Uzklausi Viņu!

Kādā pavasara rītā, 1820. gadā, Džozefs piecēlās agri un devās uz mežu, kas atradās netālu no viņa mājām. Diena bija skaidra un skaista, un saules stari spīdēja starp koku lapotnēm. Viņš vēlējās būt viens, kad lūdza Dievu, un viņš zināja kādu klusu vietu mežā, kur nesen bija cirtis kokus. Viņš tur, iecirstu celmā, bija atstājis savu cirvi.¹

Nonācis tajā vietā, Džozefs paskatījās visapkārt, lai pārliecinātos, ka ir viens. Viņš bija satraukts par to, ka grasījās lūgt balsī, un nevēlējās, lai kāds viņu iztraucētu.

Pārliecinājies, ka ir viens, Džozefs nometās ceļos uz vēsās zemes un sāka paust Dievam savas sirds vēlmes. Viņš lūdza pēc žēlastības un piedošanas, un gudrības, lai atrastu atbildes uz saviem jautājumiem. „Ak, Kungs,” viņš lūdza, „kurai baznīcai man pievienoties?”²

Viņam lūdzot Dievu, viņa mēle šķietami sāka pietūkt, līdz viņš nevarēja parunāt. Viņš dzirdēja aiz sevis soļu troksni, taču pagriežoties nevienu neredzēja. Viņš vēlreiz mēģināja lūgt Dievu, taču soļi kļuva skaļāki, it kā kāds nāktu viņu sagrābt. Viņš uzlēca kājās un apmetās apkārt, taču aizvien nevienu neredzēja.³

Pēkšņi viņu sagrāba neredzams spēks. Viņš atkal mēģināja runāt, taču viņa mēle joprojām bija sastingusi. Bieza tumsība viņu ietina, līdz viņš vairs nespēja saredzēt saules gaismu. Prātā pazibēja šaubas un šausmīgas ainas, kas viņu mulsināja un novērsa viņa uzmanību. Viņš sajuta, it kā kāda briesmīga būtne, īsta un ārkārtīgi spēcīga, vēlējās viņu iznīcināt.⁴

Sakopojot visu savu spēku, Džozefs vēlreiz piesauca Dievu. Viņa mēle atraisījās, un viņš lūdzās pēc izglābšanas. Nepanesamās tumsības pārņemts, viņš turpināja grimt izmisumā un bija gatavs ļauties bojāejai.⁵

Tajā brīdī gaismas stabs parādījās virs viņa galvas. Tas lēnām laidās lejup, un šķita, ka mežu pārņems liesmas. Kad gaisma krita pār viņu, Džozefs sajuta, ka vairs nebija neredzamā spēka varā. To aizstāja Dieva Gars, piepildot viņu ar mieru un neaprakstāmu prieku.

Ieskatoties gaismā, Džozefs redzēja Dievu Tēvu stāvam virs sevis gaisā. Viņa seja bija spožāka un brīnišķīgāka nekā jebkas cits, ko Džozefs būtu iepriekš redzējis. Dievs nosauca viņu vārdā un norādīja uz citu būtni, kas parādījās Viņam blakus. „Šis ir Mans mīļais Dēls,” Viņš sacīja. „Uzklausi Viņu!”⁶

Džozefs paraudzījās Jēzus Kristus sejā. Tā bija tikpat spoža un brīnišķīga, kā Tēvam.

„Džozef,” Glābējs sacīja, „tavi grēki ir piedoti.”⁷

Atbrīvots no savas nastas, Džozefs atkārtoja savu jautājumu: „Kurai baznīcai man pievienoties?”⁸

„Nepievienojies nevienai no tām,” Glābējs viņam pateica. „Viņi sludina mācības, kas ir cilvēku likumi, viņiem ir dievības izskats, bet viņi noliedz tās spēku.”

Tas Kungs pateica Džozefam, ka pasaule grimst grēkos. „Nav neviena, kas darītu labu,” Viņš paskaidroja. „Viņi ir novērsušies no evaņģēlija un netur Manus baušļus.” Patiesās un svētās mācības bija pazaudētas vai samaitātas, taču Viņš apsolīja nākotnē Džozefam atklāt evaņģēlija pilnību.⁹

Glābējam runājot, Džozefs redzēja eņģeļu pulkus un gaismu ap viņiem, kas spīdēja spožāk par sauli pusdienā. „Skaties un raugi, Es nākšu drīz,” Tas Kungs sacīja, „tērpts Sava Tēva godībā.”¹⁰

Džozefs sagaidīja, ka spožums mežu iznīcinās, taču koki dega līdzīgi Mozus krūmam un netika iznīcināti.¹¹

---

Kad gaisma pagaisa, Džozefs atskārta, ka gulēja uz muguras, skatoties debesīs. Gaismas stabs vairs nebija redzams, un arī viņa vainas sajūta un apmulsums bija pazudis. Viņa sirdi pildīja dievišķas mīlestības jūtas.¹² Dievs Tēvs un Jēzus Kristus runāja ar viņu, un viņš pats uzzināja, kā atrast patiesību un piedošanu.

