Svētiet Viņa Vārdā

Mani dārgie brāļi, kalpošanas biedri Dieva priesterībā, man ir gods jūs šovakar uzrunāt. Es izsaku jums savu dziļāko cieņu un pateicību. Kad es runāju ar jums un dzirdu par jūsu lielo ticību, es zinu, ka pasaulē arvien pieaug priesterības spēks ar arvien stiprākiem kvorumiem un arvien uzticīgākiem priesterības nesējiem.

Šovakar man atvēlētajos dažos mirkļos es uzrunāšu tos, kuri vēlas kļūt vēl efektīvāki savā personīgajā priesterības kalpošanā. Jūs zināt, ka jums ir dots bauslis — vairot [jeb turēt godā] savu kalpošanas aicinājumu.¹ Taču, iespējams, jūs prātojat, ko aicinājuma vairošana nozīmē jums.

Es sākumā uzrunāšu jaunieceltos diakonus, jo viņi visdrīzāk ir tie, kuriem nav skaidrs, ko nozīmē turēt godā priesterības kalpošanu. Arī nesen ordinētie elderi varētu ieklausīties. Tas varētu būt interesanti arī nesen aicinātajiem bīskapiem.

Man šķiet lietderīgi atskatīties uz laiku, kad es biju diakons. Kaut man kāds toreiz būtu pateicis, ko es tūlīt jums ieteikšu! Tas man būtu palīdzējis visos priesterības uzdevumos, ko esmu saņēmis kopš tā laika un pat tajos, ko saņemu tagad.

Es tiku ordinēts par diakonu ļoti mazā draudzē, kur es biju vienīgais diakons un mans brālis Teds bija vienīgais skolotājs. Mēs draudzē bijām vienīgā ģimene. Visa draudze sanāca kopā mūsu mājās. Mans un mana brāļa priesterības vadītājs bija kāds jaunpievērstais, kurš tikko pats bija saņēmis priesterību. Toreiz man šķita, ka mans vienīgais priesterības pienākums bija pasniegt Svēto Vakarēdienu savā ēdamistabā.

Kad mana ģimene pārcēlās uz Jūtu, es nonācu lielā bīskapijā ar daudziem diakoniem. Piedaloties savā pirmajā Svētā Vakarēdiena dievkalpojumā, es novēroju, ka diakoni, kas man šķita kā vesela armija, pasniedzot Svēto Vakarēdienu, pārvietojas ar lielu precizitāti — kā apmācīta komanda.

Es biju tā pārbijies, ka nākamajā svētdienā agri devos uz bīskapijas ēku, lai tur pabūtu viens, kad neviens mani neredzētu. Es atceros, ka tas bija Jeilkrestas bīskapijā Soltleiksitijā, un tās teritorijā atradās statuja. Es nostājos aiz statujas un dedzīgi lūdzu Dievam palīdzību, lai saprastu, kā nepieļaut kļūdas, pildot savu lomu Svētā Vakarēdiena pasniegšanā. Es saņēmu atbildi uz šo lūgšanu.

Bet tagad es zinu, ka ir labāks veids, kā lūgt un domāt par aicinājumiem, cenšoties pilnveidoties priesterības kalpošanā. Šo mācību es apguvu, saprotot, kāpēc cilvēkiem tiek dota priesterība. Priesterības saņemšanas mērķis ir ļaut mums svētīt cilvēkus Tā Kunga labā, to darot Viņa Vārdā.²

Tikai tad, kad vairākus gadus biju kalpojis diakona amatā, es sapratu, ko tas īstenībā nozīmē. Piemēram, kad es biju augstais priesteris, es tiku norīkots apmeklēt Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu aprūpes centrā. Mani palūdza pasniegt Svēto Vakarēdienu. Tā vietā, lai es domātu par pašu procesu vai precizitāti, ar kādu es pasniedzu Svēto Vakarēdienu, es ieskatījos katra seniora sejā. Es redzēju, ka daudzi no viņiem raudāja. Kāda kundze saķēra mani aiz piedurknes, ieskatījās man sejā un balsī teica: „Ak, paldies tev, paldies tev!”

