Kanārijputniņi ar pelēkām spalvām spārnos

Gandrīz pirms 60 gadiem, laikā, kad es kalpoju kā jauns bīskaps, manā bīskapijā nomira kāda atraitne Ketlīna Makkī. Starp viņas palikušajām lietām bija trīs kanārijputniņi. Divi kanārijputniņi, kas bija nevainojami dzelteni, tika atdoti viņas draugiem. Trešais kanārijputniņš Bilijs bija dzeltens ar pelēkām spalvām spārnos. Māsa Makkī man bija uzrakstījusi zīmīti: „Vai jūs un jūsu ģimene sniegsiet Bilijam mājas? Viņš nav tas skaistākais, bet viņš vislabāk dzied.”

Māsa Makkī bija ļoti līdzīga savam dzeltenajam kanārijputniņam ar pelēkajām spalvām spārnos. Viņa nebija svētīta ar skaistumu vai apdāvināta ar pašpārliecinātību, vai pagodināta ar pēcnācējiem. Tomēr viņas dziesma palīdzēja citiem daudz labprātīgāk nest savas nastas un daudz meistarīgāk izpildīt savus uzdevumus.

Pasaule ir pilna ar dzelteniem kanārijputniņiem ar pelēkām spalvām spārnos. Par nožēlu tikai ļoti nedaudz no viņiem ir iemācījušies dziedāt. Daži no viņiem ir jauni cilvēki, kuri nezina, kas viņi ir, par ko viņi var kļūt, vai pat to, par ko viņi vēlas kļūt; viss, ko viņi vēlas, ir kļūt par kādu. Citus ir saliecis vecums, apgrūtinājušas problēmas vai piepildījušas šaubas, un viņi dzīvo, izmantodami tikai niecīgu daļu no savām spējām.

Lai dzīvotu diži, mums ir jāattīsta spēja stāties pretī nepatikšanām ar drosmi, pieņemt vilšanos ar dzīvesprieku un triumfu ar pazemību. Jūs jautāsit: „Kā lai mēs sasniedzam šos mērķus?” Es atbildēšu: „Iegūstot patiesu sapratni par to, kas mēs patiesībā esam!” Mēs esam dzīvā Dieva, pēc kura tēla mēs esam radīti, dēli un meitas. Padomājiet par to: radīts pēc Dieva tēla. Mēs nevaram patiesi tam noticēt, nepieredzot dziļu jaunu spēka un varas apziņu.

Mūsu pasaulē tikumisks raksturs bieži vien šķiet mazāksvarīgs nekā skaistums un pievilcība. Taču jau no sendienām atbalsojas Tā Kunga padoms pravietim Samuēlam: „Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1. Samuēla 16:7).

Kad Glābējs meklēja ticīgu cilvēku, Viņš neizvēlējās kādu no daudzajiem paštaisnajiem cilvēkiem, kurus varēja regulāri sastapt sinagogās. Drīzāk Viņš aicināja to no Kapernaumas zvejniekiem. Šaubu svaidītais, neskolotais, impulsīvais Sīmanis kļuva par Pēteri, ticības apustuli. Dzeltenais kanārijputniņš ar pelēkajām spalvām spārnos ieguva pilnīgu Skolotāja uzticību un pastāvīgu mīlestību.

Kad Glābējs izvēlējās dedzīgu un spēcīgu misionāru, Viņš neatrada to starp Saviem piekritējiem, bet starp Saviem pretiniekiem. Sauls, vajātājs, kļuva par Pāvilu sludinātāju.

Pestītājs izvēlējās nepilnīgus cilvēkus, lai mācītu viņiem to, kā kļūt pilnīgiem. Tā Viņš darīja toreiz. Tā Viņš dara arī tagad — Viņš izvēlas kanārijputniņus ar pelēkām spalvām spārnos. Viņš aicina tevi un mani kalpot Viņam šeit uz Zemes. Mums ir jābūt pilnīgai apņēmībai. Un, ja savā cīņā mēs paklūpam, tad lūgsim: „Vadi mūs, ak, vadi mūs, dižais Radītāj, ārā no tumsas, lai vēlreiz dotos cīņā.”¹

Mana lūgšana ir, lai mēs sekotu Glābēja piemēram, Kuru bieži varēja atrast sarunājamies ar nabagajiem, apspiestajiem, nomāktajiem un apbēdinātajiem. To darot, lai no mūsu sirds nāk patiesa dziesma.