Nezūdošs prieks, ko gūstam, dzīvojot pēc evaņģēlija

Pateicoties Savai pilnīgajai mīlestībai pret mums, Debesu Tēvs vēlas dalīties ar mums Savā pilnīgajā priekā — gan tagad, gan mūžībā. Tas ir bijis Viņa pamatojums attiecībā uz visu no pašiem pirmsākumiem, ieskaitot Viņa brīnišķo laimes ieceri un Viņa Vienpiedzimušā Dēla upuri, lai mūs pestītu.

Dievs necenšas mums uzspiest prieku vai laimi, bet gan Viņš mūs māca, kā to atrast. Viņš arī mums pastāsta, kur prieks nav rodams, proti, „bezdievība [nav un] nekad nav bijusi laime” (Almas 41:10). Caur Viņa baušļiem Debesu Tēvs mums atklāj ceļu uz prieku.

Prezidents Rasels M. Nelsons to pauda šādiem vārdiem:

„Lūk, kāda ir diženā patiesība: kaut arī pasaule uzstāj uz to, ka spēks, mantība, popularitāte un miesīgās baudas nes laimi, tā nebūt nav! Tās to nespēj! Tas, ko tās var dot, ir tikai bezsaturīgs aizstājējs tam „svētītajam un laimīgajam stāvoklim”, kurā atrodas tie, kuri „tur Dieva baušļus” [Mosijas 2:41].

Patiesībā daudz nogurdinošāk ir tiekties pēc laimes tur, kur to nav iespējams rast! Taču, kad jūs uzņematies nest savu jūgu kopā ar Jēzu Kristu un veicat to garīgo darbu, kas ir nepieciešams pasaules uzvarēšanai, Viņam un vienīgi Viņam ir pa spēkam pacelt jūs pāri šīs pasaules vilkmei.”¹

Tādējādi nezūdošais prieks ir rodams Dieva baušļos, un Dieva baušļi ir rodami Jēzus Kristus evaņģēlijā. Taču tā ir mūsu izvēle. Ja mūsu vājību dēļ mums kādā brīdī neizdodas ievērot baušļus, mēs vēl joprojām varam atgriezties, noraidīt rūgto un atkal tiekties pēc labā. Dieva mīlestība neattaisno grēku, citādāk žēlastība apzagtu taisnīgumu, taču caur Savu Izpirkšanu Jēzus Kristus dāvā pestīšanu no grēka:

„Amuleks … sacīja …, ka Tas Kungs noteikti nāks, lai atpestītu Savus ļaudis, bet ka Viņš nenāks, lai atpestītu tos viņu grēkos, bet lai atpestītu tos no viņu grēkiem.

Un Viņam ir spēks, dots Viņam no Tēva, atpestīt tos no viņu grēkiem grēku nožēlošanas dēļ; tādēļ Viņš sūta Savus eņģeļus paziņot vēstis par grēku nožēlošanas nosacījumiem, kas atved tos pie Pestītāja, lai glābtu viņu dvēseles” (Helamana 5:10–11; uzsvērums pievienots).

Jēzus teica:

„Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.

To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs” (Jāņa 15:10–11).

Tieši to Lehijs sajuta savā sapnī, kad viņš nobaudīja dzīvības koka augli, kas simbolizē Dieva mīlestību. Viņš teica: „Kad es nobaudīju tā augli, tas piepildīja manu dvēseli ar ļoti lielu prieku” (1. Nefija 8:12; skat. arī 11:21–23).

Lehijs arī atklāja vēl vienu veidu, kā mēs varam ienest savā dzīvē prieku, sakot: „Tādēļ es sāku vēlēties, lai mana ģimene arī nobaudītu no tā [augļa]” (1. Nefija 8:12).

Attēls

roka padod augli otrai rokai, fonā ir koks

Tree of Life [Dzīvības koks], Kazuto Uota

Palīdzot citiem rast prieku

Gluži kā ķēniņa Benjamīna ļaudis, arī mēs esam „piepildīti ar prieku”, kad saņemam savu grēku piedošanu un piedzīvojam „mierīgu sirdsapziņu” (Mosijas 4:3). Mēs jūtamies līdzīgi, kad paskatāmies apkārt un cenšamies palīdzēt ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem saņemt tādu pašu prieku un mieru.

