Džeina Elizabete Meninga Džeimsa

Džeina Elizabete Meninga (aptuveni 1822.–1908. g.) bija viena no vismaz pieciem bērniem, kas piedzima Konektikutā, brīva afroamerikāņu pāra ģimenē laikā, kad vairums melnādaino cilvēku Amerikas Savienotajās Valstīs vēl bija vergi.¹ Būdama pieaugusi jauniete, viņa 1841. gadā pievienojās Jaunās Kānaānas draudzes baznīcai, taču jau pēc pusotra gada, 1842.–1843. gada ziemā, viņa kopā ar vairākiem savas ģimenes locekļiem tika kristīta Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Drīz vien, jūtot vēlmi pievienoties Navū svētajiem, Džeina līdz ar citiem ģimenes locekļiem atstāja Konektikutu un devās uz Ņujorku, plānodami ceļot gan ar tvaikoņiem, gan kanālu laivām. Taču rasu piederības dēļ brauciens ar kanālu laivu viņiem tika liegts un atlikušos 1300 km viņiem nācās mērot kājām. Peorijā, Ilinoisas štatā, vietējās varas pārstāvji nopratināja Meningus, lai noskaidrotu, vai viņi nav bēguļojoši vergi, un pieprasīja uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu viņu brīvlaišanu. Rasisms bija šķērslis, ar kuru Džeinai nācās saskarties visa sava mūža garumā.

Pēc ierašanās Navū Džeina ātri vien sadraudzējās ar Džozefu un Emmu Smitiem. Viņa apmetās uz dzīvi pie viņiem un sāka strādāt viņu mājsaimniecībā. Vienubrīd Emma pat aicināja Džeinu tikt adoptētai Smitu ģimenē, caur priesterības saistīšanu kļūstot par vienu no viņu bērniem.² Džeina atteicās, īsti neizprotot šo svešādo, jaunieviesto principu, taču viņa nelokāmi ticēja Džozefa pravieša lomai. „Es pazinu pravieti Džozefu,” viņa vēlāk liecināja. „Viņš bija pats krietnākais cilvēks uz Zemes, ko es jebkad tiku redzējusi. … Es biju pārliecināta, ka viņš ir pravietis, jo es to zināju.”³

Pateicoties sarunām ar Džozefu un viņa māti Lūsiju Meku Smitu, Džeina uzzināja arvien vairāk par Mormona Grāmatu un tās tulkošanu, kā arī ieguva izpratni par tempļa priekšrakstiem un sāka tos godāt.

Džeina apprecējās ar Īzāku Džeimsu — brīvu, melnādainu jaunpievērsto no Ņūdžersijas. 1846. gadā viņi kopā ar viņas dēlu Silvestru pameta Navū, lai kopā ar svētajiem dotos uz rietumiem. Tā paša gada jūnijā piedzima Džeinas un Īzāka dēls Sailass. Nākamajā gadā ģimene šķērsoja līdzenumus, 1847. gada rudenī ierodoties Sālsezera ielejā. Īzākam un Džeinai piedzima vēl seši bērni, no kuriem tikai divi nodzīvoja ilgāk par Džeinu. Džeina un Īzāks, tāpat kā citi agrīnā laika Sālsezera ielejas kolonisti, smagi strādāja, lai apgādātu savu ģimeni. Īzāks strādāja pie Brigama Janga, laiku pa laikam pildot arī kučiera pienākumus, bet Džeina auda, darināja apģērbu un mazgāja veļu, kā to bija darījusi Navū.

Īzāka un Džeinas laulībā radās nesaskaņas, un 1870. gadā viņi izšķīrās. Vēlāk Džeina noslēdza īsu, tikai divus gadus ilgu laulību ar izbijušo vergu Frenku Perkinsu, bet drīz vien atgriezās pie vientuļās mātes un vecmāmiņas dzīvesveida. Kad trīs no viņas bērniem bija miruši, Džeina, finansiālo vajadzību spiesta, atsāka strādāt. Viņa gatavoja un pārdeva ziepes, bet divi no viņas dēliem kļuva par līgumstrādniekiem. 1890. gadā, pēc 20 prombūtnes gadiem, Īzāks atgriezās Soltleiksitijā, atjaunoja savu Baznīcas locekļa statusu un izveidoja ar Džeinu draudzīgas attiecības. Kad viņš pēc gada nomira, bēru ceremonija tika noturēta Džeinas mājās.

Par spīti dzīves grūtībām, Džeina palika uzticīga savai ticībai evaņģēlija mācībām un augstu vērtēja savu piederību Baznīcai. Viņa ziedoja tempļu celtniecībai un iesaistījās Palīdzības biedrības un Jauno lēdiju pieticības biedrības darbā.⁴ Džeina guva bagātīgu pieredzi ar Gara dāvanām, kurā ietilpa vīzijas, sapņi, dziedināšana ticībā un runāšana mēlēs. „Mana ticība Jēzus Kristus evaņģēlijam,” viņa vecumdienās rakstīja, „šobrīd ir tikpat stipra, nē, tā ir, ja vien iespējams, vēl stiprāka nekā dienā, kad es tiku kristīta.”⁵

Laikā no 1884. līdz 1904. gadam Džeina laiku pa laikam sazinājās ar Baznīcas vadītājiem (Džonu Teiloru, Vilfordu Vudrafu, Zinu D. H. Jangu un Džozefu F. Smitu), lūdzot atļauju — saņemt tempļa endaumentu un tikt saistītai ar savu ģimeni.⁶ Tolaik melnādainiem pēdējo dienu svēto vīriešiem un sievietēm nebija ļauts piedalīties vairumā tempļa priekšrakstu. 1888. gadā staba prezidents Anguss M. Kenons pilnvaroja Džeinu, lai viņa varētu kristīties par saviem mirušajiem radiniekiem.⁷ 1894. gadā Baznīcas vadītāji galu galā atļāva viņai tikt saistītai ar Džozefa Smita ģimeni kā kalponei, veicot aizstājošo rituālu, kas ir uzskatāms par unikālu gadījumu. Kaut arī viņa savas dzīves laikā nesaņēma tempļa endaumentu un viņas ģimene netika saistīta, šie priekšraksti par viņu tika izpildīti 1979. gadā.⁸

Džeina nomira 1908. gada 16. aprīlī, 95 gadu vecumā, arvien paliekot uzticīga pēdējo dienu svētā. Laikraksts Deseret News vēstīja: „Tikai daži cilvēki, pateicoties savai ticībai un uzticībai, ir guvuši lielāku ievērību par Džeinu Meningu Džeimsu, un, par spīti savam pieticīgajam stāvoklim, viņa ir ieguvusi simtiem draugu un paziņu.”⁹