni — gluži kā jūs —, taču tagad esam krietni gados. Atskatoties uz savu dzīvi, — ja varētu kaut daļu no tās nodzīvot vēlreiz, ir kas tāds, ko es darītu citādāk, pavisam citādāk — es dzīvotu vienkāršāk! Man šķiet, ka viss ir labāk, ja mēs dzīvojam vienkāršāk: mūsu ēdiens, apģērbs, mēbeles un mūsu ikdienas plāni. Attiecībā uz savu jaunību es visvairāk nožēloju to, ka nesaredzēju evaņģēlija vienkāršo skaistumu; es sarežģīju pat evaņģēliju. Man tas šķita pārāk nomācošs, sarežģīts un dažkārt pat pārāk noslēpumains. Likās, ka pat kā jaunajai pieaugušajai man ir jāuzkāpj taisnīguma kalnā, jātiek attīrītai degošā ceplī un jāatšķetina katra cilvēcei zināmā doktrinārā pretruna, lai es jebkad kļūtu pieņemama Dieva priekšā.

Lieki piebilst, ka mani toreizējie uzskati bija pārāki, nekā jaunai meitenei no Jūtas dienvidiem paveicams. Tas bija kā kāda reiz teiktie vārdi: „Iemesls, kāpēc cilvēki jums, kristiešiem, nepievienojas, ir tāds, ka jūs nēsājat savu reliģiju kā galvassāpes, kā ērkšķu vainagu.” Tikai vienam cilvēkam bija jānes šis ērkšķu vainags, un Viņš to darīja, lai mēs varētu dzīvot priekpilni, bagātīgi un mierpilni — nevis izmisumā. Evaņģēlijam nekad nebija jābūt kā kalnam, kurā jauna meitene nevarētu uzkāpt. Viņš vēlējās, lai viņa — un visi pārējie šajā pasaulē — vienmēr būtu cerības piepildīti. Viņš vēlas, lai mēs zinātu, ka evaņģēlijs ir skaists savā vienkāršībā.

Taču, lūdzu, nepārprotiet mani. Runājot par cerību, es nedomāju, ka Kristum mums būtu jāiedod burvju nūjiņa vai mūsdienīgs gaismas zobens. Mūsu cerībai ir jābūt kam vairāk par Pinokio cerību, kurš ievēlējās, redzot zvaigzni⁸, — ja mēs gribam iemantot tādu cerību, par kādu mācīja Glābējs. Mani jaunie brāļi un māsas, tā ir dāvana; Viņa dāvana mums un visai cilvēces ģimenei. Un mums tā būtu jāsaredz kā gaisma, kas spīd ļoti tumšā pasaulē. Kā teica kāds rakstnieks: „Neviens nav galīgi nožēlojams, [izņemot] tos, kas dzīvo bez cerības.”⁹

Šīs cerības dāvanas atklāšana sevī slēpj pievilcīgu vienkāršību, proti, ka mums tā nav jāmeklē, tai nav jādzenas pakaļ, tā nav jārada un mēs to nemaz nevaram radīt. Gluži kā ar pārējo godības valstībā — mēs neiegūsim cerību, paļaujoties uz savu vai cita cilvēka spēku. Šim nolūkam nav ne slepenu formulu, ne maģisku mantru. Tā neradīsies no dziļās elpošanas vingrinājumiem (lai arī cik vērtīgi tie nebūtu) vai izlasot vēl vienu grāmatu par to, kā rast laimi.

Patiesībā, mūsu loma ir svarīga, taču niecīga; Dievs izpilda darba lielāko daļu. Mūsu uzdevums ir nākt pie Viņa pazemībā un vienkāršībā, un tad mums vajadzētu neraizēties un nebaidīties.¹⁰ Kāpēc tas ir tik vienkārši? Tāpēc, ka aiz katras Kristus mācības — katrā rakstvietā, stāstā un līdzībā — ir ietverts apsolījums, ka „Dievam visas lietas iespējamas”¹¹, apsolījums, ka Dieva spēks var noslaucīt visas asaras.¹² Mums ir jāatmet personīgais izmisums un jāmeklē miers, ko sniedz Tas Kungs.¹³ Tāpēc mēs nākam Viņa priekšā lēnprātībā un sirds pazemībā¹⁴, lai saņemtu svētības, kas gūstamas līdz ar Viņa nebeidzamo mīlestību. Mums ir jāpaļaujas kā mazam bērnam vai kā mazam jēram, kas mēs patiesībā esam Viņa lielajā saimē.