Būdams jauns vīrietis, Alma meklēja laimi it visur, bet tikai ne Jēzus Kristus evaņģēlijā. Pēc tam, kad eņģelis bija viņu norājis, Alma mēroja tālu ceļu, lai nonāktu no „rūgtā” līdz „labajam”, nožēlojot grēkus „gandrīz līdz nāvei” (Mosijas 27:28) un pieņemot Glābēja bagātīgo žēlastību. Pēc vairākiem gadiem Alma jūsmīgi paziņoja savam dēlam Helamanam:

„Un, ak, kādu prieku es izjutu un kādu brīnumainu gaismu es ieraudzīju; jā, mana dvēsele tika piepildīta ar prieku tikpat ārkārtīgi, kādas bija manas sāpes! …

Jā, un no tā laika līdz pat šai dienai es esmu strādājis bez mitēšanās, lai es varētu vest dvēseles pie grēku nožēlošanas; lai es varētu vest tās izbaudīt to ārkārtīgo prieku, ko izbaudīju es. …

Jā, un tad lūk, ak mans dēls, Tas Kungs dod man ārkārtīgi lielu prieku manu darbu augļos.

Jo tāpēc, ka Viņš ir darījis zināmu man vārdu [Jēzus Kristus evaņģēliju], lūk, daudzi ir piedzimuši no Dieva un ir izbaudījuši tāpat kā es izbaudīju” (Almas 36:20, 24–26).

Kādā citā reizē Alma liecināja:

„Šī ir mana slava, lai varbūt es varētu būt darbarīks Dieva rokās, lai vestu dažas dvēseles pie grēku nožēlošanas; un šis ir mans prieks.

Un lūk, kad es redzu daudzus no saviem brāļiem patiesi nožēlas pilnus un nākam pie Tā Kunga, viņu Dieva, tad mana dvēsele tiek piepildīta ar prieku” (Almas 29:9–10).

Alma turpināja sludināt to lielo prieku, ko izjuta, kad citi guva panākumus, atvedot dvēseles pie Kristus:

„Bet es nepriecājos tikai par saviem paša panākumiem, bet mans prieks ir pilnīgs dēļ manu brāļu [Mosijas dēlu] panākumiem, kuri bija Nefija zemē.

Lūk, viņi ir strādājuši ārkārtīgi un nesuši daudz augļu; un cik milzīgs būs viņu atalgojums!

Tad, kad es domāju par savu brāļu panākumiem, liekas, ka mana dvēsele tiek aiznesta prom, patiesi līdz pat tās atdalīšanai no miesas, tik milzīgs ir mans prieks!” (Almas 29:14–16).

Mēs varam rast šo pašu prieku, kad citus mīlam ar „tīr[o] Kristus mīlestīb[u]” (Moronija 7:47; skat. arī 48. pantu), dalāmies ar viņiem atjaunotajā evaņģēlijā un aicinām viņus pulcēties kopā ar derības ļaudīm.

Attēls

Glābējs Ģetzemanē

O My Father [Ak, Mans Tēvs!], Saimons Djūvijs

Prieks dzīves likstās

Mums nevajadzētu baidīties no tā, ka pārbaudījumi un izaicinājumi, ar kuriem mēs sastopamies šajā laicīgajā dzīvē, liegs mums prieku vai to iznīcinās. Alma bija viens no tiem cilvēkiem, kurš, pašaizliedzīgi kalpojot citiem cilvēkiem, dārgi par to samaksāja. Viņš tika ieslodzīts, vairākkārt izcieta badu un slāpes, sišanu, dzīvības draudus, atkārtotu izsmieklu un noraidīšanu. Un tomēr tas viss tika „pārņemts ar Kristus prieku” (Almas 31:38). Iespējams, Almas ciešanas padarīja vēlāk gūto prieku vēl lielāku.

Prezidents Nelsons mums atgādina, ka priekam bija arī sava nozīme Glābēja ciešanās, proti, „kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis” (Ebrejiem 12:2).

Padomājiet par to! Lai izturētu vismokošāko pieredzi, kāda vien uz Zemes pieredzēta, mūsu Glābējs pievērsās priekam!

Un kas bija tas prieks, kas Viņu sagaidīja? Tas noteikti bija prieks, ko sniedza mūsu attīrīšana, dziedināšana un stiprināšana; prieks — samaksāt par visu to grēkiem, kuri nožēlotu grēkus; prieks, kas pārņēma, padarot iespējamu mūsu atgriešanos mājās — esot tīriem un cienīgiem —, lai dzīvotu kopā ar mūsu Debesu vecākiem un ģimenēm.

Ja mēs koncentrējamies uz prieku, ko saņemsim mēs vai tie, kurus mīlam, ko gan mēs varētu izturēt, kas šobrīd šķiet nepārvarams, sāpīgs, bailīgs, netaisnīgs vai vienkārši neiespējams?²

Paliekošs prieks rodams, dzīvojot pēc Jēzus Kristus evaņģēlija un palīdzot citiem darīt to pašu. Nezūdošs prieks rodams, kad mēs paliekam Dieva mīlestībā, paklausot Viņa baušļiem un saņemot Glābēja žēlastību. Ejot pa evaņģēlija taku, jūs radīsiet prieku pa ceļam, kā arī prieku tās galā. Jēzus Kristus evaņģēlijs ir taka, kur prieks ir rodams ik dienu.