Dieva raža

Kāda sieviete, vārdā Krista, reiz strādāja nelielā uzņēmumā, kas tirgoja sēklas. Viņai patika viņas darbs. Tas, ka katrai mazajai sēklai, ko viņa pārdeva, piemita spēja pārtapt par kaut diezgan brīnumainu — burkānu, kāpostu vai par varenu ozolu, bija liela brīnuma avots.

Kristai patika sēdēt pie sava datora, pieņemt pasūtījumus un atbildēt uz jautājumiem. Bet kādu dienu viņa saņēma sūdzību, kas samulsināja viņu.

„Sēklas neaug,” teica pircējs. „Es tās nopirku pirms diviem mēnešiem un vēl joprojām nekas nenotiek.”

„Vai jūs tās iestādījāt labā augsnē, pietiekami aplaistījāt un nodrošinājāt pietiekamu saules gaismu?” Jautāja Krista.

„Nē, bet es izpildīju savu daļu,” atbildēja pircējs. „Es nopirku sēklas. Un galu galā tām taču ir jāaug.”

„Bet jūs tās neiestādījāt?”

„Nē, taču. Tas nozīmētu, ka man ir jāsasmērē rokas.”

Krista to pārdomāja un nolēma, ka ir jāuzraksta sēklu stādīšanas vadlīnijas. Viņa nolēma, ka pirmā vadlīnija būs: „Lai sēklas sāktu dīgt, jums ir jāievēro sēklu stādīšanas instrukcijas. Jūs nevarat tās nolikt uz plaukta un sagaidīt, ka tās augs.”

Nebija ilgi jāgaida, kad viņu samulsināja vēl kāda sūdzība.

„Sēklas nedod ražu,” apgalvoja pircējs.

„Vai jūs tās iestādījāt labā augsnē?” Krista atbildēja. „Vai jūs tās pareizi aplaistījāt un nodrošinājāt pietiekamu saules gaismu?”

„O, jā,” klients apgalvoja. „Es visu to izdarīju — tieši tā, kā tas ir rakstīts uz iepakojuma. Taču tās neaug.”

„Vai vispār kaut kas notika? Vai sēklas sāka dīgt?”

„Nekas nenotika,” teica klients. „Es tās iestādīju tieši tā, kā tika norādīts. Es cerēju, ka vakariņās varēšu ēst tomātus. Tagad es esmu ļoti vīlies.”

„Pagaidiet,” Krista atbildēja. „Vai jūs sakāt, ka iestādījāt sēklas šodien?”

„Neesiet smieklīga,” pircējs atbildēja. „Es tās iestādīju pirms nedēļas. Es negaidīju tomātus pirmajā dienā; es biju pacietīgs. Es jums kaut ko pateikšu, kopš es iestādīju sēklas, es tās daudz laistīju un ilgi gaidīju.”

Krista zināja, ka viņai vajadzēs pievienot vēl vienu vadlīniju: „Sēklas pakļaujas bioloģijas likumiem. „Ja jūs iesējat sēklas no rīta un sagaidāt, ka varēsiet ēst tomātus tās pašas nedēļas beigās, jūs gaida vilšanās. Jums ir jābūt pacietīgiem un jāgaida, kamēr daba paveiks savu darbu.”

Viss gāja labi, kamēr Krista saņēma vēl vienu sūdzību.

„Es esmu ļoti vīlies jūsu sēklās,” iesāka pircējs. „Es tās iestādīju tieši tā, kā tas ir ieteikts uz iepakojuma. Es tās laistīju, pārliecinājos, ka tās saņem saules gaismu, un gaidīju, kamēr tās beidzot sāks dot ražu.”

„Izklausās, ka jūs visu izdarījāt pareizi,” Krista teica.

„Tas viss ir ļoti labi,” atbildēja pircējs. „Bet tas, ko es ieguvu, bija cukīni!”

„Mani pieraksti rāda, ka tās ir tieši tās sēklas, ko jūs pasūtījāt,” Krista teica.

„Bet es negribu cukīni; es gribu ķirbjus!”

„Es nesaprotu.”

„Es iesēju sēklas savā ķirbju zemes stūrītī — tajā pašā augsnē, kas pagājušo gadu deva ķirbju ražu. Es slavēju augus katru dienu, sakot tiem, ka tie izaugs par skaistiem ķirbjiem. Bet lielu, apaļu, oranžu ķirbju vietā es dabūju garus, zaļus cukīni. Ļoti daudz cukīni!”

Tad Krista saprata, ka ar vadlīnijām varētu nepietikt un ka ir nepieciešams noformulēt likumu: „Sēkla, ko jūs iestādāt, un stādīšanas laiks nosaka ražu, ko jūs novāksiet.”