Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts

Dārgie brāļi un māsas, es ļoti novērtēju iespēju — dalīties ar jums savās sajūtās.

Pirms vairākiem gadiem es kopā ar sievu apmeklēju interaktīvas bērnu izstādes atklāšanu Baznīcas vēstures muzejā Soltleiksitijā. Pasākuma noslēgumā prezidents Tomass S. Monsons pienāca pie mums un, paspiezdams mūsu rokas, sacīja: „Pastāviet līdz galam, un jūs triumfēsiet.” Tā ir dziļa mācība, un mēs visi, protams, varam apliecināt tās patiesumu.

Jēzus Kristus mums apgalvoja, ka „tas, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts”.¹

Pastāvēt līdz galam nozīmē — „palikt nelokāmam apņēmībā būt uzticīgam Dieva pavēlēm, neskatoties uz kārdinājumiem, pretestību un likstām”.²

Pat tie, kas jutuši spēcīgas garīgas pieredzes un ir uzticīgi kalpojuši, kādu dienu var nomaldīties vai kļūt neaktīvi, ja nepastāv līdz galam. Es ceru, ka mēs ar visu spēku savā prātā un sirdī paturēsim frāzi: „Tas ar mani nenotiks”.

Kad Jēzus mācīja Kapernaumā, „daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.

Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: „Vai arī jūs gribat aiziet?”³

Es ticu, ka šodien Jēzus Kristus visiem mums, kas noslēguši ar Viņu derības, vaicā: „Vai arī jūs gribat aiziet?”

Es lūdzu, lai mēs visi ar pilnu izpratni par to, kas mūs gaida mūžībās, varētu atbildēt tāpat kā Sīmanis Pēteris: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi.”⁴

Būsim uzticīgi savai pārliecībai un zināšanām. Ja neesam dzīvojuši saskaņā ar savām zināšanām, mainīsim to. Grēcinieki, kas nepārstāj grēkot un nenožēlo savus grēkus, grimst dziļāk un dziļāk netīrībā, līdz Sātans viņus pieprasa sev, apdraudot viņu iespēju — nožēlot grēkus, saņemt piedošanu un visas mūžības svētības.

Cilvēkiem, kas ir pārstājuši būt aktīvi Baznīcā un ir pazaudējuši pareizo izpratni par mūsu zemes ceļojuma mērķi, ir daudz attaisnojumu, un man ir nācies tos dzirdēt. Es mudinu viņus pārdomāt un atgriezties, jo es ticu, ka neviens nevarēs attaisnoties mūsu Kunga, Jēzus Kristus, priekšā.

Kad mēs kristījāmies, mēs noslēdzām derības — derības nevis ar kuru katru, bet ar Pestītāju, piekrītot „uzņemties Jēzus Kristus Vārdu, būdami ar apņēmību kalpot Viņam līdz galam”.⁵

Svētā Vakarēdiena sanāksmju apmeklēšana ir viens no būtiskākajiem līdzekļiem, kā mēs varam novērtēt savu apņēmību kalpot Viņam, mūsu garīgo spēku un mūsu ticības Jēzus Kristum palielināšanos.

Svarīgākais, ko varam darīt Sabata dienā, ir Svētā Vakarēdiena pieņemšana. Pirms nāves Tas Kungs paskaidroja šo priekšrakstu Saviem apustuļiem. To pašu Viņš izdarīja Amerikas kontinentā. Viņš saka: ja mēs pieņemsim šo priekšrakstu, tā būs liecība Tēvam, ka mēs vienmēr atceramies Viņu, un Viņš, savukārt, apsola, ka Viņa Gars būs ar mums.⁶

Almas, jaunākā, mācībās viņa dēlam Šiblonam mēs rodam gudru padomu un brīdinājumus, kas palīdz mums palikt uzticīgiem savām derībām:

„Skaties, lai tu neuzpūstos lepnībā; jā, skaties, lai tu nelielītos par savu paša gudrību, nedz par savu lielo spēku.

Esi drošsirdīgs, bet ne valdonīgs; un arī skaties, lai tu savaldītu visas savas kaisles, lai tu varētu tikt piepildīts ar mīlestību; skaties, lai tu neielaistos dīkdienībā.”⁷

Pirms vairākiem gadiem, atvaļinājuma laikā, es pirmo reizi vēlējos izbraukt ar smailīti. Es izīrēju smailīti un entuziasma pilns devos jūrā.

