Gaidot uz To Kungu

Mani mīļotie brāļi un māsas, mēs visi, tajā skaitā arī es, ar nepacietību gaidām mūsu mīļotā pravieša, prezidenta Rasela M. Nelsona, konferences noslēguma runu. Šī ir bijusi brīnišķīga konference, taču jau otro reizi Covid-19 pandēmija ir likusi grozīt mūsu tradicionālo pulcēšanās veidu. Šī sērga mūs ir tik ļoti nogurdinājusi, ka esam gatavi sev izplēst matus. Un izskatās, ka daži mani brāļi to jau ir izdarījuši. Lūdzu, ziniet, ka mēs nemitīgi lūdzam par tiem, kurus jebkādā veidā ir skāris šis vīruss, it īpaši par tiem, kuri ir zaudējuši savus tuviniekus. Visi piekritīs, ka šī situācija ir ieilgusi — pārāk ieilgusi.

Cik ilgi mums ir jāgaida, lai mēs tiktu atbrīvoti no grūtībām, kas mūs ir skārušas? Kā ir ar personīgajiem pārbaudījumiem, kuros mēs ilgi gaidām palīdzību, un mums sāk šķist, ka tā nāk ļoti lēni? Kāpēc tāda kavēšanās, kad slogs ir šķietami lielāks, nekā mēs varam panest?

Uzdodot šādus jautājumus, mēs, cītīgi ieklausoties, varam sadzirdēt kāda cilvēka saucienus pēc palīdzības, kas atskan drēgnā, tumšā cietuma kamerā vienā no aukstākajām ziemām, kas tajā apgabalā jebkad tika pieredzēta.

„Ak dievs, kur Tu esi?” mēs dzirdam no Libertī cietuma dziļumiem. „Un kur ir tā telts, kas sedz Tavu apslēpto vietu? Cik ilgi Tava roka būs apturēta?”¹ Cik ilgi, ak Kungs, cik ilgi?

Mēs neesam pirmie, un nebūsim arī pēdējie, kuri uzdod šādus jautājumus brīžos, kad mūs nomāc bēdas vai nepārejošas sirdssāpes. Es šobrīd nerunāju par pandēmijām vai cietumiem, bet gan par jums, jūsu ģimenēm un jūsu kaimiņiem, kuri saskaras ar daudziem šādiem izaicinājumiem. Es runāju par daudzu cilvēku ilgām apprecēties, kas nav piepildījušās, vai par precētiem cilvēkiem, kuri vēlas, lai viņu laulības attiecības būtu nedaudz celestiālākas. Es runāju par tiem, kuriem negribot ir jātiek galā ar kādu nopietnu slimību, iespējams, pat neārstējamu, vai par tiem, kuri visas dzīves garumā cīnās ar kādu ģenētisku nepilnību, ko nevar izārstēt. Es runāju par nerimstošu cīņu ar emocionālās vai garīgās veselības traucējumiem, kas ir smags dvēseles slogs tiem, kuri no tiem cieš, un nomoka tos, kuri šos cilvēkus mīl un pārdzīvo līdz ar viņiem. Es runāju par nabadzīgajiem, kurus Glābējs mums teica nekad neaizmirst, un es runāju par tiem, kuri gaida atgriežamies savu bērnu — lai arī cik vecs viņš būtu — no viņa izvēlētā dzīves ceļa, kas atšķiras no tā, pa kuru jūs lūdzāt Dievu, lai viņš ietu.

