Kad es izlasīju, ka, sākot ar 2010. gada janvāri mums būs jauna Liahona, es izjutu nostalģiju. Žurnāls ir bijis mans enkurs evaņģēlijā, kopš es tiku kristīta 17 gadu vecumā. Kad es lasīju citu Baznīcas locekļu pieredzes, mana nenobriedusī liecība tika stiprināta un es zināju, ka neesmu viena. Es kā dārgumus glabāju sakrātos žurnālus, jo tie satur iedvesmojošus vēstījumus, kas man ir palīdzējuši grūtību un vajadzību brīžos.

Tagad Jūs mums esat piegādājuši Liahonu, kas ir rūpīgāk izstrādāta un tajā ir lielāka dažādība, taču tā ir tikpat patiesa kā pirmā, ko izlasīju 1992. gadā. No visas sirds pateicos Jums.

Liahona man ir liela svētība un sniedz lielu prieku. Tā palīdz man iepazīt Baznīcas locekļus visā pasaulē, uzzināt par viņu valstīm un kultūru un smelties spēku viņu ticībā. Žurnāls ir liela garīguma un spēka avots, un tas palīdz man kļūt labākai.

Mūsu bīskapijā apmeklējošo māsu darbs bija vājš un tempļa apmeklētība ļoti zema. Būdama apmeklējošo māsu vadītāja un tempļa darbiniece, es lūdzu, lai tas mainītos. Es izmantoju Eldera Ričarda G. Skota konferences runu „Tempļa darbs — spēka un enerģijas avots grūtos laikos” (skat. Liahona, 2009. g. maijs, 43), lai runātu gan Svētā Vakarēdiena sanāksmē, gan Sieviešu Palīdzības biedrībā. Bīskapijas locekļi bija saviļņoti. Apmeklējuma mācība tagad tiek veikta gandrīz 100 procentu apmērā, un daudzi apmeklē templi un pielieto praksē priekšlikumus, ko Elders Skots izklāstīja savā vēstījumā. Tūkstoš paldies Elderam Skotam par viņa brīnišķīgo vēstījumu un Jums par Liahonu.