Mūsu sirds vienmēr būs nemierīga, līdz tā neradīs mieru Dievā.

Šis aicinājums — būt lēnprātīgiem un no sirds pazemīgiem — ir viens no nedaudzajiem raksturojumiem, ko Tas Kungs attiecināja uz Sevi — ka Viņš bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, — un tas ir aicinājums mums visiem kā Viņa mācekļiem. Viņš saka: ja mēs šādi dzīvosim, mēs atradīsim mieru savai dvēselei un atklāsim, ka Viņa jūgs ir patīkams un Viņa nasta ir viegla.¹⁵ Lasot Svētos Rakstus, es atkal un atkal redzu šo aicinājumu būt lēnprātīgiem un pazemīgiem. (Tas droši vien ir tāpēc, ka man tas atkal un atkal ir vajadzīgs.)

Esmu droša, ka visu, kam ir bijušas diženas garīgās sekas, ir īstenojuši cerīgi un pazemīgi cilvēki. Šāda domāšana ir mūsu cerība jums šovakar — lai jūs to iemācītos vēl jaunībā. Mēs no visas sirds gribam, lai jūs zinātu, ka Dievs ir jūsu Tēvs, ka „no jūsu mātes klēpja sākot, [jūs] esat bijuši [Viņa] nesti”¹⁶, ka Viņam attiecībā uz jums ir plāni — plāni, kas ietver nākotni ar cerību.¹⁷

Ļaujiet man dalīties divās Vecās Derības rakstvietās, ko esmu ļoti iemīļojusi un kurās ir pausti tieši šie vārdi. Jesaja saka:

„Uzklausait Mani, Jēkaba nams un visi [no] Israēla nama …, kas no jūsu mātes miesām Man bijuši uzkrauti un kas, no jūsu mātes klēpja sākot, esat bijuši Manis nesti!

Arī līdz jūsu vecuma dienām, … Es jūs nesīšu, kamēr jūs paliksit sirmi. To Es darīju līdz šim, un arī turpmāk Es to jums darīšu, Es jūs nesīšu un jūs izglābšu.”¹⁸

Un Jeremija raksta:

„Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.

Kad jūs Mani tad piesauksit … un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu.”¹⁹

Es jums liecinu, mani jaunie brāļi un māsas, ka šī ir patiesība, kas dzimusi no personīgās pieredzes, ka mūsu Debesu Tēvs darīs Savu daļu, lai piepildītu šos apsolījumus. Mūsu ziņā ir vienkārši ticēt, ticēt vienkārši, vairāk līdzināties bērniem savā lēnprātībā un it īpaši savā pateicībā, saņemot Viņa dāvanas. Vai vēlaties, lai šis būtu patiesi brīnišķīgs gads? Vai vēlaties cerību pilnu nākotni? Vai ticat, ka jums ir paredzētas svētības? Vai esat pietiekami redzējuši Dieva labestību, lai turpinātu cerēt un virzīties augšup? Ironija ir tāda, ka to var saņemt, nometoties ceļos, noliecoties vai pat, iespējams, nokrītot pie Dieva kājām. Tik patīkama vienkāršība! Nometoties ceļos, noliecoties, nokrītot „pie žēlastības troņa”.²⁰

Elders Holands norādīja, ka jūs atklāsiet šo dārgo cerības dāvanu, saistītu ar divām citām dāvanām, ko Dievs mums dod, — ticību un žēlsirdību. Lūdzu, nepieļaujiet manu jaunības kļūdu — nepadariet šīs vērtības tik milzīgas un sarežģītas, ka iekrītat izmisumā, cenšoties tās saprast. Novērtējiet to vienkāršību!

