Cilvēki, kuri vēlas apmeklēt templi

Cik gan tas ir lieliski, ka mums ir dota privilēģija doties uz templi, lai saņemtu savas svētības! Tad, kad dodaties uz templi pēc savām svētībām, cik gan tā ir lieliska privilēģija veikt šo darbu to labā, kuri ir miruši pirms mums! Šis tempļa darba aspekts ir nesavtīgs darbs. Tomēr, kad vien mēs veicam tempļa darbu citu cilvēku labā, arī mēs saņemam svētību. Tādēļ mums nevajadzētu būt pārsteigtiem par to, ka Tas Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu tādi cilvēki, kuri vēlas apmeklēt templi.

Tas bija pats Tas Kungs, kurš mums caur Savām atklāsmēm padarīja templi par svarīgu simbolu Baznīcas locekļiem. Padomājiet par to attieksmi un taisnīgo uzvedību, uz ko Tas Kungs mums norādīja padomā, kuru Viņš caur pravieti Džozefu Smitu deva Kērtlandes svētajiem, kad viņi gatavojās celt templi. Šis padoms joprojām ir noderīgs:

„Organizējieties; sagatavojiet katru nepieciešamo lietu; un izveidojiet namu, patiesi lūgšanu namu, gavēņa namu, ticības namu, mācīšanās namu, godības namu, kārtības namu, Dieva namu” (Mācība un Derības 88:119). Vai šāda attieksme un uzvedība patiešām atspoguļo to, ko katrs no mums vēlas un par ko cenšas kļūt?

Visas mūsu pūles evaņģēlija sludināšanā, svēto pilnveidošanā un mirušo pestīšanā ved uz svēto templi. Tas ir tādēļ, ka tempļa priekšraksti ir pilnīgi izšķiroši; bez tiem mēs nevaram atgriezties Dieva klātbūtnē.

Patiesi Tas Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu tādi cilvēki, kuri vēlas apmeklēt templi. Mana dziļākā sirds vēlēšanās ir tāda, lai katrs Baznīcas loceklis būtu cienīgs apmeklēt templi. Es vēlētos, lai katrs pieaugušais Baznīcas loceklis būtu cienīgs un lai katram būtu derīga tempļa apmeklējuma rekomendācija, pat ja attālums līdz templim liedz drīzu vai biežu tā apmeklēšanu.

Būsim ļaudis, kuri apmeklē templi un kuri mīl templi. Dosimies uz templi tik bieži, cik laiks, līdzekļi un personīgie apstākļi mums ļauj. Nedosimies tur tikai mūsu mirušo radinieku dēļ, bet iesim uz turieni arī pēc personīgās svētības, ko sniedz kalpošana templī, dosimies tur pēc svētuma un drošības, kas mums tiek dāvāta aiz tā svētajām un iesvētītajām sienām. Templis ir skaistuma vieta, tā ir atklāsmes un miera vieta. Tas ir Tā Kunga nams. Tas ir svēts Tam Kungam. Tam vajadzētu būt svētam arī mums.

Dalīsimies ar mūsu bērniem garīgajās sajūtās, ko mēs jūtam templī. Un mācīsim viņiem dedzīgāk un nepiespiestāk par to, ko mēs atbilstoši drīkstam teikt par Tā Kunga nama mērķiem. Savās mājās turiet tempļa attēlu, lai jūsu bērni var to redzēt. Māciet viņus par Tā Kunga nama mērķiem. Lieciet viņiem jau kopš agras bērnības plānot tur doties un dzīvot šīs svētības cienīgiem.

Tam Kungam labpatīk, ja mūsu jaunieši cienīgi dodas uz templi un izpilda aizstājošo kristīšanos to cilvēku labā, kuriem nebija iespēja tapt kristītiem savas dzīves laikā. Tam Kungam labpatīk, ja mēs cienīgi dodamies uz templi, lai noslēgtu personīgas derības ar Viņu un tiktu saistīti kā pāri un kā ģimenes. Un Tam Kungam labpatīk, ja mēs cienīgi dodamies uz templi, lai tos pašus glābšanas priekšrakstus izpildītu mirušajiem, daudzi no kuriem aizgūtnēm gaida, lai šie priekšraksti tiktu izpildīti viņu labā.

Lai templis patiešām būtu mūsu simbols, mums jāvēlas, lai tas tā būtu. Mums jādzīvo cienīgi, lai ieietu templī. Mums jātur Tā Kunga baušļi. Ja mēs spējam veidot savu dzīvi pēc Glābēja sniegtā parauga un pieņemam Viņa mācību un piemēru par savu augstāko paraugu, mums nebūs grūti būt cienīgiem, lai ieietu templī, un būt pastāvīgiem, un uzticīgiem visos dzīves aspektos, jo mēs būsim apņēmušies dzīvot pēc vienota, svēta uzvedības un ticības standarta. Vai nu mēs būtu mājās vai tirgus laukumā, vai nu mēs mācāmies vai mācības jau sen esam pabeiguši, vai nu mēs darbojamies pilnīgā vienatnē vai kopā ar daudziem citiem cilvēkiem, mūsu virziens būs skaidrs un mūsu standarti būs nepārprotami.

Spēja būt uzticīgiem saviem principiem, dzīvot neliekuļoti un uzticīgi savai pārliecībai — tas ir pats svarīgākais. Nodošanās patiesam principam — mūsu personīgajā dzīvē, mūsu mājās un ģimenēs, un visās vietās, kur mēs satiekam un ietekmējam citus cilvēkus — tā ir nodošanās, ko Dievs galu galā pieprasa no mums. Tā prasa apņemšanos — pilnīgu, dziļu, mūžam lolotu apņemšanos ievērot principus, kuri, kā mēs zinām, ir patiesi Dieva dotajos baušļos. Ja mēs būsim patiesi un uzticīgi Tā Kunga principiem, mēs vienmēr būsim tempļa cienīgi, un Tas Kungs un Viņa svētie tempļi būs mums diži Viņa māceklības simboli.