Tas Kungs bija svētījis manu kalpošanu, ko es veicu Viņa Vārdā. Todien es biju lūdzis par to, lai notiktu šāds brīnums, nevis par to, lai labi paveiktu savu darba daļu. Es lūdzu par to, lai cilvēki sajustu Tā Kunga mīlestību caur manu sirsnīgo kalpošanu. Es esmu sapratis, ka tas ir vissvarīgākais aspekts, kalpojot un svētot citus Viņa Vārdā.

Es dzirdēju par kādu nesen gūtu pieredzi, kas man atgādināja par šādu mīlestību. Kad visas Baznīcas sanāksmes tika pārtrauktas Covid–19 pandēmijas dēļ, kāds kalpojošais brālis pieņēma uzdevumu no sava elderu kvoruma prezidenta — svētīt un pasniegt Svēto Vakarēdienu viņa pārraudzībā esošajai māsai. Kad viņš viņai piezvanīja, lai piedāvātu pasniegt Svēto Vakarēdienu, viņa tam negribīgi piekrita, jo nevēlējās, lai viņš dotos prom no savām mājām tik bīstamā laikā, un viņa uzskatīja, ka dzīve drīz vien atgriezīsies ierastajā kārtībā.

Kad viņš tajā svētdienas rītā ieradās viņas mājās, viņai bija kāds lūgums. Vai viņi varētu apmeklēt blakus māju un pieņemt Svēto Vakarēdienu kopā ar viņas 87 gadus veco kaimiņieni? Saņemot atļauju no bīskapa, viņš piekrita.

Daudzu nedēļu garumā, rūpīgi ievērojot fizisko distancēšanos un citus drošības pasākumus, šī nelielā svēto grupiņa katru svētdienu sanāca kopā uz pavisam vienkāršu Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu. Vien daži lauztas maizes gabaliņi un ūdens trauciņi, bet cik asaru tika izlietas par dzīvā Dieva labvēlību!

Ar laiku kalpojošais brālis, viņa ģimene un māsa, kurai viņš kalpoja, varēja atgriezties baznīcā. Taču 87 gadus vecajai atraitnei, kaimiņienei, īpašas piesardzības nolūkos nācās palikt mājās. Šis kalpojošais brālis, kurš, ja atceraties, tika norīkots pie māsas, nevis pie viņas gados vecās kaimiņienes, līdz pat šai dienai katru svētdienu klusām ierodas pie viņas uz mājām, līdzi paņemdams Svētos Rakstus un nelielu maizes gabaliņu, lai pasniegtu Tā Kunga Svētā Vakarēdiena mielastu.

Viņa priesterības kalpošana, līdzīgi manai todien aprūpes centrā, tiek īstenota aiz mīlestības. Patiesībā šis kalpojošais brālis nesen vaicāja savam bīskapam, vai bīskapijā ir vēl kāds, par kuru viņš varētu parūpēties. Viņa vēlme vairot savu priesterības aicinājumu ir augusi, kalpojot Tā Kunga Vārdā gandrīz tikai Viņam zināmā veidā. Es nezinu, vai šis kalpojošais brālis ir lūdzis tāpat kā es — lai tie, kuriem viņš kalpo, sajustu Tā Kunga mīlestību, — bet tā kā viņš ir kalpojis Tā Kunga Vārdā, iznākums ir tāds pats.

Tikpat brīnišķīgs rezultāts ir redzams tad, kad es par to lūdzu Dievu, pirms dodu priesterības svētību kādam, kurš ir slims vai piedzīvo grūtības. Reiz tas atgadījās slimnīcā, kad nepacietīgi ārsti skubināja mani — vairāk nekā skubināja mani — pavēlēja man — pasteigties un iet prom, lai viņi varētu darīt savu darbu, nevis deva man iespēju dot priesterības svētību. Es paliku un devu svētību. Un tā mazā meitenīte, ko todien svētīju, kurai, pēc ārstu domām, vajadzēja mirt, izdzīvoja. Šobrīd jūtos pateicīgs, ka todien neļāvu savām sajūtām stāties ceļā, taču sajutu, ka Tas Kungs vēlējās, lai tā mazā meitenīte saņemtu svētību. Es arī zināju, kāda bija tā svētība: es svētīju viņu, lai viņa taptu dziedināta. Un viņa tapa dziedināta.

