Mormona Grāmatas nākšana klajā

Kādā reizē, tiekoties ar Baznīcas elderiem, pravietis Džozefs Smits paziņoja: „Ja paņem projām Mormona Grāmatu un atklāsmes, kur tad paliek mūsu reliģija? Mums tādas nav.”¹ Mani dārgie brāļi un māsas, brīnumainā Mormona Grāmatas nākšana klajā ir otrais būtiskākais pavērsiens Jēzus Kristus evaņģēlija atjaunošanā — šajā laiku atklāšanā pēc Pirmās vīzijas. Mormona Grāmata liecina par Dieva mīlestību pret Viņa bērniem, par Tā Kunga, Jēzus Kristus, pašaizliedzīgo un dievišķi izpērkošo upuri un par Viņa nozīmīgo kalpošanu nefijiešu vidū drīz pēc Viņa augšāmcelšanās.² Tāpat tā liecina, ka Israēla nama atlikums tiks apvienots, pateicoties Viņa pēdējo dienu darbam, un ka tas netiks atstumts uz mūžiem.³

Studējot par šīs Svēto Rakstu grāmatas iznākšanu šajās pēdējās dienās, mēs saprotam, ka viss, kas ar to saistīts, ir brīnumains — sākot ar to, ka pravietis Džozefs saņēma zelta plāksnes no svētā eņģeļa, līdz tās pārtulkošanai ar „Dieva dāvanu un spēku”,⁴ tās saglabāšanai un publicēšanai ar Tā Kunga roku.

Mormona Grāmatas nākšana klajā aizsākās vēl ilgi pirms Džozefs Smits saņēma zelta plāksnes no eņģeļa Moronija rokām. Seno laiku pravieši pravietoja par šīs svētās grāmatas parādīšanos mūsu laikā.⁵ Jesaja runāja par aizzīmogotu grāmatu un to, ka tad, kad tā parādīsies, cilvēki strīdēsies par Dieva vārdu. Šie apstākļi radīja pamatu tam, lai Dievs varētu paveikt Savu „brīnumain[o] darbu un brīnumu”, liekot „gudro gudrība[i] bū[t] apkaunota[i] un prātīgo saprāt[am] bū[t] aptumšot[am]”, kamēr lēnprātīgie „priecāsies Tā Kunga priekšā, un nabagie un niecīgie cilvēku starpā gavilēs par Israēla Svēto”.⁶ Ecēhiēls runāja par Jūdas vēzdu (Bībeli) un Efraima vēzdu (Mormona Grāmatu), kas tiks apvienotas. Gan Ecēhiēls (Vecajā Derībā), gan Lehijs (Mormona Grāmatā) norāda, ka tās „saaugs kopā”, lai satriektu nepatiesās mācības, nodibinātu mieru un novestu mūs pie zināšanām par derībām.⁷

1823. gada 21. septembrī, trīsarpus gadus pēc Pirmās vīzijas saņemšanas, Džozefu viņa sirsnīgo lūgšanu dēļ trīs reizes apmeklēja eņģelis Moronijs — pēdējais nefijiešu pravietis senajā Amerikā. Apmeklējumu laikā, kas ilga visu nakti, Moronijs Džozefam pastāstīja, ka Dievs vēlas, lai viņš paveic brīnišķīgu darbu — iztulko un visā pasaulē publicē iedvesmotus vārdus, ko ir pauduši seno laiku pravieši, kuri dzīvoja Amerikas kontinentā.⁸ Nākamajā dienā Džozefs devās uz vietu, netālu no savām mājām, kur Moronijs savas dzīves beigās, pirms vairākiem gadsimtiem, bija noglabājis plāksnes. Tur Džozefs atkal ieraudzīja Moroniju, kurš viņam pavēlēja sagatavoties plākšņu saņemšanai nākotnē.