Es piedāvāju tās uzlūkot šādā kārtībā. Ticība ir pārliecība, ka ir Dievs, cerība ir paļaušanās uz to, ka Viņš mums palīdzēs, un žēlsirdība ir Viņa mīlestība un spēja strādāt caur mums, lai svētītu citus.

Esmu ko mācījusies attiecībā uz žēlsirdību — ka nevienam no mums nav enerģijas, laika, resursu vai spēka, lai paveiktu visu, ko mūsu sirds vēlas. Mēs nevaram to visu paveikt; mūsu sirds vēlmes ir lielākas par mūsu spējām. Cik gan tas ir brīnišķīgi, ka Dieva spēks, kas darbojas mūsos, var palielināt mūsu pieticīgo ietekmi, var vairot mūsu ierobežotos pūliņus un var paveikt citu labā to, ko mēs pašu spēkiem nekad nespētu.

Šī vienkāršā pieeja šiem trim lielajiem doktrīnas aspektiem ir svētījusi manu dzīvi. Kaut es būtu jau krietni ātrāk tos uzlūkojusi ne tik nomācošā gaismā! Es nešaubīgi ticu, ka Dievs šīs patiesās evaņģēlija mācības ir paredzējis pietiekami skaidras, lai tās saprastu pat bērns. Vai drīkstu atkārtot? Ticība ir pārliecība, ka ir Dievs. Cerība ir paļāvība, ka Viņš mums palīdzēs. Un žēlsirdība ir Viņa mīlestība, kas darbojas caur mums.

Runājot par Dieva dāvanām, es gribētu pieminēt vēl vienu dāvanu, kas papildina mūsu cerību šajā jaunajā gadā. Izstarot ticību, cerību un žēlsirdību ir neizsakāmi skaisti un arī neizsakāmi vienkārši — tā ir Kristus gaismas dāvana. Šī gaisma, kas ir tik cieši saistīta ar cerību, ir dāvana, kas sniegta katram vīrietim, sievietei un bērnam, kuri jebkad ir dzimuši vai piedzims šajā mirstīgajā dzīvē. Tā ir ielikta mūsu būtībā. Tā ir daļa no mūsu dvēseles.

Kādā no manām mīļākajām rakstvietām ir šādi vārdi: „Un Gars dod gaismu katram cilvēkam, kas nāk pasaulē; un Gars apgaismo katru cilvēku visā pasaulē.”²¹

Šī gaisma ir viens no galvenajiem cerības iemesliem mūsu dzīvē. Tas ir tik iedrošinoši, tik aizraujoši un vienkārši tik cerīgi, ka mūsos ir kas tāds, kas ne tikai mums pasaka, ka pastāv pareizais ceļš, pa kuru iziet cauri dzīves sarežģījumiem, bet arī mums pasaka, ka mēs atradīsim šo pareizo ceļu, ja būsim „[lēnprātīgi] un no sirds [pazemīgi]”.²² Pagājušonedēļ prezidents Nelsons teica visai Baznīcai: „Pasaulei ir vajadzīga Jēzus Kristus gaisma. Un pasaulei [izmisīgi] ir nepieciešama jūsu [skaistā] gaisma.”²³

Mani brīnišķīgie, vēl jaunie draugi, šovakar mana viskvēlākā lūgšana — mana cerība — ir tāda, lai jūs visi, jaunie pieaugušie visā pasaulē, pieņemtu šo aicinājumu kā savu personīgo kalpošanu, ka jūs ņemsiet šo cerību, par kuru runāja Glābējs, un nesīsiet to kā lāpu tiem, kuriem šķiet, ka šī pasaule ir ļoti tumša un sarežģīta. Vai ir kāds veids, kā es jūs varu iedrošināt saredzēt to, ka šīs gaismas nešana būs jūsu pēdējo dienu kalpošana? Lūdzu, lūdzu, saprotiet, ka šī ir vissvarīgākā lieta, kas, manuprāt, man šovakar jums jāpasaka! Es visvairāk baiļojos par to, ka es to nepateikšu pietiekami labi, lai jūs man patiesi noticētu. Jums jānes šī gaisma tā, lai nekāda pasaules tumsība to nekad nevarētu aizēnot.

