Jēgpilnu attiecību veidošana
    Footnotes
    Ministering

    Kalpošanas principi, 2018. — gada augusts

    Jēgpilnu attiecību veidošana

    Mēs spēsim daudz sekmīgāk gādāt par citiem tad, ja būsim izveidojuši ar tiem jēgpilnas attiecības.

    Aicinājums — kalpot citiem — paver iespēju izveidot ar tiem mīlošas attiecības — tādas attiecības, lai citi varētu justies ērti, lūdzot jūsu palīdzību un pieņemot to. Ja mēs esam pacentušies izveidot šādas attiecības, Dievs var mainīt abu iesaistīto pušu dzīvi.

    „Es tik tiešām ticu, ka bez nozīmīgām attiecībām nav iespējams pieredzēt nozīmīgas pārmaiņas,” teic māsa Šerona Jūbenka — pirmā padomniece Palīdzības biedrības vispārējā prezidijā. Un, lai mēs ar savu kalpošanu varētu mainīt citu cilvēku dzīvi, viņasprāt, mūsu kalpošanas darbiem ir „jāsakņojas sirsnīgā vēlmē — dziedināt, ieklausīties un sadarboties, izrādot cieņu”.1

    Jēgpilnas attiecības nav nekāda taktika. Tās balstās uz līdzjūtību, sirsnīgiem pūliņiem un „neviltotu mīlestību” (M&D 121:41).2

    Attiecību veidošanas un stiprināšanas metodes

    „Mēs veidojam [attiecības] ar vienu cilvēku pēc otra,” teic elders Dīters F. Uhtdorfs no Divpadsmit apustuļu kvoruma.3 Ja mēs centīsimies izveidot jēgpilnas attiecības ar tiem, kam mēs kalpojam, Svētais Gars mūs vadīs. Turpmākie ieteikumi izriet no eldera Uhtdorfa piedāvātā attiecību veidošanas modeļa.4

    • Iepazīstiet viņus.

      Prezidents Ezra Tafts Bensons (1899–1994) mācīja: „Jūs nevarat sekmīgi kalpot cilvēkiem, kurus neesat pietiekami labi iepazinuši.” Viņš ieteica iepazīt katru ģimenes locekli pēc vārda un iegūt informāciju par tādiem svarīgiem notikumiem kā dzimšanas dienas, bērnu iesvētīšana, kristības un laulības. Tas pavērs iespēju uzrakstīt kartīti vai piezvanīt, lai apsveiktu ģimenes locekļus ar kādu īpašu veikumu vai sasniegumiem.5

    • Pavadiet ar viņiem laiku.

      Attiecību veidošana prasa laiku. Meklējiet iespēju uzturēt saziņu. Pētījumi apliecina — tam, ka jūs atklāti izrādāt citiem savu gādību, ir izšķiroša nozīme veselīgu attiecību veidošanā.6 Bieži tiecieties ar cilvēkiem, kam esat aicināti kalpot. Aprunājieties ar viņiem baznīcā. Izmantojiet visus lietderīgākos saziņas līdzekļus, piemēram, e-pastu, Facebook, Instagram, Twitter, Skype, telefona zvanus vai pasta pakalpojumus. Elders Ričards G. Skots (1928–2015) no Divpadsmit apustuļu kvoruma runāja par to, cik efektīvas ir vienkāršas un radošas mīlestības un atbalsta izpausmes, sakot: „Bieži vien, atverot savus Svētos Rakstus, … es atrodu kādu sirsnīgu, uzmundrinošu zīmīti, ko starp lappusēm ir ieslidinājusi [mana sieva] Žanīna. … Šīs dārgās zīmītes … turpina kalpot par nenovērtējami dārgu mierinājuma un iedvesmas avotu.”7

      Paturiet prātā arī to, ka attiecību veidošanā ir nepieciešama abpusēja iesaiste. Jūs varat piedāvāt mīlošu draudzību, taču, ja otrs šo piedāvājumu nepieņems un tam neatsauksies, jūsu attiecības neveidosies. Ja jums šķiet, ka otrs cilvēks neizrāda atsaucību, neuzspiediet savu draudzību. Dodiet viņam/viņai laiku, lai cilvēks varētu pārliecināties par jūsu sirsnīgajiem pūliņiem, un, ja nepieciešams, apspriedieties ar saviem vadītājiem par to, vai jums maz ir iespējams izveidot ar šo cilvēku jēgpilnas attiecības.

    • Uzturiet iejūtīgu saziņu.

      Jēgpilnu attiecību veidošana prasa iedziļināšanos. Uzturot virspusēju saziņu, mēs daudz runājam par laika plānošanu, laikapstākļem un citiem nebūtiskiem jautājumiem, nerunājot par personīgajām izjūtām, uzskatiem, mērķiem un bažām, kas ir nepieciešams jēgpilnāku attiecību veidošanai. Debesu Tēvs ir parādījis mums šo jēgpilnākās saziņas veidu, daloties Savās sajūtās un iecerēs ar Savu Dēlu (skat. Jāņa 5:20) un arī ar mums, runājot caur praviešiem (skat. Amosa 3:7). Gara vadībā daloties cits ar citu ikdienas notikumos un dzīves izaicinājumos, mēs varam atzinīgi novērtēt cits citu, atrast kopīgas intereses un līdzīgu pieredzi.

      Ieklausīšanās ir izšķiroši nozīmīgs saziņas aspekts, kas parāda, ka jums rūp jūsu sarunu biedrs.8 Ja jūs rūpīgi ieklausīsieties, jums pavērsies daudz vairāk iespēju palīdzēt citiem nākt pie Kristus, jo jūs izpratīsiet un gūsiet ieskatu viņu vajadzībās un viņi jutīsies mīlēti, saprasti un pasargāti.