Turklāt es arī atzīstu, ka pat šis garais mūsu personīgo vēlmju saraksts nav tieši saistīts ar nopietnām ekonomiskām, politiskām vai sabiedrības problēmām, kas skar mūs visus kopumā. Mūsu Tēvs Debesīs nepārprotami vēlas, lai mēs vērstu uzmanību uz šiem sarežģītajiem sabiedrības jautājumiem — gluži tāpat kā uz katra individuālajiem. Taču mūsu dzīvē būs brīži, kad pat mūsu paši labākie garīgie pūliņi un dedzīgākās, sirsnīgākās lūgšanas mums nesniegs gaidītās uzvaras, neatkarīgi no tā, vai tās attiektos uz lieliem globāliem vai nelieliem personīgiem jautājumiem. Tāpēc, kamēr mēs kopīgi strādājam un gaidām atbildes uz dažām no mūsu lūgšanām, es jums sniedzu savu apustuļa solījumu — tās ir sadzirdētas un uz tām tiek atbildēts, lai gan, visticamāk, ne tajā laikā un veidā, kādā mums gribētos. Taču uz mūsu lūgšanām vienmēr tiek atbildēts tajā laikā un tādā veidā, kādā uz tām būtu jāatbild visu zinošam un bezgalīgi žēlsirdīgam vecākam. Mani mīļotie brāļi un māsas, lūdzu, saprotiet, ka Viņš, kurš nekad nesnauž un neguļ,² rūpējas par Savu bērnu laimi un paaugstināšanu vairāk, nekā par jebko citu, par ko dievišķai būtnei būtu jārūpējas. Viņš ir tīrās mīlestības brīnišķais iemiesojums, un Žēlīgais Tēvs ir Viņa vārds.

„Ja jau tas tā ir,” jūs varētu teikt, „vai tad Viņa mīlestībai un žēlastībai nevajadzētu vienkārši pašķirt katra cilvēka personīgo Sarkano jūru un ļaut mums iziet cauri savām grūtībām pa sausu zemi? Vai tad Viņam nevajadzētu no kaut kurienes atsūtīt 21. gadsimta kaijas, kas aprītu visus uzmācīgos 21. gadsimta circeņus?”

Atbilde uz šiem jautājumiem ir šāda: „Jā, Dievs var paveikti brīnumus vienā acumirklī, taču agrāk vai vēlāk mēs saprotam, ka vienīgi Viņš var noteikt mūsu laicīgā ceļojuma laikus un gadalaikus.” Viņš pārvalda katra cilvēka individuālo dzīves kalendāru. Uz katru neveselu vīru, kurš saņem tūlītēju dziedināšanu, gaidot iespēju ieiet Betzatas dīķī,³ ir kāds cits vīrs, kurš aizvadīs 40 gadus tuksnesī, gaidot iespēju sasniegt apsolīto zemi.⁴ Uz katru Nefiju un Lehiju, kuri savas ticības dēļ tiek dievišķās uguns ieskauti un pasargāti,⁵ ir kāds Abinadijs, kurš savas ticības dēļ tiek sadedzināts uz sārta.⁶ Un mēs atceramies, ka tas pats Elija, kurš acumirklī piesauca uguni no debesīm, lai liecinātu pret Baala priesteriem,⁷ ir arī tas pats Elija, kurš kādu laiku izcieta sausumu un pārtika tikai no trūcīgas barības, ko krauklis atnesa savos nagos.⁸ Pēc manām domām, to nekādi nevarētu nosaukt par „happy meal” (priecīgo maltīti).

Ko es ar to gribu teikt? Ticēt nozīmē paļauties uz Dievu gan labos, gan sliktos laikos, pat ja tas nozīmē nedaudz ciest, līdz mēs ieraugām, ka Viņš mūsu labā atsedz Savu elkoni.⁹ To varētu būt grūti pieņemt mūsu modernajā pasaulē, kurā daudzi ir sākuši ticēt tam, ka labākais, ko mēs varam darīt, ir izvairīties no ciešanām, un ka nevienam nekad nebūtu jāpiedzīvo sāpes.¹⁰ Taču šādi uzskati nekad neļaus mums sasniegt „Kristus diženuma pilnības mēru”.¹¹

