Suņa koduma gaišā puse

2009. gada vasarā man sejā iekoda manas draudzenes suns. Par nelaimi kodiens pārplēsa manu lūpu, un lūpai vajadzēja uzlikt šuves.

Pēc šī negadījuma es biju ļoti nomākta. Es ļāvu likstām pārņemt manas domas, un es jutos tā, it kā visa mana dzīve ir sagrauta. Es jutos neveikli savas lūpas dēļ un nepavisam negribēju iet ārā sabiedrībā. Manā prātā savainojums sagrāva plānus attiecībā uz klavierspēli, volejbolu, baznīcu, peldēšanu un skolu.

Bet katru reizi, kad es lūdzu, es saņēmu priesterības svētības, runāju ar saviem vecākiem vai arī mani apmeklēja mani ģimenes locekļi un draugi, mans garastāvoklis tika pacilāts, un es sajutos laimīga skumju brīžos. Drīz es sapratu, ka cilvēki, domājot par manu savainojumu, juta līdzjūtību.

Šī pieredze palīdzēja man veidot savu raksturu, un es iemācījos neuztraukties tik daudz par to, ko citi cilvēki domā par mani. Es arī tiku svētīta, jo mans ievainojums palīdzēja man saprast, ka man mazāk ir jādomā par sevi un jāsāk vairāk rūpēties par citiem. Mans gars lielā mērā tika stiprināts šajā laikā.

Es iemācījos to, ka likstas ir daļa no mūsu Debesu Tēva ieceres. Ja mēs meklējam labo un nevis slikto, mēs varam pārvarēt likstas, mēs varam kļūt labāki cilvēki un ļaut šai pieredzei stiprināt mūsu liecību.