    • Novērtējiet atšķirīgo, tāpat kā kopīgo.

      „Daži … uzskata, ka Baznīca vēlas pakļaut katru Baznīcas locekli vienam un tam pašam standartam — ka ikvienam vajadzētu izskatīties, justies, domāt un rīkoties tāpat kā visiem pārējiem,” teic elders Uhtdorfs. „Tas ir pretrunā Dieva ģenialitātei, kurš, radot cilvēkus, ikvienu ir radījis atšķirīgu no sava brāļa. …

      Baznīca varēs uzplaukt tad, ja mēs izmantosim šo dažādību un pamudināsim cits citu uz savu talantu izkopšanu un izmantošanu, lai pacilātu un stiprinātu savus māceklības biedrus.”9

      Lai mēs varētu mīlēt citus tā, kā mūs mīl Dievs, mums ir jācenšas palūkoties uz citiem tā, kā viņus redz Dievs. Prezidents Tomass S. Monsons (1927–2018) mācīja: „Mums ir jāattīsta spēja — redzēt [citus] nevis tādus, kādi tie ir, bet tādus, kādi tie varētu kļūt.”10 Mēs varam lūgt, lai Dievs palīdz mums palūkoties uz citiem tā, kā to dara Viņš. Ja savā attieksmē pret citiem mēs balstīsimies uz viņu izaugsmes potenciālu, viņi, visdrīzāk, attaisnos mūsu gaidas.11

    • Kalpojiet viņiem.

      Izturieties iejūtīgi pret to cilvēku vajadzībām, kam jūs kalpojat, un esiet gatavi veltīt tiem savu laiku un talantus — vai nu grūtā brīdī, vai vienkārši tāpēc, ka jums viņi rūp. Jūs varat sniegt mierinājumu, atbalstu un nepieciešamo palīdzību ārkārtas gadījumos, neatliekamās vajadzībās vai slimību reizēs. Tomēr attiecībās mēs pārāk bieži mēdzam būt reaktīvi. Dievs ir dāvājis mums rīcības brīvību, lai mēs varētu darboties paši, nevis lai uz mums kāds varētu iedarboties (skat. 2. Nefija 2:14). Apustulis Jānis mācīja, ka mēs mīlam Dievu, jo Viņš ir mīlējis mūs pirmais (skat. 1. Jāņa 4:19), un tāpat arī, ja citi sajutīs, ka mēs tiem kalpojam ar neviltotu mīlestību, tas var mīkstināt viņu sirdis, vairojot savstarpējo mīlestību un uzticēšanos.12 Tas radīs augšupejošu laipno darbu spirāli, kas var palīdzēt savstarpējo attiecību veidošanā.

    Kalpojiet tā, kā to darīja Glābējs

    Jēzus Kristus veidoja ar Saviem mācekļiem jēgpilnas attiecības (skat. Jāņa 11:5). Viņš tos iepazina (skat. Jāņa 1:47–48). Viņš pavadīja ar tiem laiku (skat. Lūkas 24:13–31). Viņu saziņa nebija virspusēja (skat. Jāņa 15:15). Viņš novērtēja atšķirīgo (skat. Mateja 9:10) un saskatīja viņu potenciālu (skat. Jāņa 17:23). Kaut arī viņš bija visu cilvēku Kungs, Viņš kalpoja ikvienam, sakot, ka nav nācis, lai citi kalpotu Viņam, bet lai pats kalpotu tiem (skat. Marka 10:42–45).

    Ko jūs darīsiet, lai veidotu ciešākas attiecības ar tiem, kam esat aicināti kalpot?

    Atsauces

    1. Sharon Eubank, in “Humanitarian Acts Must Be Rooted in Relationship, Sharon Eubank Says,” mormonnewsroom.org.

    2. Skat. “Ministering Principles: Reach Out in Compassion,” Liahona, July 2018, 6–9.

    3. Dīters F. Uhtdorfs, „Par to, kas ir vissvarīgākais” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2010. g. nov., 22. lpp.

    4. Skat. Dīters F. Uhtdorfs, „Par to, kas ir vissvarīgākais”, 22. lpp.

    5. Skat. Ezra Taft Benson, “To the Home Teachers of the Church,” Ensign, May 1987, 50.

    6. Skat. Charles A. Wilkinson and Lauren H. Grill, “Expressing Affection: A Vocabulary of Loving Messages,” in Making Connections: Readings in Relational Communication, ed. Kathleen M. Galvin, 5th ed. (2011), 164–173.

    7. Ričards G. Skots, „Mūžīgās laulības svētības” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2011. g. maijs, 96. lpp.

    8. Skat. “Ministering Principles: Five Things Good Listeners Do,” Liahona, June 2018, 6–9.

    9. Dīters F. Uhtdorfs „Četri tituli” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2013. g. maijs, 59. lpp.

    10. Tomass S. Monsons, „Redzēt citus viņu potenciāla gaismā” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2012. g. nov., 69. lpp.

    11. Skat. Terence R. Mitchell and Denise Daniels, “Motivation,” in Handbook of Psychology, vol. 12, ed. Walter C. Borman and others (2003), 229.

    12. Skat. Edward J. Lawler, Rebecca Ford, and Michael D. Large, “Unilateral Initiatives as a Conflict Resolution Strategy,” Social Psychology Quarterly, vol. 62, no. 3 (Sept. 1999), 240–256.