Brīnumi, eņģeļi un priesterības spēks

Daudzi mūsdienās saka, ka brīnumi vairs nepastāv, ka eņģeļi ir izdomāti un ka debesis ir aizvērtas. Es liecinu, ka brīnumi joprojām notiek, ka eņģeļi ir mūsu vidū un ka debesis patiesi ir atvērtas.

Kad mūsu Glābējs Jēzus Kristus bija uz Zemes, Viņš nodeva priesterības atslēgas Savam vadošajam apustulim Pēterim.¹ Caur šīm atslēgām Pēteris un citi apustuļi vadīja Glābēja Baznīcu. Taču tad, kad šie apustuļi nomira, priesterības atslēgas tika paņemtas prom no Zemes.

Es liecinu, ka senās priesterības atslēgas ir tikušas atjaunotas. Pēteris, Jēkabs un Jānis un citi sendienu pravieši parādījās kā augšāmceltas būtnes, piešķirot pravietim Džozefam Smitam to, ko Tas Kungs raksturoja kā „[Viņa] valstības atslēgas un evaņģēlija atklāšanu pēdējos laikos”.²

Šīs atslēgas ir tikušas nodotas no pravieša pravietim — līdz pat mūsdienām. Piecpadsmit vīri, kurus mēs atbalstām kā praviešus, gaišreģus un atklājējus, tās izmanto, lai vadītu Glābēja Baznīcu. Tāpat kā sendienās, arī mūsdienās ir viens vecākais apustulis, kuram ir visas priesterības atslēgas un kurš ir pilnvarots tās izmantot. Tas ir prezidents Rasels M. Nelsons, atjaunotās Kristus Baznīcas — Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas — pravietis mūsdienās.

Caur Glābēja Baznīcu mēs saņemam priesterības svētības, tai skaitā Dieva spēku, kas mums palīdz ik dienu. Ar priesterības atslēgu pilnvarām mēs dodam svētus apsolījumus Dievam un saņemam svētus priekšrakstus, kas mūs sagatavo dzīvot kopā ar Viņu. Mēs sākam ar kristīšanos un konfirmāciju un pēc tam templī dodamies uz priekšu pa derību taku, kas mūs aizved atpakaļ pie Viņa.

Ar rokām, kas tiek uzliktas uz mūsu galvas, mēs saņemam arī priesterības svētības, tostarp vadību, mierinājumu, padomu, dziedināšanu un spēku sekot Jēzum Kristum. Es esmu ticis svētīts ar šo dižo spēku visas savas dzīves laikā. Kā tas ir atklāts Svētajos Rakstos, mēs to saucam par svēto Melhisedeka priesterības spēku.³

Savā jaunībā es to ļoti sāku godāt, jo īpaši to, kā tas atklājās priesterības svētībās. Jaunībā kalpojot misijā Čīlē, mēs ar pārinieku tikām apcietināti un nošķirti viens no otra. Mums nekad netika atklāts, kāpēc. Tas bija lielu politisku apvērsumu laiks. Militārā policija aizturēja tūkstošiem cilvēku, par kuriem vairs netika dzirdēts.

Pēc nopratināšanas es viens pats sēdēju cietuma kamerā un nezināju, vai vēl kādreiz redzēšu savus tuviniekus. Es vērsos pie Debesu Tēva, dedzīgi lūdzot: „Tēvs, man vienmēr ir ticis mācīts, ka Tu sargā Savus misionārus. Lūdzu, Tēvs, es neesmu nekas īpašs, bet es esmu bijis paklausīgs, un man šovakar ir vajadzīga Tava palīdzība.”

Šīs palīdzības sēklas bija iesētas jau daudzus gadus iepriekš. Pēc manām kristībām es tiku konfirmēts par Baznīcas locekli un saņēmu Svētā Gara dāvanu. Kad es vienatnē aiz restēm lūdzos, nekavējoties sajutu Svētā Gara mierinājumu. Viņš atsauca man prātā ļoti īpašu fragmentu no manas patriarhālās svētības, kas ir vēl viena priesterības svētība. Tajā Dievs man apsolīja, ka, pateicoties manai uzticībai, es tikšu saistīts templī uz laiku un mūžību ar skaistu, tikumīgu un mīlošu sievieti, ka mēs kļūsim par vecākiem dārgiem dēliem un meitām un ka es tikšu svētīts un pagodināts kā tēvs Israēlā.

Šie iedvesmojošie vārdi par manu nākotni piepildīja manu dvēseli ar mieru. Es zināju, ka tie nāca no mana mīlošā Debesu Tēva, kurš vienmēr tur Savus solījumus.⁴ Tajā brīdī man radās pārliecība, ka es tikšu atbrīvots un redzēšu šo apsolījumu piepildījumu savā dzīvē.

