2020
Dziļu brūču caurdurtas sirdis: izpratne par vardarbību ģimenē
2020. gada oktobris


Dziļu brūču caurdurtas sirdis: izpratne par vardarbību ģimenē

Neveselīgi attiecību modeļi var veidoties jebkuru attiecību ietvaros. Atpazīstot tos, vardarbību ir iespējams atklāt vai laikus novērst.

Attēls
upset woman and husband

Fotogrāfijas ir izmantotas vienīgi ilustratīviem mērķiem, pozē modeļi.

Nesen man piezvanīja kāds satriekts tēvs. Viņa meita Dženna (personvārdi ir mainīti) bija devusies uz koledžu, kur viņai bija izveidojušās jaunas attiecības, kas strauji attīstījās. Viņas puisis Džeiks uzstāja uz laulībām un ierobežoja Džennas saziņu ar vecākiem. Dženna viņiem atvainojās, sakot, ka tā notiek tādēļ, ka Džeiks viņu tik ļoti mīl un vēlas pavadīt vairāk laika divatā.

Džennas ģimenes locekļi bija sākuši raizēties, atklājot, ka Džeikam ir bijusī sieva un bērns, par ko viņš Džennai nebija pat ieminējies. Viņi piezvanīja viņa bijušajai sievai, kura pastāstīja, ka Džeikam ir nejauks raksturs un ka viņš ir greizsirdīgs. Kad Džeiks to uzzināja, viņš saniknojās. Viņš teica, ka Džennas vecāki ir pārlieku kontrolējoši, un atgādināja par to, cik noraidoši viņi bija uztvēruši viņa sarkastisko joku par Džennas intelektu. Ironiskā kārtā Džeiks uzstāja, lai Dženna pati pieņem lēmumus, saraujot attiecības ar vecākiem. Džennas vecāki bija izmisumā, jo tagad viņu zvani un īsziņas palika bez atbildes.

Ikviens vēlas laimīgu ģimenes dzīvi, taču pat tad, ja cilvēki cenšas dzīvot pēc evaņģēlija, attiecībās kāds var tikt sāpināts. Dažas problēmas rodas pārpratumu un ģimenes dzīvē ierasto domstarpību dēļ. Taču veselīgās attiecībās ģimenes locekļi atvainojas par savu nelāgo izturēšanos, laikus aizdarot radušos plaisu, kamēr neveselīgās attiecībās veidojas nepārtraukta skarbuma vai pārestību modeļi, kas var pāraugt vardarbībā.

Vardarbība ģimenē un evaņģēlijs

„Jūs esat salauzuši savu maigo sievu sirdis un pazaudējuši savu bērnu uzticību.” (Jēkaba gr. 2:35.)

Vardarbīgu izturēšanos veido darbības, kuru mērķis ir sāpināt vai kontrolēt apkārtējos. Šo darbību diapazonā var ietilpt nevērīga izturēšanās, manipulēšana ar otru, verbāla kritika un fiziska vai seksuāla varmācība.1 Diemžēl, vardarbīga izturēšanās ir visai ierasta lieta, un daži pētnieki lēš, ka aptuveni ceturtā daļa pasaules bērnu cieš no fiziskiem, seksuāliem vai emocionāliem pāridarījumiem.2 Arī starp pieaugušajiem ir augsti viktimizācijas rādītāji, jo aptuveni katra ceturtā sieviete un viens no desmit vīriešiem cieš no sava laulātā fiziskās vardarbības.

Vardarbība var ienākt jebkurās attiecībās, un par varmākām var kļūt gan vīrieši, gan sievietes. Tomēr vīriešiem ir lielāka tieksme kļūt pārlieku kontrolējošiem un nodarīt smagu fizisku un seksuālu kaitējumu, kamēr sievietēm ir lielāka tieksme pakļauties sava laulātā teroram un ietekmei, gūstot nopietnus savainojumus.3

