„Ak, atcerieties, atcerieties”

Es esmu pateicīgs par kordziedāšanu šī rīta pārraidē, kura bija par Glābēju, un es jūtos pateicīgs, ka vienai no viņu dziedātajām dziesmām „This Is the Christ” („Šis ir Kristus”) vārdus ir sarakstījis prezidents Džeimss E. Fausts. Apsēžoties līdzās brālim Ņūvelam, es pieliecos tuvāk un pavaicāju viņam: „Kā klājas taviem bērniem?” Viņš man teica: „Kad šajā krēslā sēdēja prezidents Fausts, viņš man vienmēr vaicāja to pašu.” Tas mani nepārsteidz, jo prezidents Fausts allaž ir bijis tā nevainojamā mācekļa piemērs, kas šodien tika raksturots pārraidē Mūzika un paustais vārds. Es vienmēr esmu domājis, ka pieaugot vēlos līdzināties prezidentam Faustam. Varbūt, ka man vēl ir atlicis kāds laiciņš.

Kad mūsu bērni vēl bija pavisam maziņi, es sāku katru dienu pierakstīt dažus notikumus, kas bija atgadījušies dienas gaitā. Ļaujiet man pastāstīt, kā tas sākās. Reiz, pēc kāda Baznīcas norīkojuma veikšanas, es vēlu pārrados mājās. Bija jau satumsis. Dodoties uz savas mājas parādes durvīm, mani pārsteidza sievastēvs, kurš dzīvoja mums kaimiņos. Tērpies darba drēbēs, viņš steidzās uz priekšu ar cauruļu saini plecos. Es zināju, ka viņš ir sācis būvēt ūdens sūknēšanas sistēmu, lai mūsu īpašumā nonāktu ūdens no ielejā esošā strauta.

Viņš pasmaidīja, klusi uzrunāja mani un aizsteidzās man garām tumsā, lai turpinātu savu darbu. Es paspēru dažus soļus uz māju pusi, domājot par to, cik daudz viņš dara mūsu labā, un, līdzko es pienācu pie durvīm, man prātā ienāca vārdi, kas nebija manis paša domas: „Manis dotā pieredze nav domāta tikai tev. Pieraksti to.”

Es devos iekšā. Es negāju gulēt. Lai gan jutos noguris, es paņēmu papīra lapu un sāku rakstīt. Un, to darot, es sapratu manā prātā ienākušo vēstījumu. Man vajadzēja pierakstīt to, lai kādudien mani bērni varētu izlasīt par to, kā es esmu saskatījis Dieva roku svētām mūsu ģimeni. Vectēvam nebija jādara tas, ko viņš mūsu labā darīja. Viņš varēja likt to izdarīt kādam citam, vai arī vispār nedarīt. Taču viņš kalpoja mums, savai ģimenei, tā, kā to allaž dara Jēzus Kristus mācekļi, kuri ir stājušies derībā. Es zināju, ka tā ir. Un tādēļ es to pierakstīju, lai kādudien, kad maniem bērniem tas būs nepieciešams, viņi varētu to atcerēties.

Gadiem ilgi es ik dienu pierakstīju dažas rindiņas. Es neizlaidu nevienu dienu, lai cik noguris jutos vai lai cik agri man būtu jāceļas nākamajā rītā. Pirms rakstīšanas es parasti gremdējos pārdomās par jautājumu: „Vai es šodien esmu redzējis to, kā Dievs pasniedz Savu roku mums, mūsu bērniem vai mūsu ģimenei?” To darot, sākās zināmas pārmaiņas. Domājot par pavadīto dienu, es sāku saskatīt apliecinājumus tam, ko Dievs bija paveicis kāda mājinieka labā un ko es ikdienas aizņemtībā nebiju pamanījis. Kad tā notika, un tā gadījās bieži, es atskārtu, ka cenšanās atcerēties ir ļāvusi Dievam parādīt man to, ko Viņš ir paveicis.