Šī vienkāršā, taču spēcīgā pieeja tam, kas citādi ir lieli un sarežģīti jautājumi, izmainīs šīs krītošās, aptumšotās pasaules trajektoriju. Lūdzu, iemantojiet ticību Dievam, cerību tam, ka Viņš jums palīdzēs, un saņemiet žēlsirdību, kas ļaus Viņam caur jums strādāt, lai paveiktu to, kas ir pa spēkam tikai jums.

Pieņemot šo izaicinājumu un uzsākot šo jauno gadu, pēc tam, kad būsiet ielūkojušies sevī, es lūdzos, lai jūs palūkotos augšup! Jūs no augšienes uzlūkos jūsu mīļotais Debesu Tēvs, kurš var dāvāt un dāvās jums visu, uz ko jūs taisnīgumā cerat. Jūs nevarat iegūt šīs svētības, tām dzenoties pakaļ. Lūdzu, beidziet skriet līdz spēku izsīkumam! Palieciet klusumā, esiet mierā! Dzīvojiet vienkāršāk. Esiet lēnprātīgi un no sirds pazemīgi un lūdziet. Un es jums liecinu, ka brīnumi notiks, kad mēs apstāsimies, nomierināsimies un nometīsimies ceļos. Viss, kas Tēvam pieder, kādu dienu var būt jūsu.²⁴ Tas patiesi ir cerības pilns veids, kā stāties pretī nākotnei. Es jūs ļoti mīlu, es jūs apbrīnoju, un es vienmēr lūgšu par jums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.

Elders Holands: Paldies tev, māsa Holande, ne tikai par evaņģēlija mācīšanu, bet arī par to, ka tu dzīvo pēc tā un esi piepildīta ar Kristus cerību, kas ir tevī! Mūsu grūtākajās dienās — un sešos laulības gadu desmitos tādas noteikti ir bijušas — māsa Holande ir dzīvojusi tā, kā ir mācījusi. Viņa allaž ir bijusi ticīgā. Viņa allaž ir paļāvusies uz mūžīgo gaismu savā dvēselē. Viņa allaž ir dzīvojusi ar pārliecību, ka Dievs uzklausīs mūsu lūgšanas un rādīs mums ceļu, pat ja nakts šķitīs tumša. Pasaulē, kas jaunam pārim dažkārt šķita nomācoša, evaņģēlija patiesības un apsolījumi bieži bija viss, pie kā varējām turēties, taču tas bija pietiekami, jo šovakar mēs esam šeit, savos gandrīz 60 laulības gados saņēmuši vairāk svētību, nekā jebkad būtu cerējuši. Tā nu, kā saka un ir darījusi šī brīnišķīgā sieviete, lūdzu, turpiniet cerēt, lūdziet vienmēr un esiet ticīgi!

Māsas Holandes ieteikumiem es vēlos pievienot iedrošinājumu no Svētajiem Rakstiem — raudzīties nākotnē pēc iespējas priecīgāk. Kāds reiz rakstīja, ka no visa Kristus mums sniegtā iedrošinājuma Svētajos Rakstos, no visas Viņa vairākkārtīgi piedāvātās cerības, tas, ko mums atkal un atkal neizdodas pieņemt, ir mudinājums „tur[ēt] drošu prātu”.²⁵ Vai mēs, lūdzu, varētu dzīvot pēc Kristus vārdiem šajā sakarā? Vai mēs varētu to vienkārši mēģināt? Kaut mēs šovakar pieņemtu to priecīgo, cerības pilno ielūgumu, izmantojot vēl vienu iespēju sākt jaunu gadu un padarīt mūsu dzīvi tieši tādu, kādu mēs to vēlamies.

