Neviens nav pilnīgs

Es vienmēr esmu vēlējusies būt kā Nefijs: ļoti paklausīga, ārkārtīgi uzticīga un dziļi garīga. Manās acīs Nefijs bija labestības iemiesojums. Dažas lietas tomēr mani piesaistīja vairāk nekā doma izaugt, lai kļūtu kā viņš — vai vismaz iemiesotu daļu no tās izcilības, kas piemita viņam.

Kādu dienu es piedzīvoju nelielu krīzi, ko izraisīja nepiemērotības sajūta. Man bija tādas ambīcijas un tik daudz mērķu. Bet izskatījās, kas es nekustos ne no vietas. Caur bezpalīdzības asarām es paudu šīs sajūtas savam tēvam. Viņš tūlīt piecēlās, piegāja pie grāmatu skapja un izvilka no turienes vienu no savām Mormona Grāmatām. Nesakot ne vārda, viņš uzšķīra 2. Nefija grāmatas 4. nodaļu un sāka lasīt 17. pantu.

Šermuļi pārskrēja pār manu ķermeni kā elektrība, kad es klausījos šajos spēcīgajos vārdos: „Ak, es nožēlojamais cilvēks!” Manas domas lidoja. Kā gan Nefijs, mans varonis un piemērs, varēja teikt, ka viņš ir „nožēlojams”? Ja viņš bija nožēlojams, tad kāda esmu es?

Atkal šermuļi kā strāva pārskrēja pār mani, kad mans tēvs lasīja 28. pantu: „Pamosties, mana dvēsele! Nenīksti vairs grēkā.” Es sajutos tā, it kā tumši mākoņi manā prātā sadalījās un izklīda, lai atklātu zilo debesu un gaišās saules siltumu un spožumu. Nav iespējams aprakstīt, kā šis pants apgaismoja manu dvēseli. Tikai daži Svēto Rakstu panti ir piepildījuši mani ar tik lielām cerībām, iedvesmu un prieku kā šis.

30. pantā Nefijs pateica tieši to, ko es domāju, tikai ar daudz spilgtākiem vārdiem: „Mana dvēsele priecāsies Tevī, mans Dievs, un manas glābšanas Klints.” Šis pants atnesa miera sajūtas un pateicību par Tā Kunga maigo žēlastību un mīlestību.

Mans tēvs aizvēra grāmatu un paskaidroja, ka šie panti dažreiz tiek saukti par Nefija psalmiem. Tad viņš maigi mācīja man, ka pat dižākie cilvēki pasaulē ir nepilnīgi un šiem cilvēkiem ir jāatzīst savas nepilnības, citādāk tie būtu lepni un līdz ar to vairs nebūtu diži.

Es sapratu. Tikai tāpēc, ka man piemita vājības, nenozīmēja, ka es nespēšu kļūt kā Nefijs. Savu vājību atzīšana tuvināja mani tāda mēroga cilvēkiem kā Nefijs. Nefijs bija dižs, jo līdztekus tam, ka viņš bija paklausīgs un uzticīgs, viņš bija arī pazemīgs un gatavs atzīt savas kļūdas.

Kopš tā laika es esmu augstu vērtējusi šos Nefija vārdus. Katru reizi, kad es lasu tos, es piedzīvoju to pašu saviļņojumu un iedvesmas kā pirmo reizi, kad lasīju tos. Šie panti pasludina man, ka es esmu Dieva meita, spējīga uz daudz vairāk, nekā es jebkad varēju iedomāties. Es zinu, ka, ja es esmu uzticīga un virzos uz priekšu, mani sagaida vēl neatklātas svētības.