Manu sirdi sāka piepildīt kas vairāk par pateicību. Mana liecība stiprinājās. Es ieguvu arvien lielāku pārliecību par to, ka mūsu Debesu Tēvs dzird lūgšanas un atbild uz tām. Es sajutu lielāku pateicību par savas sirds mīkstināšanu un attīrīšanu, kas norisinās, pateicoties Glābēja, Jēzus Kristus, īstenotajai Izpirkšanai. Un es sāku sajust lielāku pārliecību par to, ka Svētais Gars var atgādināt mums par visu — pat par to, ko mēs neesam pamanījuši vai kam mēs attiecīgajā brīdī neesam pievērsuši uzmanību.

Ir pagājuši daudzi gadi. Mani zēni jau ir pieauguši vīrieši. Un tagad, ik pa laikam, kāds no viņiem mani pārsteidz, sakot: „Tēt, es savā dienasgrāmatas eksemplārā lasīju par to, kā …,” un tad viņš man pastāsta, kā lasīšana par to, kas ir noticis pirms daudziem gadiem, ir palīdzējusi viņam ievērot kaut ko, ko Dievs šodien ir paveicis viņa labā.

Es gribētu pamudināt jūs atrast veidu, kā atpazīt Dieva laipnību un atcerēties par to. Tas stiprinās mūsu liecības. Jūs varat arī nerakstīt dienasgrāmatu. Jūs varat nedalīties visos savos pierakstos ar tiem, kurus jūs mīlat un kam jūs kalpojat. Taču jūs un arī viņi tiks svētīti, ja jūs paturēsiet prātā to, ko Tas Kungs ir paveicis jūsu labā. Atcerieties dziesmu, kuru mēs dažkārt dziedam: „Atceries, cik daudz tev dāvāts svētību! Redzot Dieva doto, būsi pārsteigts tu.”²

Šī atcerēšanās nebūs viegla. Dzīvojot šajā priekškara pusē, mēs nespējam atcerēties, kā tas bija — mājot kopā ar mūsu Debesu Tēvu un Viņa mīļoto Dēlu, Jēzu Kristu, pirmslaicīgajā pasaulē; mēs arī nespējam ar savām fiziskajām acīm vai loģisko domāšanu vien saskatīt Dieva roku savā dzīvē. Lai to saredzētu, ir vajadzīgs Svētais Gars. Un šajā ļaunuma pilnajā pasaulē mums nav viegli būt Svētā Gara klātbūtnes cienīgiem.

Tāpēc jau Dieva bērni kopš pašiem pasaules pirmsākumiem ir pastāvīgi saskārušies ar Dieva aizmiršanas problēmu. Padomājiet par Mozus laikiem, kad Dievs deva Saviem bērniem mannu, vadot un pasargājot tos brīnumainā un uzskatāmā veidā. Taču pravietis brīdināja ļaudis, kuri bija tik ļoti svētīti, kā jau pravieši allaž ir brīdinājuši un allaž to darīs: „Bet sargies un sargi savu dvēseli, ka tu neaizmirstu to, ko tavas acis ir redzējušas, un ka tas neizzūd tev no sirds visās tavās mūža dienās.”³

Un tiem, kuri ir bagātīgi svētīti, atcerēšanās vienmēr ir bijis pats grūtākais uzdevums. Cilvēki, kuri ir uzticīgi Dievam, tiek pasargāti un iemanto labklājību. Tas notiek tādēļ, ka viņi kalpo Dievam un ievēro Viņa baušļus. Taču šīm svētībām seko kārdinājums — aizmirst to avotu. Ir viegli sākt uzskatīt, ka šīs svētības ir nevis mīlošā Dieva dāvātas, no kura mēs esam atkarīgi, bet gan mūsu pašu pūliņu rezultāts. Pravieši ir atkal un atkal žēlojušies, sakot:

„Un tā mēs varam redzēt, cik aplami ir cilvēku bērni, un arī viņu siržu nepastāvību; jā, mēs varam redzēt, ka Tas Kungs Savā milzīgajā, bezgalīgajā labestībā svētī un ir labvēlīgs pret tiem, kas uzticas Viņam.