Vardarbība kaitē gan pāridarītāja, gan upura dvēselei, un tā ir pilnīgā pretrunā Glābēja mācībām. Mūsdienu pravieši ir pasludinājuši, ka tie cilvēki, kuri „izturas vardarbīgi pret savu dzīvesbiedru vai bērniem …, kādu dienu atbildēs par to Dieva priekšā”.4 Varmākas bieži vien ignorē vai ļaunprātīgi izmanto evaņģēlija principus. Piemēram, reiz es konsultēju kādu pāri, kur vīrs meklēja emocionālas aizraušanās un nospēlēja kopīgos ietaupījumus, taču tā vietā, lai atvainotos, izdarīja spiedienu uz sievu, pieprasot, lai viņam tiktu piedots, un uzstājot, ka, atsakoties piedot, viņā palikšot „lielāks grēks”. Viņš ignorēja sievas sāpes un apgalvoja, ka esot taisns Dieva priekšā, jo citādi nevarētu būt par tempļa darbinieku. Kad viņa sieva apspriedās ar Baznīcas vadītājiem, viņš raksturoja savu nodevīgo izturēšanos kā maznozīmīgu, sakot, ka sievas raizes ir pārspīlētas, jo viņai ir depresija. Šis vīrs noraidīja „cieņas, mīlestības [un] līdzjūtības principus”5 un darīja savai sievai pāri. Ar to, ka viņa centās dzīvot pēc evaņģēlija principiem, nevarēja atrisināt vīra radīto problēmu.Ikviens no mums var ļauties neveselīgai rīcībai. Visiem vardarbības paveidiem ir dažas kopīgas iezīmes, un, jo smagāk un biežāk tās izpaužas, jo neveselīgākas kļūst savstarpējās attiecības. Lūk, pieci no šiem tipiskajiem varmācības modeļiem, kas var palīdzēt jums atpazīt savu vai citu cilvēku neveselīgo uzvedību.

Attēls
sad little girl

1. Nežēlība

„Ar savām mēlēm viņi kļuvuši viltnieki, čūsku inde ir aiz viņu lūpām. Viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma.” (Romiešiem 3:13–14.)

Kāds vīrietis ieradās pie manis, lai uzsāktu terapiju, rīkojoties pretēji sievas vēlmēm, kura izsmēja viņu par viņa „nepieciešamību pēc palīdzības”. Baznīcā viņa izturējās draudzīgi un dievbijīgi, taču mājās viņas saltā augstprātība dzēla kā pātaga. Viņa kritizēja vīra ienākumus, dēvējot viņa pedagoga karjeru par „meitenes darbu”. Viņa teica savam dēlam: „Es ceru, ka tu nekļūsi par tādu ņergu kā tavs tētis,” un katru dienu pavadīja telefonsarunās ar savu māti, kur abas noniecināja savus vīrus. Kritiski noskaņoti cilvēki rod attaisnojumu citu sāpināšanai un „mīl, ka citi cieš” (Mācības un Derību 121:13). Šie ģimenes locekļi pārkāpj Jēzus pavēles par netiesāšanu un nenosodīšanu (skat. Lūkas 6:37), pazemojot citus, izrādot pret tiem riebumu vai apsaukājot.

2. Maldināšana

„Tu esi melīga gara pārņemts, un tu esi atmetis Dieva Garu.” (Almas 30:42.)

Vardarbība ir maldu piesātināta, jo varmākas izliekas, ka viņu rīcība ir maznozīmīga, vainojot citus un sagrozot viņu teikto. Tas samulsina viņu upurus, jo, kā stāsta kāda no mana pētījuma dalībniecēm: „Pēc saniknošanās [mans vīrs] parasti mēģināja atvainoties, pēcāk sakot: „Nu, tā tik un tā ir tikai tava vaina …,” un atkārtoja to atkal un atkal, līdz es tam noticēju.”6 Šo otra cilvēka realitātes uztveres noliegumu dēvē par gazlaitingu, kas mulsina upurus, liekot tiem apšaubīt savu viedokli un atmiņas par notikušo. Gazlaitings, tāpat kā citi maldināšanas paveidi, tiek izmantots, lai manipulētu savstarpējās sarunās, radot par sevi maldinošu iespaidu.

Tie, kuri izturas pret citiem vardarbīgi, enerģiski noliedz to, ka ir citus sāpinājuši, bieži vien apgalvojot, ka patiesībā tieši viņi ir upuri. Kad Dženna pateica, ka viņu satrauc tas, kā Džeiks kritizē viņas vecākus, viņš sadusmojās un uzstāja, ka viņa esot to „aizvainojusi”. Džeiks bija viens no tiem, „kuri apsūdz [citus] pārkāpumā, … un paši ir nepaklausības bērni” (Mācības un Derību 121:17). Viņš ne vien uzstāja uz savu nepatieso viedokli, bet arī ņēma ļaunā patiesību.7

Attēls
man with head in hands

3. Aizbildināšanās

„Atzīsti savas vainas un to, ko tu esi darījis aplam.” (Almas 39:13.)