Kā jau ar visiem mums izteiktajiem aicinājumiem, arī šajā gadījumā Kristus dzīvoja saskaņā ar tiem, pirms tos mācīja. Neskatoties uz nastām, ko Viņš nesa, Viņš bija optimistiski un pozitīvi noskaņots, un Viņš palīdzēja tādiem būt arī citiem, tajā skaitā, es vēlos piebilst, Dieva praviešiem. Runājot no Libertī cietuma dziļumiem — un no tur pieredzētā izmisuma dziļumiem — pravieša Džozefa Smita būtiskākais padoms svētajiem, kuri ārpusē lūdza par viņa atbrīvošanu, bija šāds: „Darīsim priecīgi visu, kas ir mūsu spēkos; un tad lai mēs varētu stāvēt mierīgi, ar pilnīgu pārliecību, lai redzētu Dieva glābšanu un kā Viņa elkonis tiks atsegts.”²⁶ Un neviens nav pozitīvāks, pilnāks optimisma un cerības, kā Rasels Merions Nelsons, mūsu dzīvais pravietis, kurš atbalsoja Džozefa padomu, kad nesen mūs uzrunāja, sakot: „Taisnīgajiem netiks liegta neviena garīgā svētība. Tas Kungs vēlas, lai mēs … raudzītos nākotnē „ar priekpilnām gaidām” [Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits, 2007. g., 44. nod.]”.²⁷ Pravieši ir priekpilni, jo viņi ir patiesi Jēzus Kristus mācekļi, un tas ir visa optimisma avots. Pravieši tur drošu prātu tādēļ, ka viņi zina Dieva ieceri; viņi zina, kurš beigās uzvarēs.

Kā to tik daiļrunīgi pateica māsa Holande: spēja saredzēt pasauli pozitīvā gaismā ir vēl viena Dieva dāvana. „Cilvēki ir,” — un es gribētu piebilst, ka te ietilpst arī sievietes un bērni, — „lai viņi gūtu prieku”²⁸, kā mums vēstīts Svētajos Rakstos. Tieši tādēļ šī ir „laimes iecere”.²⁹ Pateicoties šai iecerei un tās pamatā esošajai Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs varam būt cerības pilni, neatkarīgi no tā, cik tumšas var izrādīties dažas no mūsu dienām.

Šajā ziņā Glābēja piemēra diženums ir pelnījis mūsu godbijību, stājoties pretī jaunam gadam; gadam, kas dažiem no mums var sagādāt zināmus izaicinājumus. Padomājiet par to! Kā Jēzus varēja runāt par dzīvesprieku, saskaroties ar tik daudzām ciešanām ceļā uz krustā sišanu? Pat tanī nolemtības pilnajā gaisotnē, kas noteikti valdīja Pēdējā vakarēdiena laikā, Kristus joprojām atgādināja Saviem mācekļiem par to, kālab viņiem ir iemesls un pienākums „turēt drošu prātu”³⁰. Es esmu prātojis — kā gan, zinot to, kādas sāpes Viņu sagaida, Viņš spēja izteikties tik pozitīvi un sagaidīt, ka Viņa apustuļi raudzīsies uz to visu ar pacilātību? Nešaubos, ka Viņš spēja šādi apliecināt Savu ticību, Savu cerību un žēlsirdību tādēļ, ka Viņš zina, ar ko šis stāsts beigsies. Viņš zina, ka beigās, kad visi rēķini tiks noslēgti, taisnīgums gūs virsroku. Viņš zina, ka gaisma vienmēr uzveic tumsu — mūžīgi mūžos un mūžīgi. Viņš zina, ka Viņa Tēvs Debesīs nekad nedod bausli, nedodot arī veidu tā izpildīšanai.³¹ Uzvara iepriecina ikvienu, un Kristus bija uzvarētājs varenajā cīņā ar nāvi un elli. Es zinu, ka šovakar tā ir nopietna teoloģija, taču par to viņiem bija jājūtas priecīgiem. Kristus uzvara ir mūsu cerības avots šajā jaunajā gadā un katru gadu — mūžīgi.