Nākamo četru gadu laikā, katra gada 22. septembrī, Džozefs saņēma papildu norādījumus no Moronija attiecībā uz to, kā būtu jātiek pārvaldītai Tā Kunga valstībai pēdējās dienās. Džozefa sagatavošanās ietvēra arī Dieva eņģeļu apmeklējumus, kuru laikā tika atklāta notikumu, kas risināsies šajā laiku atklāšanā, varenība un godība.⁹

Viņa laulība ar Emmu Heilzu 1827. gadā bija daļa no šīs sagatavošanās. Viņa bija nozīmīga pravieša palīdze visā viņa dzīves un kalpošanas laikā. Patiesībā, 1827. gada septembrī Emma kopā ar Džozefu devās uz pakalnu, kurā bija apraktas plāksnes, un gaidīja pie tā, kamēr eņģelis Moronijs nodeva pierakstus Džozefa rokās. Džozefs saņēma apsolījumu, ka plāksnes tiks saglabātas, ja viņš pieliks visas pūles, lai turētu tās drošībā, līdz tās būs jāatdod atpakaļ Moronija rokās.¹⁰

Mani dārgie evaņģēlija līdzgaitnieki, daudzi mūsdienu atklājumi par seniem laikiem notiek arheoloģisko izrakumu laikā vai pat nejauši kāda būvniecības projekta laikā. Taču Džozefam Smitam plāksnes parādīja eņģelis. Tas pats par sevi bija brīnums.

Arī Mormona Grāmatas tulkošanas process bija brīnums. Šie svētie sendienu pieraksti netika „tulkoti” tradicionālā veidā, kādā zinātnieki tulko senus tekstus, apgūstot senu valodu. Mums uz šo procesu vajadzētu raudzīties vairāk kā uz „atklāsmi”, kas tika gūta ar Tā Kunga sniegtajiem fiziskajiem instrumentiem, nevis kā uz „tulkojumu”, ko veic kāds ar valodu zināšanām. Džozefs Smits paziņoja, ka ar Dieva spēku „[viņš] no [hieroglifiem] iztulkoj[a] Mormona Grāmatu, par kuru zināšanas bija zudušas no pasaules, un šo brīnišķīgo darbu [viņš] veic[a] viens, būdams neizglītots jaunietis, lai ar jaunu atklāsmi cīnītos pret pasaules gudrību un astoņpadsmit gadsimtu laikā nostiprinājušos neziņu”.¹¹ Tā Kunga palīdzība plākšņu tulkošanā —jeb, tā teikt, atklāsmes saņemšanā — ir redzama arī tajā, ka to iztulkošana Džozefam Smitam prasīja apbrīnojami īsu laiku.¹²

Džozefa pierakstītāji liecināja par Dieva spēku, ko varēja sajust, strādājot pie Mormona Grāmatas tulkošanas. Olivers Kauderijs reiz teica: „Tās bija neaizmirstamas dienas — sēdēt un klausīties balss skaņās, kas tika diktētas ar debešķīgu iedvesmu, izraisot vislielāko pateicību sirdī! Dienu pēc dienas es netraucēts turpināju pierakstīt no viņa mutes, kā viņš tulkoja … Mormona Grāmatu.”¹³

Vēsturiskie avoti atklāj, ka no brīža, kad 1827. gadā Džozefs saņēma plāksnes, tās vairākkārtēji mēģināja viņam nozagt. Viņš norādīja, ka „tika pieliktas vislielākās pūles, lai no [viņa] tās dabūtu, un ka „katra viltība, ko vien varēja sagudrot, tika izmantota šim nolūkam”.¹⁴ Galu galā Džozefs un Emma bija spiesti pamest Mančestru Ņujorkas štatā un doties uz Harmoniju Pensilvānijas štatā, lai viņi būtu drošībā un tulkošanas darbs varētu turpināties projām no pūļiem un cilvēkiem, kuri vēlējās nozagt plāksnes.¹⁵ Kāds vēsturnieks norāda: „Šādi beidzās pirmais grūtais Džozefa aizbildnības posms pār plāksnēm. … Tomēr pieraksti bija drošībā, un, cenšoties tos saglabāt, Džozefs, bez šaubām, bija daudz iemācījies par Dieva un cilvēka ceļiem, kas nākotnē viņam lieti noderēja.”¹⁶