Pēc dažām minūtēm vilnis sagrieza manu smailīti kājām gaisā. Ar lielām pūlēm, vienā rokā turot airi un ar otru roku pieturot smailīti, es spēju atgūt līdzsvaru.

Es no jauna centos airēt, bet pēc dažām minūtēm smailīte atkal apgriezās otrādi. Es stūrgalvīgi, bet bez panākumiem turpināju censties, līdz kāds cilvēks, kurš kaut ko saprata no smaiļošanas, man pateica, ka karkasā droši vien ir plaisa un smailīte, visticamāk, piepildās ar ūdeni, padarot to nestabilu un neiespējamu kontrolēt. Es aizvilku smailīti līdz krastam, izņēmu aizbāzni un, protams, no tās iztecēja daudz ūdens.

Es domāju, ka reizēm mēs virzāmies pa dzīvi ar grēkiem, kas, tāpat kā sūce manā smailītē, kavē mūsu garīgo progresu.

Ja mēs turpinām grēkot, mēs aizmirstam derības, kuras esam noslēguši ar To Kungu, lai gan šo grēku radītās nelīdzsvarotības dēļ mēs turpinām krist.

Tāpat kā bija jānovērš plaisas manā smailītē, kaut kas ir jādara arī ar plaisām mūsu dzīvē. Dažu grēku nožēlai būs nepieciešamas lielākas pūles, nekā citu grēku nožēlai.

Tādēļ mums sev vajadzētu pavaicāt: „Kāda ir mūsu attieksme pret Glābēju un Viņa darbu? Vai mēs esam tādā pašā stāvoklī, kādā bija Pēteris, kad viņš noliedza Jēzu Kristu? Vai arī savā attieksmē un apņēmībā esam tādā līmenī, kādā viņš bija pēc lielajām, Glābēja piešķirtajām pilnvarām?”⁸

Mums jācenšas paklausīt visiem baušļiem un rūpīgi jāpievēršas tiem, kurus mums ir visgrūtāk ievērot. Tas Kungs būs mums līdzās, palīdzot mums grūtībās un vājībās, un, ja mēs izrādīsim patiesu vēlmi un atbilstoši rīkosimies, Viņš „vājības padarīs par spēku”.⁹

Paklausība mums dos spēku pārvarēt grēku. Mums ir arī jāsaprot, ka mūsu ticības pārbaude pieprasa paklausību, bieži nezinot rezultātu.

Es piedāvāju formulu, kas mums palīdzēs pastāvēt līdz galam:

1. Ik dienas lūdziet un lasiet Svētos Rakstus.

2. Katru nedēļu pieņemiet Svēto Vakarēdienu ar salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu.

3. Katru mēnesi maksājiet desmito tiesu un gavēņa ziedojumus.

4. Katru otro gadu (jauniešiem katru gadu) atjaunojiet savas tempļa rekomendācijas.

5. Visas dzīves garumā kalpojiet Tā Kunga darbā.

Lai evaņģēlija dižās, patiesās mācības nomierina mūsu prātus un lai mūsu dzīvēs nebūtu plaisu, kas var kavēt mūsu drošo ceļojumu cauri dzīves jūrai!

Panākumiem Tā Kunga ceļā ir cena, un vienīgais veids, kā tos sasniegt, ir maksāt šo cenu.

Cik pateicīgs es esmu, ka mūsu Glābējs pastāvēja līdz galam, izpildot Savu lielo Izpirkšanas upuri!

Viņš cieta par mūsu grēkiem, sāpēm, depresiju, ciešanām, nepilnībām un bailēm, tādēļ Viņš zina, kā mums palīdzēt, kā mūs iedvesmot, kā mūs mierināt un kā mūs stiprināt, lai mēs varētu pastāvēt līdz galam un saņemt kroni, kas aiztaupīts tiem, kas netop sakauti.

Mums katram ir citāda dzīve. Mums visiem ir pārbaudījumu brīži, laimīgas dienas, laiks lēmumu pieņemšanai, laiks šķēršļu pārvarēšanai un laiks, kad izmanot iespēju dotās priekšrocības.

Lai kāda būtu mūsu individuālā situācija, es liecinu, ka mūsu Debesu Tēvs nemitīgi saka: „Es tevi mīlu. Es tevi atbalstu. Es esmu kopā ar tevi. Nepadodies. Nožēlo grēkus un izturi ceļu, kuru esmu Tev parādījis. Un es apliecinu, ka mēs no jauna redzēsim viens otru mūsu celestiālajās mājās.” Jēzus Kristus Vārdā, Āmen.