Atvainojoties elderam Nīlam A. Maksvelam par uzdrīkstēšanos pārveidot un paplašināt reiz viņa sacītos vārdus, es arī saku, ka „cilvēka dzīve … nevar būt vienlaikus gan ticības pilna, gan bez uztraukumiem”. „Naiva planēšana pa dzīvi” vienkārši neizdosies, kad, lēni malkojot limonādes glāzi, teiksim: „Kungs, dāvā man visus Savus visizmeklētākos tikumus, bet noteikti nesagādā man bēdas, ne arī skumjas, ne sāpes, ne pretestību. Lūdzu, nepieļauj, ka es kādam nepatīku vai kāds mani nodod, un pats svarīgākais — nekad neļauj man justies Tevis vai manu tuvinieku aizmirstam. Patiesībā, Kungs, īpaši pacenties mani pasargāt no visām tām pieredzēm, kas Tevi padarīja par dievišķu būtni. Un tad, kad pārējo cilvēku nelīdzenais dzīves ceļš būs beidzies, lūdzu, ļauj man nākt un dzīvot kopā ar Tevi, kur es varēšu dižoties ar to, cik līdzīgas ir mūsu stiprās puses un rakstura īpašības, kamēr es tagad līksmi lidinos uz sava ērtā kristietības mākoņa.”¹²

Mani dārgie brāļi un māsas, kristietība sniedz mierinājumu, taču bieži vien tā nav mierinoša. Ceļš uz svētumu un laimi gan šeit, gan nākamībā ir garš un dažkārt šķēršļu pilns. Mums ir vajadzīgs laiks un neatlaidība, lai pa to ietu. Taču, protams, atlīdzība par to ir neizmērojami liela. Šī patiesība tiek skaidri un pārliecinoši mācīta Almas 32. nodaļā Mormona Grāmatā. Šis diženais augstais priesteris tajā māca: ja mēs iedēstām Dieva vārdu savā sirdī kā mazu sēkliņu un ja mēs to rūpīgi laistām, ravējam, apgādājam ar barības vielām un sniedzam tai atbalstu, tā nākotnē nesīs augļus, „kas ir paši dārgākie, … saldāki par visu saldo”, un mielošanās ar tiem dos to, ka mēs vairs nekad nejutīsim slāpes vai izsalkumu.¹³

Šajā ievērības cienīgajā nodaļā ir sniegtas daudzas mācības, taču to visu centrā ir šāda atziņa — par sēklu ir jārūpējas un mums ir jāgaida, līdz tā nobriest; mums „[ir jāraugās] ar ticības aci pēc [tās] augļiem”.¹⁴ Alma saka, ka mūsu raža nāks „ar laiku”.¹⁵ Nav jābrīnās, ka savus ievērības cienīgos norādījumus viņš noslēdz, trīs reizes atkārtojot aicinājumu būt uzcītīgiem un pacietīgiem, kopjot Dieva vārdu savā sirdī, „gaidot”, kā viņš saka, ar ilgcietību, „kad koks nesīs jums augļus”.¹⁶

Covid un vēzis, šaubas un izmisums, finansiālās grūtības un pārbaudījumi ģimenē. Kad šis slogs tiks noņemts? Atbilde ir: „Ar laiku.”¹⁷ Un tas, vai tas notiks ātri vai lēni, ne vienmēr ir mūsu teikšana, taču ar Dieva labvēlību svētības saņems tie, kuri stingri turēsies pie Jēzus Kristus evaņģēlija. Šis jautājums jau sen tika atrisināts kādā ļoti privātā dārzā un uz kāda ļoti publiska pakalna Jeruzālemē.

Kad mēs klausīsimies, kā mūsu mīļotais pravietis noslēdz šo konferenci, atcerēsimies principu, ko Rasels Nelsons ir uzskatāmi parādījis visas savas dzīves garumā, proti, kas „paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst”.¹⁸ Es lūdzu par to, lai „ar laiku” — agrāk vai vēlāk — ikviens, kurš tiecas iegūt atvieglojumu no savām bēdām un vēlas atbrīvoties no skumjām, saņemtu šīs svētības. Es liecinu par Dieva mīlestību un Viņa brīnišķā evaņģēlija Atjaunošanu, kas vienā vai otrā veidā ir atbilde uz ikvienu problēmu, ar ko mēs dzīvē saskaramies. Tā Kunga, Jēzus Kristus, pestījošajā Vārdā, āmen.