Kamēr Džozefs tulkoja Mormona Grāmatu, viņš uzzināja, ka Tas Kungs izvēlēsies lieciniekus, kuri varēs apskatīt plāksnes.¹⁷ Šo paraugu iedibināja Tas Kungs, sakot, „lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts”.¹⁸ Olivers Kauderijs, Deivids Vitmers un Martins Heriss, kuri bija daži no Džozefa sākotnējiem sabiedrotajiem Dieva diženā darba īstenošanā šajā laiku atklāšanā, bija pirmie liecinieki, kuri tika aicināti sniegt īpašu liecību pasaulei par Mormona Grāmatu. Viņi liecināja, ka Tā Kunga sūtīts eņģelis viņiem parādīja senos pierakstus un ka viņi redzēja plāksnēs iegravētās zīmes. Tāpat viņi liecināja, ka viņi dzirdēja Dieva balsi no debesīm paziņojam, ka senie pieraksti tika iztulkoti ar Dieva dāvanu un spēku. Pēc tam viņiem tika pavēlēts liecināt par tām visai pasaulei.¹⁹

Tas Kungs brīnumainā veidā aicināja vēl astoņus lieciniekus aplūkot zelta plāksnes un kļūt par īpašiem Mormona Grāmatas patiesības un dievišķības lieciniekiem, par to paziņojot pasaulei. Viņi liecināja, ka viņi redzēja un rūpīgi izpētīja plāksnes un tajās iegravētās zīmes. Pat nelaimēs, vajāšanās, visa veida grūtībās un pat tad, kad daži no viņiem vēlāk sāka apšaubīt savu ticību, šie vienpadsmit izvēlētie Mormona Grāmatas liecinieki nekad nenoliedza, ka bija redzējuši plāksnes. Džozefs Smits vairs nebija vienīgais, kurš zināja par Moronija apmeklējumiem un zelta plāksnēm.

Lūcija Meka Smita rakstīja, ka pēc tam, kad lieciniekiem tika parādītas plāksnes, viņas dēls atgriezās mājās, prieka pārņemts. Džozefs saviem vecākiem paskaidroja: „Es jūtos tā, ir kā no maniem pleciem būtu noņemta nasta, kas šķita teju par smagu, lai to panestu; un tas, ka man vairs nav ilgāk jājūtas šajā pasaulē ar to pilnīgi vienam, tik tiešām ielīksmo manu dvēseli.”²⁰

Kad tulkošanas darbs bija noslēdzies, Džozefs Smits saskārās ar lielu pretestību attiecībā uz Mormona Grāmatas iespiešanu. Viņam izdevās pārliecināt iespiedēju Egbertu B. Grandinu Palmīrā, Ņujorkā, to iespiest, taču tikai pēc tam, kad Martins Heriss, izrādot lielu ticību un uzupurējoties, ieķīlāja savu saimniecību par nodrošinājumu iespiešanas izdevumiem. Daļēji tāpēc, ka pēc Mormona Grāmatas publicēšanas nerimās pretestība, Martins Heriss, ticības pilns, pārdeva 151 hektāru (0.6 km²) savas saimniecības, lai apmaksātu publicēšanas izmaksas. Caur Džozefam Smitam sniegtu atklāsmi Tas Kungs norādīja Martinam Herisam, lai viņš neiekāro savu īpašumu un apmaksā iespiešanas izdevumus par grāmatu, kas satur „patiesību un Dieva vārdu”.²¹ 1830. gada martā tika publicēti pirmie pieci tūkstoši Mormona Grāmatas eksemplāru, savukārt mūsdienās ir izdrukāti vairāk nekā 180 miljonu eksemplāru vairāk nekā simts valodās.

Vēsturiskie fakti un īpašie Mormona Grāmatas liecinieki apstiprina, ka tās nākšana klajā patiesi bija brīnumaina. Neskatoties uz to, šīs grāmatas spēks nav balstīts tikai tās grandiozajā vēsturē, bet arī tās spēcīgajā un nepārspējamajā vēstījumā, kas ir mainījis neskaitāmas dzīves — tai skaitā manējo.