Pēc redzētās vīzijas Džozefs jutās zaudējis spēkus, tāpēc kādu laiku gulēja uz zemes mežā, līdz sāka atgūties. Tad viņš ar grūtībām pārnāca mājās un atbalstījās pret kamīnu. Viņa māte ieraudzīja viņu un vaicāja, kas noticis.

„Viss kārtībā,” viņš apliecināja viņai. „Ar mani viss ir kārtībā.”¹³

Pēc dažām dienām, sarunājoties ar kādu sludinātāju, Džozefs pateica viņam, ko bija redzējis mežā. Šis sludinātājs bija aktīvi darbojies nesenajā reliģijas atmodā, un Džozefs sagaidīja, ka viņš nopietni uztvers viņa vīziju.

Sākumā sludinātājs pret viņa vārdiem izturējās nevērīgi. Cilvēki šad un tad mēdza apgalvot, ka bija redzējuši debesu vīzijas.¹⁴ Taču tad viņš sadusmojās un kļuva aizvainots, un viņš pateica Džozefam, ka viņa stāsts bija no velna. Viņš apgalvoja, ka vīziju un atklāsmju dienas ir sen beigušās un ka tās nekad neatgriezīsies.¹⁵

Tas Džozefu pārsteidza, un viņš drīz atklāja, ka neviens neticēja viņa vīzijai.¹⁶ Kāpēc gan lai ticētu? Viņam bija tikai četrpadsmit gadu un gandrīz nebija izglītības. Viņš bija nācis no nabadzīgas ģimenes, un tāpēc bija sagaidāms, ka visu atlikušo mūžu viņam būs jāapstrādā zeme un jāstrādā gadījuma darbi, lai nopelnītu trūcīgu iztiku.

Un tomēr viņa liecība dažus uztrauca pietiekami stipri, lai sāktu viņu izsmiet. Cik tas dīvaini, viņš domāja, ka vienkāršs zēns, kuram nebija nekādas pasaulīgas varas, varēja uz sevi izsaukt tik daudz skarbuma un izsmiekla. „Kāpēc mani vajā par to, ka es saku patiesību?” viņš vēlējās jautāt. „Kāpēc pasaule domā mani piespiest noliegt to, ko es patiesībā redzēju?”

Džozefs lauzīja galvu par šiem jautājumiem visu atlikušo mūžu. „Es patiesi redzēju gaismu un tās gaismas vidū es redzēju divas Personas, un tās tik tiešām runāja ar mani,” viņš vēlāk atcerējās, „un kaut arī es tiku ienīsts un vajāts par to, ka teicos redzējis vīziju, tomēr tā bija patiesība.”

„Es to zināju, un es zināju, ka Dievs to zina,” viņš liecināja, „un es to nevarēju noliegt.”¹⁷

---

Kad Džozefs atklāja, ka, stāstot par savu vīziju, viņš panāca tikai to, ka viņa kaimiņi nostājās pret viņu, viņš to galvenokārt paturēja pie sevis, esot apmierināts ar zināšanām, ko Dievs viņam bija devis.¹⁸ Vēlāk, kad viņš vairs nedzīvoja Ņujorkas štatā, viņš mēģināja pierakstīt mežā pieredzēto, svēto notikumu. Viņš raksturoja savas ilgas pēc piedošanas un Glābēja brīdinājumu pasaulei, kurai bija jānožēlo grēki. Viņš to uzrakstīja pats, lauzītā valodā, nopietni cenšoties atklāt tā brīža majestātiskumu.

Turpmākajos gados viņš biežāk atstāstīja šo vīziju publiski, paļaujoties uz rakstvežiem, kas viņam spēja palīdzēt izteikt neizsakāmo. Viņš pauda savu vēlmi — atrast patieso baznīcu — un atklāja, ka Dievs Tēvs parādījās pirmais, lai stādītu priekšā Dēlu. Viņš mazāk rakstīja par saviem centieniem saņemt piedošanu un vairāk par Glābēja universālo patiesības vēsti, un nepieciešamību atjaunot evaņģēliju.¹⁹

Katru reizi cenšoties pierakstīt pieredzēto, Džozefs liecināja, ka Tas Kungs sadzirdēja viņa lūgšanu un atbildēja uz to. Zēna gados viņš uzzināja, ka Glābēja baznīca vairs nebija uz Zemes. Taču Tas Kungs apsolīja kaut kad vēlāk vairāk atklāt par Savu evaņģēliju. Tāpēc Džozefs apņēmās paļauties uz Dievu, būt uzticīgs pavēlei, ko viņš saņēma mežā, un pacietīgi gaidīt tālākus norādījumus.²⁰