Ņemot vērā dzīves traucēkļus un Lucifera kārdinājumus, var būt grūti saglabāt cerību un būt dzīvespriecīgiem rīt, nākamo mēnesi un visu nākamo gadu. Tomēr tieši tādēļ jau māsa Holande lūdza jums vienkāršot savu dzīvi un neatlaidīgi pievērsties pēdējo dienu svēto dzīves pamatnostādnēm. Dažkārt mēs tām pievēršamies paši pēc savas brīvās gribas, un citkārt mūs uz to piespiež dzīve, taču, lai kā arī būtu, — ja mēs esam balstījuši savu liecību uz evaņģēlija pamatprincipiem, mēs varam gūt no savas izaicinājumu pilnās pieredzes tikpat daudz, cik viens no manis cienītiem draugiem pašlaik gūst no savas. Viņam ar sievu un meitu — un, manuprāt, viņi šovakar mūs klausās — šobrīd nākas pieredzēt dažādus veselības izaicinājumus — man jāpiebilst, ļoti nopietnus izaicinājumus. Viņiem ir pamatots iemesls izmisumā pacelt rokas, prātojot par to, ko gan labu viņiem ir devusi viņu cerība, viņu ticība un viņu žēlsirdība. Taču, pateicoties viņu apņēmīgajai māceklībai gan priekos, gan bēdās, viņi gūst virsroku.

Savā nesenajā e-pasta vēstulē (kurā es dalos ar viņa atļauju) mans draugs rakstīja:

„Dažu pēdējo mēnešu laikā mana pasaule ir strauji sarukusi — līdz pat slimnīcas [gultu] un palātu [lielumam]. Manas [sievas atlabšana pēc nieres transplantācijas] ir izrādījusies smaga, un pēdējo mēnesi viņa ir pavadījusi …, vairākkārt tiekot ievietota slimnīcā. Tādēļ es esmu „atvienojies” no daudz kā, kas saistās ar [apkārtējo] pasauli.” Padomājiet par vārdu vienkāršība!

Viņš turpina, sakot: „Man nekad nav patikusi doma, ka Tas Kungs dod mums pārbaudījumus, taču es tik tiešām ticu, ka Viņš liek tos lietā Savu nodomu īstenošanai. Viena no atziņām, kas man dažu pēdējo nedēļu laikā ir šķitusi būtiska, ir tas, cik … svarīga un patiesa ir evaņģēlija pamatbūtība [pretstatā tik daudz kam, kas var izrādīties pavisam lieki]. Pieredzēt mīlestību pret citiem; pieredzēt citu cilvēku mīlestību un kalpošanu, klusās Dieva balss klātbūtni, pagurumā sēžot [pie] slima bērna [gultas] vai [bezcerīgi sasirgušas] sievas slimnīcas palātā vēlu vakarā, [un dzirdēt dievišķo frāzi]: „Miers lai ir tavai dvēselei, mans dēls!”

Es esmu lasījis Mormona Grāmatu un evaņģēlijus un [esmu] sajutis Dieva mīlestību. Neņemot vērā Baznīcas [un abstraktas] teoloģijas atbalstu, [tas], kas mums var palīdzēt rāpties pretī gaismai …, ir īstena ticība, … liecība, [cerība un mīlestība].”

Viņš noslēdz, sakot: „Es nedēļām ilgi neesmu varējis apmeklēt Svētā Vakarēdiena sanāksmes, taču esmu pieredzējis to, kā ļoti daudz krietnu cilvēku, kuri ir uzticīgi savām … derībām, kalpo manai ģimenei. … Es esmu tik svētīts ar tik daudz ko, un es mīlu To Kungu, [es mīlu] evaņģēliju, [es mīlu] Atjaunošanu un Baznīcu.”³²

Šī daiļrunīgā liecība par cerību un izturību, kas pausta ļoti grūtā dzīves periodā, mani aizkustina. Un mums jāzina, ka kādā brīdī arī mūsu cerība un mūsu pārliecība neapšaubāmi tiks pārbaudīta un attīrīta līdzīgā personīgo ciešanu tīģelī. Mani skaistie, jaunie draugi, nepārbaudīta ticība nav nekāda lielā ticība. Mēs sakām, ka esam celti uz Kristus klints. Tad cerams, ka tā tiešām ir, jo dzīvē ir vētras un brāzmas, un smilšains pamats vienkārši neizturēs, kad vējš pūtīs, lieti līs un plūdi nāks.³³