Es pirmo reizi izlasīju visu Mormona Grāmatu, kad biju jauns semināra students. Kā ieteica mani skolotāji, es to sāku lasīt no ievada. Apsolījums, kas ietverts pirmajās Mormona Grāmatas lappusēs, joprojām atbalsojas manā prātā: „Pārdomāt savās sirdīs … un tad vaicāt [ticībā] Dievam … Kristus Vārdā, vai šī grāmata ir patiesa. Tie, kas tā darīs … ar Svētā Gara spēku iegūs liecību par tās patiesumu un dievišķību.”²²

Paturot prātā šo solījumu un no sirds vēloties uzzināt vairāk par tajā ietverto patiesību, es, pielūgsmes garā, maz pamazām studēju Mormona Grāmatu, izpildot iknedēļas noteiktās semināra nodarbības. Es joprojām atceros, it kā tas būtu bijis vakar, kā manu dvēseli pakāpeniski pārņēma siltas sajūtas un piepildīja manu sirdi, izgaismojot manu sapratni un kļūstot arvien patīkamākas, kā to aprakstīja Alma, sludinot ļaudīm Dieva vārdu.²³ Šīs sajūtas galu galā pārvērtās par zināšanām, kas iesakņojās manā sirdī un kļuva par pamatu manai liecībai par nozīmīgajiem notikumiem un mācībām, kas ir atrodamas šajā svētajā grāmatā.

Pateicoties šīm un citām dārgām un personīgām pieredzēm, Mormona Grāmata patiesi kļuva par noslēgakmeni, uz kā balstās mana ticība Jēzum Kristum un mana liecība par Viņa evaņģēlija mācību. Tā kļuva par vienu no pīlāriem, kas man liecina par Kristus dievišķo Izpirkšanas upuri. Tā kļuva par vairogu manā dzīvē, kas atvairīja pretinieka mēģinājumus vājināt manu ticību un iedvest neticību manā prātā, un tā man dod drosmi nešaubīgi liecināt pasaulei par Glābēju.

Mani dārgie draugi, mana liecība par Mormona Grāmatu nāca rindiņu pēc rindiņas,²⁴ kā brīnums manā sirdī. Līdz pat šai dienai šī liecība turpina augt, man nepārtraukti un ar patiesu sirdi studējot, lai pilnīgāk izprastu Dieva vārdu, kas ietverts šajā neparastajā Svēto Rakstu grāmatā.

Es aicinu visus, kuri mani šodien dzird, padarīt brīnumaino Mormona Grāmatas iznākšanu par daļu no jūsu pašu dzīves. Es jums apsolu, ka tad, ja jūs ar lūgšanu sirdī un pastāvīgi studēsiet tās vārdus, jūs varēsiet saņemt tās apsolījumus un bagātīgās svētības savā dzīvē. Es vēlreiz liecinu par apsolījumu, kas atskan tās lappusēs: ja jūs „vaicā[siet] Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū”, Viņš, žēlastības pilns, „pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku”²⁵. Es jums apliecinu, ka Viņš jums atbildēs ļoti personīgā veidā, tāpat kā Viņš ir atbildējis man un daudziem citiem visā pasaulē. Jūsu pieredze būs tikpat varena un svēta, kāda tā bija Džozefam Smitam, kā arī pirmajiem lieciniekiem un visiem tiem, kuri ir centušies saņemt liecību par šīs svētās grāmatas godprātīgumu un uzticamību.

Es liecinu, ka Mormona Grāmata patiesi ir Dieva vārds. Es liecinu, ka šis svētais pieraksts „izskaidro evaņģēlija mācības, galvenajos vilcienos apraksta pestīšanas ieceri un pasaka cilvēkiem, kas tiem ir jādara, lai iegūtu mieru šajā dzīvē un mūžīgu pestīšanu nākamajā dzīvē”²⁶. Es liecinu, ka Mormona Grāmata ir Dieva instruments, kas īstenos Israēla sapulcināšanu mūsdienās un palīdzēs cilvēkiem iepazīt Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Es liecinu, ka Dievs dzīvo un mūs mīl un ka Viņa Dēls Jēzus Kristus ir pasaules Glābējs, mūsu reliģijas galvenais stūrakmens. To es saku mūsu Pestītāja, Skolotāja un Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.