Pietiekami daudz naudas

Es satiku misionārus, kad man bija 17. Toreiz es un mans vecākais brālis dzīvojām kopā. Mūsu māte bija nomirusi pirms gada, un dzīve bija grūta. Kad misionāri man mācīja, es varēju redzēt, ka šī Baznīca ir tā, kuru es vienmēr esmu meklējis. Taču manu draugu ietekme atturēja mani no došanās uz baznīcu svētdienās.

Reiz es devos uz kādu Baznīcas pasākumu nedēļas vidū. Redzot visus tos jauniešus smejamies un spēlējamies, es jutu lielu prieku. Misionāri kopā ar jauniešiem izmantoja šo iespēju, lai mācītu man evaņģēlija mācības, un es jutos tik labi, ka nolēmu kristīties.

Bet pat pēc tam, kad es pievienojos Baznīcai, es sastapos ar izaicinājumiem. Tajā pilsētas daļā, kurā es dzīvoju, es biju vienīgais Baznīcas loceklis un es dzīvoju tālu prom no lūgšanu nama. Mani draugi, kas nebija Baznīcas locekļi, vairs nevēlējās pavadīt laiku kopā ar mani. Kad es jutos vientuļš, es lūdzu un sajutu Tā Kunga mīlestību.

Katru mēnesi es saņēmu nelielus naudas līdzekļus no uzkrājumiem, kurus atstāja mana māte. Bija grūti uzturēt sevi ar tik maziem līdzekļiem. Bet es apņēmos būt paklausīgs. Es maksāju desmito tiesu, un man arī bija jāmaksā par transportu, lai nokļūtu uz semināra nodarbībām un svētdienas sapulcēm. Es nesapratu kā, bet mēneša beigās es atklāju, ka man ir bijis pietiekami naudas, lai to visu paveiktu.

Es zinu, ka, maksājot desmito tiesu, es tiku svētīts. Paklausība šim bauslim palīdzēja man iegūt stiprāku liecību, kalpot misijā un atpazīt svētības tā, lai es varētu stiprināt jaunos Baznīcas locekļus, kas sastopas ar izaicinājumiem.