Esi pacietīgs pret sevi un citiem

Agrīno dienu svētajiem bija tuvplāna skatījums uz Džozefu Smitu un Atjaunošanu. Viņi pieredzēja brīnumus — tulkojumus, dziedināšanas un vīzijas. Viņi arī redzēja izaicinājumus, kļūdas un neveiksmes. Viņi mācījās sekot pravietim „pacietībā un ticībā”.¹

Elders Džefrijs R. Holands ir mācījis: „Esiet laipni, saskaroties ar cilvēciskām vājībām — gan savām, gan to cilvēku vājībām, kuri kopā ar jums kalpo šajā Baznīcā, ko vada brīvprātīgi mirstīgie vīrieši un sievietes. Izņemot vienīgi Viņa nevainojamo, vienpiedzimušo Dēlu, Dievam ir bijusi darīšana tikai un vienīgi ar nepilnīgiem cilvēkiem.” Elders Holands mūs aicināja būt savstarpēji „pacietīgiem, laipniem un piedodošiem”.² Viens no pacietības piemēriem ir spēja ilgstoši pievērst konstruktīvu uzmanību kaut kam, izvairoties no aizkaitinājuma un dusmām. Tas prasa pazemību, laipnību un empātiju. Mēs pieaugam ticībā, kad izrādām pacietību attiecībās ar saviem brāļiem un māsām un esam pacietīgi pret sevi. Apdomā šādus principus:

• Esi pacietīgs pret sevi. Tas var būt mulsinoši vai satraucoši, uzzinot kaut ko par Baznīcu vai tās vēsturi, kas ir pretrunā ar to, ko tu iepriekš esi zinājis. Atvēli laiku tam, lai skaidrāk aplūkotu kādu problēmu un sāktu saprast jaunu informāciju. Turpini studēt un lūgt. Var paiet laiks, līdz tu sajutīsi, ka atkal stāvi uz stingra pamata. Tie, kuri ir pieredzējuši šo procesu, var liecināt, ka tas ir padziļinājis viņu pievēršanos evaņģēlijam.

• Esi pacietīgs pret Baznīcas locekļiem. Neviens Baznīcas loceklis nav ideāls. Mūsu bīskapijas un draudzes ir pilnas ar dedzīgiem ticīgajiem, kuri bieži vien nespēj dzīvot saskaņā ar augstākajiem evaņģēlija standartiem. Tās pašas problēmas, ko mēs redzam pasaulē, — klišejiskums, savtīgums, morālais vājums un daudzas citas — ir sastopamas arī pēdējo dienu svēto vidū. Pielūdzot un kalpojot kopā, mēs būsim liecinieki cits cita kļūdām un neveiksmēm. Mums vajadzētu atvēlēt vietu Dieva labvēlībai, kamēr citi cenšas pilnveidoties, tāpat kā mums ir nepieciešama viņu pacietība pret mūsu labajiem ticības centieniem.

• Esi pacietīgs pret tiem, kas vēlas palīdzēt. Tie, kuri cīnās ar kādiem jautājumiem vai neskaidrību, bieži vien vēršas pie ģimenes locekļiem, draugiem vai vietējiem vadītājiem pēc palīdzības. Daudzos gadījumos šīs attiecības sniedz mierinājumu un atbalstu. Diemžēl reizēm cilvēks, pie kura mēs vēršamies, kļūst aizbildniecisks vai aizdomīgs vai neizrāda empātiju. Būt pacietīgiem pret citiem var būt grūti, kad esam krīzes brīdī. Taču viņiem vajadzīga mūsu pacietība tieši tāpat kā mums.

• Esi pacietīgs attiecībās ar Baznīcas vadītājiem. Baznīcas vadītāji, kuri ir aicināti veikt šo darbu, ir godīgi, taču nepilnīgi cilvēki. Elders Dīters F. Uhtdorfs novēroja, ka „ir bijuši gadījumi, kad Baznīcas locekļi vai vadītāji ir vienkārši pieļāvuši kļūdas”.³ Tā tas ir bijis agrāk un ir arī tagad. Kāds Baznīcas vadītājs varētu pateikt kaut ko tādu, kas saasinās tavu neapmierinātību vai izolētības sajūtu. Viņi varētu neizrādīt tev vajadzīgo līdzjūtību vai sapratni. Būt pacietīgiem pret vadītājiem nenozīmē, ka mēs pieļaujam nelikumīgu vai vardarbīgu uzvedību. Taču mums vajadzētu izrādīt atbalstu, mīlestību un pacietību lielākajai daļai Baznīcas vadītāju, kad viņi vienkārši un nepilnīgi strādā Ciānas labā.

• Esi pacietīgs attiecībā uz Tā Kunga nolikto laiku. Kad mums ir kādi jautājumi par Baznīcu, mēs bieži vien meklējam ātru atbildi. Mēs varētu domāt, ka ir noderīgi izlasīt visu, ko vien varam atrast, par kādu jautājumu, neatkarīgi no tā avota. Vai arī mēs varētu uzskatīt, ka lūgšana vai tikšanās ar kādu Baznīcas vadītāju ātri vien atrisinās mūsu situāciju. Taču miera rašana bieži vien ir ilgāks process. Neatbilstība starp mūsu cerībām un pašreizējo realitāti var būt sāpīga. Tāpat kā Nefijs, arī mēs varam gūt mierinājumu, zinot, ka „Dievs mīl Savus bērnus”, kaut arī mēs „nezinām visu lietu nozīmi”.⁴

Galvenās rakstvietas: Romiešiem 5:3; Almas 7:23; Mācības un Derību 21:5