Pazemīgs cilvēks sajūt nožēlu par to, ka ir citus sāpinājis, nožēlo grēkus un rīkojas labāk. Tas, kurš izturas vardarbīgi, pretojas sirdsapziņas pārmetumiem, attaisnojot savu izturēšanos. Viens no mana pētījuma dalībniekiem atceras: „Kaut arī es parasti jutos briesmīgi par to, ka esmu bijis fiziski vardarbīgs, vēlāk es domāju, ka tā nebūtu noticis, ja vien viņa nebūtu palaidusi muti.” Bēdas nevedināja viņu pie grēku nožēlošanas (skat. Mormona 2:13), jo viņš tās ignorēja, aizstājot ar sarūgtinājumu, dusmām un pārmetumiem.

Reiz es, vadot terapiju, pateicu kādai sievietei, ka neesmu redzējis, ka viņa kaut reizi izrādītu dievbijīgu nožēlu par gadiem ilgo vīra kritizēšanu. Viņa atbildēja nevis ar nožēlu, bet gan saīgumu: „Lieliski, lūk, vēl kaut kas, ko es nedaru!” Varmācīgi cilvēki neuzņemas atbildību, bet ātri apvainojas, ieņemot aizsardzības pozīciju. Viņi ātri apvainojas par sīkumiem.

4. Lepnība

„Pazemībā cits citu [uzskatīsim] augstāku par sevi.” (Filipiešiem 2:3.)

Lepnība ietver uzstāšanu uz savām tiesībām un egocentrismu. Kāds vīrietis izgāza dusmas uz savu sievu un bērniem ikreiz, kad uzskatīja, ka tie ir izrādījuši pret viņu „necieņu”. Ja viņu viedoklis nesakrita ar viņējo, tad, viņaprāt, viņi to „pazemoja” vai „nebija paklausīgi”. Lepnība ir konkurējoša, un tā ir vērsta uz varu un uzvaru. Turpretī, veselīgas ģimenes attiecības ir vērstas uz sadarbību, kurā valda taisnīguma līdzsvars un kur ģimenes locekļi izturas cits pret citu godīgi (skat. 4. Nefija 1:2). Laulātajiem vajadzētu būt līdzvērtīgiem partneriem,8 lai ikvienam būtu sava teikšana un abu viedokļi tiktu novērtēti.

5. Kontrole

„Kad mēs cenšamies … kontrolēt, pārvaldīt vai piespiest cilvēku bērnu dvēseles, … debesis attālinās.” (Mācības un Derību 121:37.)

Kaut arī mēs augstu vērtējam rīcības brīvību, ģimenes locekļi pārsteidzoši bieži norāda cits citam uz to, kā otram būtu jādomā, jājūtas un jārīkojas. Daži pat mēģina citus kontrolēt, iebaidot, kauninot, draudot vai atturoties no mīlestības izpausmēm. Kādam vīram bija nelokāma pārliecība, ka sievai katru dienu vajadzētu sagatavot viņam brokastis noteiktā laikā, apmierināt viņa īpašās intīmās prasības un uzklausīt viņa „bažas”, kas parasti saistījās ar to, kā viņa varētu pilnveidoties. Viņš uzraudzīja viņas tēriņus un dusmojās, ja viņa pietiekami ātri neatbildēja uz viņa īsziņām.

Kāda māte regulāri izrādīja vilšanos, ja viņas pusaugu meita reizumis izskatījās saskumusi vai nebija spējusi izpildīt mātes uzstādītos standartus. Ja šīs sievietes gaidas netika īstenotas, vai arī viņas vīrs ierunājās par savām bažām, viņa izturējās salti un sāka mājiniekus ignorēt, ar tiem nesarunājoties.

Attēls
holding hands

Cerība un dziedināšana

„Es esmu tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es tevi izdziedināšu.” (2. Ķēniņu 20:5.)

Kaut arī vardarbībai ir sirdi plosošas sekas, pārmaiņas allaž ir iespējamas. Lai dziedētu gūtos ievainojumus, upuri var vērsties pēc garīgas un profesionālas palīdzības un tiekties pēc Glābēja īstenotās Izpirkšanas spēka. Lai atrastu palīdzību, apmeklējiet: abuse.ChurchofJesusChrist.org.