Lūk, pēdējais komentārs, ko gribu izteikt, noslēdzot šo brīnišķīgā jaunā gada uzsākšanas, tostarp jauna institūta gada uzsākšanas, pasaules mēroga pārraidi. Var gadīties, ka daži no jums ir noraizējušies par daudz svarīgākiem jautājumiem nekā mācību priekšmetu izvēle skolā vai tas, kādu profesionālo karjeru jums vajadzētu uzsākt. Daži no jums, iespējams, cīnās ar pārkāpumu slogu, un nekas tik ļoti negrauj un negaisina mūsu cerību, kā tā izraisītā atsvešināšanās no Dieva. Mēs ar māsu Holandi esam apzināti izvēlējušies nepadarīt šo uzrunu par grēka un pārkāpuma apspriešanu, tomēr mēs būtu bezatbildīgi, ja nepieminētu to, par ko mums, saskaņā ar Tā Kunga teikto, ir pienākums mācīt.

Vienmēr pastāvēs vispārēja vajadzība pēc cerību pilnā grēku nožēlošanas principa un tā brīnumainās piemērošanas. Kad esam izdarījuši pārkāpumu, mēs nešaubīgi zinām, kādēļ mūsu cerības liesma ir mazinājusies un kādēļ dažkārt pat šķiet, ka tā ir apdzisusi. Šajā gadījumā mums ir jāmainās, vai arī mūsu cerība uz „priekpilno nākotni” ir lemta iznīcībai. Tā svece ir neatgriezeniski nodzisusi. Tieši tādēļ ikvienam no mums ir nepieciešama grēku nožēlošana. Mums visiem! Ik dienu, kā teicis prezidents Nelsons.³⁴

Tālab es šovakar lūdzu jūs nekavējoties, sākot ar šo brīdi, tikt galā ar pārkāpumu slogu, jo grēks ir lielākais — man zināmais — cerības un laimes ienaidnieks visā pasaulē. Vērsieties pie Tā Kunga ar savu grēksūdzi un, ja jūsu grēku dēļ tas ir nepieciešams, ejiet pie bīskapa! Bet mainiet visu, kas nav pareizi — vai tas būtu kaut kas liels, vai neliels. Grēku nožēlošana ir ceļš uz jaunu sākumu; tas ir ceļš uz gaišāku nākotni. Dzīve ir pietiekami grūta arī bez tā, lai mēs vēl nestu savu kļūdu bagāžu — visu dienu, katru dienu, visu nakti, katru nakti. Atbrīvojieties no tās! Iemainiet trauksmi pret mieru. Iemainiet bēdas pret prieku. Kristus atdeva Savu dzīvību, lai jūs būtu brīvi tā rīkoties.

Tad jūs varēsiet rīkoties tā, kā to mums visiem lūdz Nefijs. Tajā, kas būtībā ir viņa atvadu vēstījums īsi pirms viņa nāves, šis dēls, kurš pieredzēja tik daudz konfliktu un strīdu, saka to, ko mēs ar māsu Holandi šovakar vēlējāmies un mēģinājām pateikt:

„[Virzieties] uz priekšu ar nelokāmību Kristū, esot ar pilnīgu cerības spožumu un ar mīlestību uz Dievu un uz visiem cilvēkiem.”³⁵

„Ar pilnīgu cerības spožumu,” kas radies no mīlestības uz Dievu un visiem cilvēkiem — tas ir tas, ko mēs jums vēlam šinī jaunajā gadā. Šo spožo cerību pavadīs neapšaubāmi čuksti, ka Dievs jūs mīl, ka Kristus ir jūsu Aizstāvis, ka evaņģēlijs ir patiess. Tās spozme jums atgādinās, ka evaņģēlijs vienmēr — ik katru dienu un ik katru stundu — dāvā jaunu iespēju, jaunu dzīvi, jaunu gadu. Kas par brīnumu! Kas par dāvanu! Un, pateicoties Kristus dāvanai, mēs varam iemantot savā dzīvē pašu labāko, ja vien turpināsim nelokāmi ticēt, censties un cerēt.

