Vienmēr viduspunktā

Kad es uzrunāju mūsu jaunos misionārus, es bieži saku tiem, ka tie ir savas misijas viduspunktā. Neatkarīgi no tā, vai tie ieradās iepriekšēja dienā, vai arī tie dosies mājās nākamajā dienā, es lūdzu viņus domāt par sevi tā, it kā viņi vienmēr atrastos viduspunktā.

Jauniem misionāriem varētu šķist, ka viņi ir pārāk nepieredzējuši, lai aktīvi kalpotu, un tāpēc viņi vilcinās runāt vai rīkoties ar pārliecību un drosmi. Pieredzējuši misionāri, kas ir tuvu savas misijas beigām, varētu justies bēdīgi, ka viņu misija tuvojas beigām, vai arī viņi samazina darba sparu, kad pārdomā to, ko tie darīs pēc misijas.

Lai kādi būtu apstākļi un lai kur viņi kalpotu, patiesība ir tā, ka Tā Kunga misionāri katru dienu sēj neskaitāmas labās vēsts sēklas. Domas par to, ka viņi vienmēr atrodas savas misijas viduspunktā, iedrošinās un aktivizēs šos uzticamos Tā Kunga pārstāvjus. Tas, kas attiecas uz pilnlaika misionāriem, attiecas arī uz visiem mums.

Šī izmaiņa uztverē ir vairāk nekā tikai vienkārša prāta spēle. Aiz idejas, ka mēs vienmēr atrodamies viduspunktā, slēpjas diža patiesība. Ja mēs paskatīsimies uz savu atrašanās vietu kartē, mēs gribēsim teikt, ka atrodamies ceļa sākumā. Bet, ja mēs palūkosimies vērīgāk, tad, lai kur arī mēs atrastos, mūsu atrašanās vieta būs vienkārši kādas lielākas teritorijas viduspunkts.

Tas, kas attiecas uz telpu, attiecas arī uz laiku. Mums varētu šķist, ka esam mūsu dzīves sākumā vai beigās, bet, ja mēs paskatāmies uz savu atrašanās vietu mūžības kontekstā — kad mēs aptveram, ka mūsu gars ir pastāvējis tik ilgu laiku, kuru mēs pat nevaram izmērīt, un ka mūsu dvēsele pastāvēs nākamo mūžību, pilnīgā upura un Jēzus Kristus veiktās Izpirkšanas dēļ — mēs varam atzīt, ka patiešām atrodamies viduspunktā.

Nesen es jutu iedvesmu pārveidot kapakmeni savu vecāku apbedīšanas vietā. Laiks nebija saudzējis kapa vietu, un es jutu, ka jauns kapakmens būtu daudz piemērotāks viņu priekšzīmīgajai dzīvei. Kad es paskatījos uz kapakmenī iegravētajiem dzimšanas un miršanas datumiem, kas savā starpā bija savienoti ar ierasto, nenozīmīgo, mazo domuzīmi, šis mazais dzīves posma simbols pēkšņi piepildīja manu prātu un sirdi ar bagātīgām atmiņām. Katra no šīm dārgajām atmiņām atspoguļoja kādu brīdi manu vecāku dzīves laikā un manā dzīves laikā.

Lai arī kāds būtu mūsu vecums, lai arī kāda būtu mūsu atrašanās vieta, kad kaut kas notiek mūsu dzīvē, mēs vienmēr esam viduspunktā. Un vēl vairāk — mēs vienmēr būsim viduspunktā.

Jā, mūsu dzīvē būs sākuma un beigu brīži, bet tie būs tikai mūsu mūžīgās dzīves dižā vidusceļa marķieri. Vienalga, vai esam sākumā vai beigās, vai esam jauni vai veci, Tas Kungs var izmantot mūs Saviem mērķiem, ja mēs vienkārši ignorēsim jebkuras domas, kas ierobežo mūsu spēju kalpot, un ļausim Viņa gribai veidot mūsu dzīvi.

Psalmists saka: „Šī ir tā diena, ko Tas Kungs devis: priecāsimies un līksmosimies šinī dienā” (Psalmi 118:24). Amuleks mums atgādina, ka „šī dzīve cilvēkiem ir laiks, lai sagatavotos satikt Dievu; jā, lūk, šīs dzīves diena ir diena, lai cilvēki paveiktu savus darbus” (Almas 34:32). Un dzejnieks saka: „Mūžību veido pašreizējie brīži.”¹

Vienmēr būt viduspunktā nozīmē, ka spēle nekad nav galā, cerība nekad nav zudusi, sakāve nekad nav galīga. Lai kur mēs atrastos, lai kādi būtu mūsu apstākļi, sākuma mūžība un beigu mūžība mums vēl ir priekšā.

Mēs vienmēr esam viduspunktā.