Tiem, kuri ir bijuši varmācīgi, ir jānožēlo savi grēki un jāmeklē palīdzība. Tas prasīs nolaisties „pazemības dziļumos” (3. Nefija 12:2) un pilnībā uzņemties atbildību par savu līdzšinējo rīcību. Lai mainītos, ir nepieciešams kas vairāk par īstermiņa solījumiem un paviršiem centieniem. Sirsnīgi nožēlojot grēkus, mēs izjūtam dvēseli plosošas sāpes, un daži to negribēs, tādējādi atstājot grūto lēmumu par to, kā sevi pasargāt, upuru ziņā.9

Mūsu Debesu Tēvs raizējas par mums — gluži kā šis sāpinātais tēvs, kurš piezvanīja man, lai apspriestos par savu meitu. Dieva mīlestība ir tik plaša kā mūžība (skat. Mozus 7:41), un Viņš jūtas ārkārtīgi sāpināts, ja Viņa bērni dara cits citam pāri. Savā saviļņojošajā sarunā ar Ēnohu Viņš raudāja. „Skaties šos savus brāļus; viņi ir Manu roku darbs, … un [Es esmu] devis pavēli, ka viņiem ir jāmīl citam citu …, bet lūk, viņi ir bez mīlestības un viņi ienīst savas pašu asinis.” (Mozus 7:32–33.) Cilvēku miesai un dvēselēm tiekot ievainotām, tiek lietas asaras gan debesīs, gan uz Zemes. Taču ar pazemību, Dieva spēku un nepieciešamības gadījumā arī profesionālu palīdzību ikviens var pārtraukt savu graujošo izturēšanos un izveidot mājas, kur valda cieņpilnas, drošas un mīlošas attiecības.

Atsauces

  1. Lai iegūtu vairāk informācijas par fizisku vardarbību, skat. vietni: abuse.ChurchofJesusChrist.org. Lai iegūtu vairāk informācijas par seksuālu vardarbību un uzbrukumiem, skat. Benjamin M. Ogles, “Agency, Accountability, and the Atonement of Jesus Christ: Application to Sexual Assault” (Brigama Janga universitātes svētbrīdis, 2018. g. 30. janv.), speeches.byu.edu; un Chieko N. Okazaki, “Healing from Sexual Abuse” (Brigama Janga universitātes konference, 2002. g. 23. okt.).

  2. Skat. Maryam Ajilian Abbasi, Masumeh Saeidi, Gholamreza Khademi, Bibi Leila Hoseini, Zahra Emami Moghadam, “Child Maltreatment in the World: A Review Article,” International Journal of Pediatrics, vol. 3, no. 1 (2014), 353–365.

  3. Skat. Hamby, S., “Current controversies: Are women really as violent as men? The ‘gender symmetry’ controversy,” citāts no Claire M. Renzetti, Jeffrey L. Edleson, and Raquel Kennedy Bergen, Sourcebook on Violence Against Women, 3rd ed. (2018), 78–82.

  4. „Ģimene — vēstījums pasaulei”, Liahona, 2017. g. maijs, 145. lpp.; skat. arī vietni: abuse.ChurchofJesusChrist.org.

  5. „Ģimene — vēstījums pasaulei”.

  6. Jason B. Whiting, Megan Oka, and Stephen T. Fife, “Appraisal distortions and intimate partner violence: Gender, power, and interaction,” Journal of Marital and Family Therapy (2012), suppl: 1:113–149.

  7. Lai izlasītu citus Svēto Rakstu piemērus par to, kā cilvēki ņem ļaunā patiesību, skat. Jāņa 3:19–21; Ap. d. 7:54; 2. Nefija 1:25–26 un 2. Nefija 4:13.

  8. Skat. „Ģimene — vēstījums pasaulei”; lai skaidrāk izprastu mācību par cilvēku līdzvērtību un apsvērtu jautājumus par laulāto attiecībām derību ietvaros, skat. arī H. Burke Peterson, “Unrighteous Dominion,” Ensign, July 1989, 6–11.

  9. Tiem, kuri ir kļuvuši par vardarbības upuriem, bieži nākas izvēlēties gan to, kā pasargāt sevi un citus, gan to, vai un kā novilkt jaunas robežas vai ierobežot savu saskarsmi ar tiem, kuri tos sāpina. Prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007) ir runājis par šo sarežģīto situāciju, kad cilvēks ir iesprostots „ilgstošās un acīmredzami bezcerīgās attiecībās, kas grauj cilvēcīgai būtnei piemītošo pašcieņu” (“Enriching Your Marriage,” Liahona, Apr. 2007, 3); lai iegūtu vairāk informācijas un uzklausītu citus viedokļus, skat. arī sadaļu „Help for Victims” (Palīdzība upuriem) Baznīcas mājas lapā par vardarbības novēršanu.