Tas daudzas reizes ir noticis, dodot svētību kādam, kurš bija tuvu nāvei un pie kura gultas stāvēja ģimenes locekļi, cerot uz dziedināšanas svētību. Pat ja man ir tikai brīdis, es vienmēr lūdzu Dievu, lai zinātu, kādu svētību Tas Kungs ir sagatavojis, lai es to varētu nodot Viņa Vārdā. Un es vaicāju, lai zinātu, kā Viņš vēlas svētīt šo cilvēku, nevis to, ko vēlos es vai apkārtējie cilvēki. Mana pieredze rāda, ka pat, ja svētība nav tāda, kādu sev vai saviem tuviniekiem to ir vēlējušies citi, Gars aizskar viņu sirdis, lai viņi to varētu pieņemt un vilšanās vietā sajustu mierinājumu.

Patriarhi gūst tādu pašu iedvesmu, kad gavē un lūdz pēc vadības, lai sniegtu svētību, ko Tas Kungs vēlas sniegt konkrētajam cilvēkam. Atkārtošu, ka esmu dzirdējis svētības, kas ir pārsteigušas gan mani, gan cilvēku, kurš to saņem. Tajā brīdī ir skaidrs, ka svētību dod Tas Kungs — gan tajā ietvertos brīdinājumus, gan solījumus, kas tiek doti Viņa Vārdā. Tas Kungs atalgo patriarha lūgšanas un gavēšanu.

Būdams bīskaps, es iemācījos, noturot cienīguma intervijas, lūgt To Kungu, lai es varētu sajust, ko Viņš vēlas pateikt šim cilvēkam, un manis paša domas neaizēnotu Viņa sniegto iedvesmu. Tas ir grūti, ja Tas Kungs aiz mīlestības vēlas kādu svētīt ar pārmācību. Ir jāpieliek pūles, lai atšķirtu Tā Kunga gribu no jūsu vai otra cilvēka gribas.

Es ticu, ka mēs varam pilnveidoties mūsu priesterības kalpošanā visas dzīves garumā un, iespējams, pat nākamajā dzīvē. Tas būs atkarīgs no mūsu centības, mēģinot uzzināt Tā Kunga gribu, un no mūsu centieniem sadzirdēt Viņa balsi, lai mēs varētu labāk saprast, ko Viņš vēlas tam cilvēkam, kuram mēs kalpojam Viņa Vārdā. Šī pilnveidošanās notiks pamazām. Iespējams, tā notiks lēnām, taču tā visnotaļ notiks. Tas Kungs mums apsola:

„Jo tie, kas ir uzticīgi, iegūstot šīs divas priesterības, par kurām es runāju, un vairojot savus aicinājumus, tiek iesvētīti ar Garu viņu ķermeņu atjaunošanai.

Viņi kļūst par Mozus un Ārona dēliem un Ābrahāma pēcnācējiem, un Dieva baznīcu un valstību, un izredzētajiem.

Un arī visi tie, kas pieņem šo priesterību, pieņem Mani, saka Tas Kungs.”³

Es liecinu par to, ka priesterības atslēgas tika atjaunotas caur pravieti Džozefu Smitu. Tā Kunga kalpi parādījās no debesīm, lai atjaunotu priesterību to dižo notikumu dēļ, kas jau ir notikuši un kas vēl ir gaidāmi. Israēls tiks sapulcināts. Tā Kunga ļaudis tiks sagatavoti Viņa brīnišķīgajai Otrajai atnākšanai. Atjaunošana turpināsies. Tas Kungs Saviem praviešiem un Saviem kalpiem atklās Savu gribu vēl lielākos apmēros.

Varbūt jums liekas, ka jūsu artava ir nenozīmīga salīdzinājumā ar tām svarīgajām atklāsmēm, ko Tas Kungs vēl tikai sniegs. Ja tas tā ir, es jūs aicinu lūgšanā jautāt Tam Kungam, kā Viņš jūs saredz. Viņš jūs pazīst personīgi, Viņš jums piešķīra priesterību, un jūsu atsaukšanās aicinājumam un priesterības vairošana Viņam daudz nozīmē, jo Viņš jūs mīl un paļaujas, ka jūs svētīsiet cilvēkus, kurus Viņš mīl, Viņa Vārdā.

Es jūs svētu, lai jūs spētu sajust Viņa mīlestību un Viņa paļāvību, Tā Kunga, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.