Jā, un mēs varam redzēt, ka tajā pašā laikā, kad Viņš ir labvēlīgs pret Savu tautu, jā, palielinot viņu lauku augļus, viņu sīklopus un viņu liellopus, un zeltu, un sudrabu, un visādas dārglietas no katra veida un šķiras, saudzēdams viņu dzīvības, un atbrīvodams viņus no viņu ienaidnieku rokām; mīkstinādams viņu ienaidnieku sirdis, lai tie nepasludinātu karus pret viņiem; jā, un īsāk, darīdams visu Savas tautas labumam un laimei; jā, tad ir tas laiks, kad viņi nocietina savas sirdis un aizmirst To Kungu, savu Dievu, un samīda Svēto zem savām kājām — jā, un tas dēļ viņu bezrūpības un viņu ārkārtīgi lielās veiksmes.”

Un šis pravietis turpina, sakot: „Jā, cik ātri uzpūsties lepnībā; jā, cik ātri lielīties un darīt visa veida to, kas ir nekrietnība; un cik lēni tie ir atcerēties To Kungu, savu Dievu, un pievērst ausi Viņa padomiem, jā, cik lēni staigāt gudrības takas!”⁴

Diemžēl, labklājība nav vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki aizmirst Dievu. Mums var būt grūti Viņu atcerēties arī tad, kad klājas slikti. Kad mums ir grūtības, kā tas ir daudziem, cīnoties ar nabadzību, kad mūsu ienaidnieki gūst pārsvaru vai kad mūsu slimības netiek dziedinātas, mūsu dvēseļu ienaidnieks var nosūtīt mums savu ļauno vēsti, ka Dievs nemaz nepastāv, vai arī, ja Viņš pastāv, tad mēs Viņam nemaz nerūpam. Tad Svētajam Garam var būt grūti atsaukt mūsu atmiņā tās svētības, ko Tas Kungs mums ir dāvājis visas dzīves garumā — kopš pašām bērnu dienām un arī mūsu nedienās.

Dieva, Viņa svētību un Viņa personīgo vēstījumu aizmiršanas briesmīgajai sērgai ir vienkāršs risinājums. Jēzus Kristus apsolīja to Saviem mācekļiem pirms Savas krustā sišanas, Augšāmcelšanās un brīža, kad Viņš tika paņemts projām no tiem, paceļoties Sava Tēva godībā. Viņi bažījās par to, kā viņi spēs pastāvēt līdz galam, kad Viņa nebūs to vidū.

Te būs šis apsolījums. Tas īstenojās viņu dzīvē. Un šobrīd tas var īstenoties mūsu visu dzīvē:

„To Es jums esmu runājis, pie jums būdams.

Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.”⁵

Atslēga uz atcerēšanos, kas dāvā un stiprina liecību, ir Svētā Gara iegūšana par savu pavadoni. Tieši Svētais Gars palīdz mums saskatīt to, ko Dievs ir paveicis mūsu labā. Tieši Svētais Gars var palīdzēt cilvēkiem, kuriem mēs kalpojam, saskatīt to, ko Dievs ir paveicis viņu labā.

Debesu Tēvs ir devis mums vienkāršu rīcības modeli, lai mēs savas ikdienas dzīves kņadā varētu iegūt Svēto Garu — ne tikai vienreiz, bet pastāvīgi. Šis modelis tiek atkārtots Svētā Vakarēdiena lūgšanā: mēs solām vienmēr atcerēties Glābēju. Mēs solām uzņemties Viņa Vārdu. Mēs solām ievērot Viņa baušļus. Un mums tiek apsolīts — ja mēs to darīsim, ar mums būs Viņa Gars.⁶ Šie apsolījumi darbojas brīnišķīgā mijiedarbībā, stiprinot mūsu liecības un ar laiku, caur Izpirkšanu mainot mūsu iedabu, ja vien mēs ievērojam savus solījumus.

Tas ir Svētais Gars, kurš liecina, ka Jēzus Kristus ir mīļotais Dēls Debesu Tēvam, kurš mūs mīl un vēlas, lai mums būtu mūžīgā dzīve kopā ar Viņu un mūsu ģimenēm. Jau kopš pašas šīs liecības pirmsākumiem mēs sajūtam vēlmi — kalpot Viņam un ievērot Viņa baušļus. Neatlaidīgi turpinot to, mēs saņemam Svētā Gara dāvanas, kas dod mums spēku mūsu kalpošanā. Mēs sākam saskatīt Dieva roku daudz skaidrāk — tik skaidri, ka ar laiku mēs ne vien atceramies Viņu, bet arī iemīlam Viņu un caur Izpirkšanas spēku kļūstam līdzīgāki Viņam.