Pēc aptuveni gada Debesu Tēvs mani svētīja ar sievu, kura ir ļoti skaista, tikumīga un mīloša. Mēs ar Lineti tikām saistīti templī. Mēs tikām svētīti ar trīs dārgiem dēliem un četrām mīļām meitām. Es kļuvu par tēvu saskaņā ar Dieva apsolījumiem, kas bija doti patriarhālajā svētībā, ko es saņēmu 17 gadu vecumā.

„Tādēļ, mani mīļotie brāļi [un māsas], vai brīnumi ir beigušies tāpēc, ka Kristus ir uzkāpis debesīs? …

… Nē!, nedz arī eņģeļi ir pārstājuši kalpot cilvēku bērniem.”⁵

Es liecinu, ka mūsu dzīvē pastāvīgi notiek brīnumi un ka mums tiek kalpots, kas bieži vien notiek, tieši pateicoties priesterības spēkam. Dažas priesterības svētības tiek piepildītas uzreiz — tā, ka mēs redzam un saprotam. Citas atklājas pakāpeniski un šajā dzīvē netiks pilnībā īstenotas. Taču Dievs vienmēr tur visus Savus solījumus, kā to parāda šis stāsts no mūsu ģimenes vēstures:

Mans vectēvs no tēva puses — Grants Rīzs Bovens — bija vīrs ar varenu ticību. Es spilgti atceros, kā viņš stāstīja par savas patriarhālās svētības saņemšanu. Viņa dienasgrāmatā ir šāds ieraksts: „Patriarhs man apsolīja dziedināšanas dāvanu. Viņš teica: „Slimie tiks dziedināti. Jā, mirušie zem tavām rokām celsies augšā.””

Pēc vairākiem gadiem vectēvs, kraujot sienu, sajuta pamudinājumu atgriezties mājās. Ceļā viņš satika savu tēvu, nākam viņam pretī. „Grant, tik tikko nomira tava māte,” viņš teica.

Es vēlreiz citēšu no vectēva dienasgrāmatas: „Es neapstājos, bet steigšus iegāju mājā un izgāju uz lieveņa, kur viņa gulēja uz saliekamās gultas. Es paskatījos uz viņu un redzēju, ka viņā vairs nebija dzīvības pazīmju. Es atcerējos savu patriarhālo svētību un apsolījumu, ka, ja es būšu uzticīgs, caur manu ticību slimie tiks dziedināti un mirušie tiks uzmodināti. Es uzliku rokas viņai uz galvas un teicu Tam Kungam, ka, ja apsolījums, ko Viņš man bija devis ar patriarha starpniecību, ir patiess, lai Viņš to piepilda šajā laikā un uzmodina manu māti atpakaļ dzīvē. Es Viņam apsolīju, ka, ja Viņš to darīs, es nekad nevilcināšos darīt visu, kas ir manos spēkos, lai celtu Viņa valstību. Kamēr es lūdzos, viņa atvēra acis un sacīja: „Grant, palīdzi man piecelties. Es biju garu pasaulē, bet tu mani esi atsaucis atpakaļ. Lai šī vienmēr ir liecība tev un visai pārējai ģimenei.””

Prezidents Rasels M. Nelsons mums ir mācījis tiekties pēc brīnumiem un sagaidīt tos.⁶ Es liecinu, ka, pateicoties priesterības atslēgu atjaunošanai, Dieva spēks un vara ir uz Zemes. Caur aicinājumiem un padomēm gan vīrieši, gan sievietes — kā jauni, tā veci — var veikt priesterības darbu. Tas ir brīnumu darbs, kurā piedalās eņģeļi. Tas ir debesu darbs, kas svēta visus Dieva bērnus.

1989. gadā mūsu septiņu cilvēku lielā ģimene brauca mājās no bīskapijas izbraukuma. Bija vēls. Linete gaidīja mūsu sesto bērniņu. Viņa sajuta spēcīgu pamudinājumu piesprādzēties, ko bija aizmirsusi izdarīt. Neilgi pēc tam mēs iebraucām līkumā; kāda automašīna šķērsoja ceļa līniju un iebrauca mūsu joslā. Braucot ar ātrumu aptuveni 112 km stundā, es strauji pagriezu sūri, lai izvairītos no sadursmes. Mūsu busiņš apmeta kūleni, sāka slīdēt pa šoseju, tad noslīdēja no ceļa un visbeidzot uz labā sāna piezemējās dubļos.