Vai atceraties pasaulē valdošās problēmas, par ko runāju pašā sākumā? Stājieties tām pretī un stājieties pretī saviem personīgajiem izaicinājumiem, apzinoties, ka ar ticību viss galu galā nokārtojas. Atsakieties pieņemt pasauli tādu, kāda tā šķiet. Apspīdiet to ar savas cerības spozmi un padariet to tādu, kādai tai vajadzētu būt. Esiet tā gaisma, par ko māsa Holande lūdza jūs būt, gaisma, kas nekad neapdziest, — pasaules Glābēja gaisma.

Es dodu ikvienam no jums šovakar savu apustulisko svētību šajā jaunajā gadā attiecībā uz to, ko es nešaubīgi zinu, un to, kas jums vienmēr būs nepieciešams. Es to daru aiz savas mīlestības pret jums, Tā Kunga mīlestības pret jums, Augstākā prezidija un Divpadsmito kvoruma mīlestības pret jums. Ikviena mīlestības! Un jūsu klātbūtnes šajā vakarā. Es svētīju jūs, lai jūsu dzīvē vienmēr uzskatāmi darbotos vienkāršais, taču ārkārtīgais spēks, kas izriet no tādiem glābšanas principiem kā ticība, cerība un žēlsirdība. Es svētīju jūs ar zināšanām, kā to pavisam noteikti zinu es, ka Jēzus Kristus evaņģēlijs ir personīgi dārgs, bezgalīgi cerīgs un mūžīgi patiess. Ar apustuļa pilnvarām es liecinu, ka tas tāds ir, un kā tāds tas ir vienīgā nekļūdīgā atbilde uz dzīves daudzajiem izaicinājumiem — jūsu un maniem — un vienīgais veids, kā tikt paaugstinātiem grandiozajā mūžībā.

Es svētīju ikvienu no jums, kas šajās dienās varētu runāt par „ticības krīzi”. Patiesa ticība, dzīvi izmainoša ticība, Ābrahāma ticība vienmēr ir krīzes situācijā. Tieši tā jūs varat noskaidrot, vai tā vispār ir ticība. Es jums apsolu, ka vairāk ticības nozīmēs mazāk krīžu, līdz visbeidzot Dievs teiks: „Labi [darīts], tu godīgais un uzticīgais kalps.”³⁶

Es svētīju katru no jums ar zināšanām, ka Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca ir tieši tā: Jēzus Kristus Baznīca. Un tikai caur priekšrakstiem un iespējām, ko tā sniedz, mēs varam sasniegt „Kristus diženuma pilnības mēru”.³⁷ Es ikvienu no jums, individuāli un pēc vārda, svētīju ar katru šiem meklējumiem jums nepieciešamo dāvanu, un es svētīju jūs, es lūdzos jūs, lai jūs būtu pacietīgi un neatlaidīgi, kamēr jūsu Debesu Tēvs Savā gudrībā atrod vislabāko veidu, kā bieži dot jums to, ko jūs lūdzat, taču nebeidzami dot jums to, kas jums vajadzīgs. Par Dieva dievišķo mīlestību, ka Glābējs ir mūsu mūžīgais Aizstāvis, un par Svētā Gara pastāvīgo mierinājumu, par svētās priesterības spēku un pravietisko tradīciju, ko pašlaik personificē prezidents Rasels M. Nelsons, par Mormona Grāmatas dievišķumu un „pilnīg[o] cerības spožumu”, ko sniedz šis evaņģēlijs, — es svinīgi, svēti un personīgi liecinu pie savas dzīvības. To es daru Viņa Vārdā, kurš ir visas manas cerības avots, patiesi Tā Kunga Jēzus Kristus Vārdā, āmen.