Jūs, iespējams, vaicāsiet: „Bet kā šīs process var aizsākties tāda cilvēka dzīvē, kurš neko nezina par Dievu un apgalvo, ka nespēj atcerēties nevienu garīgu pieredzi?” Visiem cilvēkiem ir bijušas garīgas pieredzes, ko viņi, iespējams, nav atpazinuši. Katram cilvēkam, nākot šajā pasaulē, tiek dots Kristus Gars. Tas, kā šis Gars darbojas, tiek aprakstīts Moronija grāmatā:

„Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna; tādēļ es rādu jums spriešanas ceļu; jo katra lieta, kas aicina darīt labu un pārliecina ticēt Kristum, ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu; tādējādi jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no Dieva.

Bet jebkura lieta, kas pārliecina cilvēkus darīt ļaunu un neticēt Kristum, un noliegt Viņu, un nekalpot Dievam, tad jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no velna; jo tādā veidā darbojas velns, jo viņš nepārliecina nevienu cilvēku darīt labu, nē, nevienu; nedz arī viņa eņģeļi; nedz arī tie, kas pakļaujas viņam. …

Tādēļ es lūdzos jūs, brāļi, lai jūs cītīgi meklētu Kristus gaismā, lai jūs varētu atšķirt labu no ļauna; un, ja jūs turēsities pie katras labas lietas un nenosodīsit to, jūs noteikti būsit Kristus bērni.”⁷

Tādēļ pat pirms brīža, kad cilvēki iegūst tiesības uz Svētā Gara dāvanām, tiekot konfirmēti par Baznīcas locekļiem, un pat pirms brīža, kad Svētais Gars pirms kristībām liecina viņiem par patiesību, viņiem ir bijušas garīgas pieredzes. Kristus Gars jau kopš mazotnes ir aicinājis viņus darīt labu un brīdinājis no ļauna. Viņi var atsaukt atmiņā šīs pieredzes, pat ja viņi nav atpazinuši to avotu. Viņi tās atcerēsies, kad misionāri vai mēs mācīsim tiem Dieva vārdu un viņi to uzklausīs. Viņi atcerēsies, kā ir sajutuši prieku vai bēdas, kad tiem tiks mācīti patiesie evaņģēlija principi. Un šīs atmiņas par Kristus Garu mīkstinās viņu sirdis, ļaujot Svētajam Garam liecināt. Tas vedinās viņus ievērot baušļus un vēlēties uzņemties Glābēja Vārdu. Un, kad viņi to darīs, ienākot kristību ūdeņos un izdzirdot konfirmēšanā teiktos vārdus: „Saņem Svēto Garu,” kurus izrunā pilnvarots Dieva kalps, viņi iemantos lielāku spēju — vienmēr atcerēties Dievu.

Es liecinu jums, ka jaukās sajūtas, kas jūs ir pārņēmušas, uzklausot patiesību, par kuru tika runāts šajā konferencē, nāk no Svētā Gara. Glābējs, kurš apsolīja, ka Svētais Gars ieradīsies, ir mūsu Debesu Tēva mīļotais, godību iemantojušais Dēls.

Šovakar un rītvakar jūs varētu lūgt un gremdēties pārdomās par jautājumu: „Vai Dievs ir sūtījis kādu vēsti, kas ir domāta tieši man? Vai es esmu saskatījis Viņa roku savā vai savu bērnu dzīvē?” Es to darīšu. Un tad es atradīšu veidu, kā saglabāt šīs atmiņas tiem brīžiem, kad man un maniem mīļajiem būs nepieciešams atcerēties par to, cik ļoti Dievs mūs mīl un cik ļoti Viņš mums ir nepieciešams. Es liecinu, ka Viņš mīl un svētī mūs vairāk, nekā vairums no mums šobrīd apzinās. Es zinu, ka tā ir patiesība, un atcerēšanās par Viņu dāvā man prieku. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.