Nākamais, ko es atceros, bija Linetes balss, kas teica: „Šein, mums ir jātiek ārā pa tavām durvīm.” Es karājos gaisā pie drošības jostas. Man vajadzēja dažas sekundes, lai es saprastu, kur atrodos. Mēs sākām izcelt katru bērnu no busiņa pa manu logu, kas tagad bija busiņa griesti. Viņi raudāja, jo nesaprata, kas bija noticis.

Drīz vien mēs sapratām, ka mūsu 10‑gadīgā meita Emīlija bija pazudusi. Mēs viņu saucām, bet atbildi nedzirdējām. Bīskapijas locekļi, kuri arī brauca mājās, viņu notikuma vietā izmisīgi meklēja. Bija ļoti tumšs. Es atkal ar lukturīti paskatījos busiņā un sev par šausmām ieraudzīju, ka Emīlijas mazais ķermenītis bija iesprostots zem tā. Es izmisumā iesaucos: „Mums ir jānoceļ busiņš no Emīlijas.” Es satvēru jumtu un vilku atpakaļ. Busu cēla vien daži cilvēki, taču tas brīnumainā kārtā apgāzās uz riteņiem, atklājot Emīlijas nedzīvo ķermeni.

Emīlija neelpoja. Viņas seja bija violetas plūmes krāsā. Es teicu: „Mums viņai vajag iedot svētību.” Kāds dārgs draugs un bīskapijas loceklis nometās ceļos kopā ar mani, un ar Melhisedeka priesterības pilnvarām Jēzus Kristus Vārdā mēs pavēlējām viņai dzīvot. Tajā mirklī Emīlija ievilka garu, sāpīgu elpu.

Kad likās, ka ir pagājušas jau vairākas stundas, ieradās ātrā palīdzība. Emīliju steidzīgi aizveda uz slimnīcu. Viņai bija saplakusi plauša un pārrauta ceļgala cīpsla. Mēs satraucāmies par iespējamiem smadzeņu bojājumiem, jo viņai ilgi nebija skābekļa. Emīlija pusotru dienu bija komā. Mēs turpinājām par viņu lūgt un gavēt. Viņa tika svētīta ar pilnīgu atveseļošanos. Tagad Emīlija un viņas vīrs Kevins ir vecāki sešām meitām.

Brīnumainā kārtā, visi pārējie nebija cietuši. Bērniņš, ko Linete nēsāja, bija Taisons. Arī viņš tika pasargāts no jebkāda kaitējuma un piedzima nākamā gada februārī. Astoņus mēnešus vēlāk, kad bija saņēmis savu laicīgo ķermeni, Taisons atgriezās mājās pie Debesu Tēva. Viņš ir mūsu sargeņģelis. Mēs jūtam viņu savā ģimenē un ceram reiz atkal būt kopā ar viņu.⁷

Tiem, kuri nocēla busiņu no Emīlijas, šķita, ka tas neko nesvēra. Es zināju, ka debesu eņģeļi bija pievienojušies zemes eņģeļiem, lai noceltu to no Emīlijas ķermeņa. Es zinu arī to, ka Emīlija tika atdzīvināta ar svētās priesterības spēku.

Tas Kungs atklāja šo patiesību Saviem kalpiem: „Es iešu jūsu vaiga priekšā. Es būšu pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās, un Mans Gars būs jūsu sirdīs, un Mani eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu.”⁸

Es liecinu, ka „Svētā priesterība pēc Dieva Dēla kārtas”⁹ — Melhisedeka priesterība — ar tās atslēgām, pilnvarām un spēku ir tikusi atjaunota uz Zemes šajās pēdējās dienās. Es zinu, ka, lai gan ne vienmēr viss izvēršas tā, kā mēs vēlamies un lūdzam, Dieva brīnumi vienmēr notiek saskaņā ar Viņa gribu, Viņa noteikto laiku un Viņa ieceri attiecībā uz mums.

Ja jūs vēlaties saņemt priesterības svētības, tostarp brīnumus un eņģeļu kalpošanu, es aicinu jūs iet pa derību ceļu, ko Dievs ir paredzējis katram no mums. Baznīcas locekļi un vadītāji, kuri jūs mīl, jums palīdzēs spert nākamo soli.

Es liecinu, ka Jēzus Kristus, Dieva Dēls, dzīvo un vada Savu Baznīcu caur mūsdienu praviešiem, kuriem ir priesterības atslēgas un kuri tās izmanto. Svētais Gars ir īsts. Glābējs atdeva Savu dzīvību, lai mūs dziedinātu, atprasītu un aizvestu mājās.

Es liecinu, ka brīnumi joprojām notiek, ka eņģeļi ir mūsu vidū un ka debesis patiesi ir atvērtas. Un, ak, cik gan plaši atvērtas tās ir! Jēzus Kristus Vārdā, āmen.