Ģimeņu stiprināšana caur laicīgo pašpaļāvību

Pašpaļāvības attīstīšana — spēja parūpēties par sevi un savu ģimeni — ir katras māsas atbildība. Mēs kļūstam pašpaļāvīgas, kad mēs iemācāmies mīlēt darbu, kad mēs meklējam iedvesmu, lai atrastu labāko veidu, kā nodrošināt sevi, un kad mēs strādājam ar ģimenes locekļiem, lai apmierinātu pamatvajadzības.

Kad mēs esam pašpaļāvīgas, mēs izmantojam savas svētības un resursus, lai sagatavotos pārvarēt problēmas un izvairīties no tām. Bet no otras puses, pašpaļāvība palielinās, kad mēs lūdzam pēc drosmes, lai ar ticību stātos pretī izaicinājumiem, kas noteikti būs. Pašpaļāvība arī ļauj mums ievērot mūsu derību — rūpēties par citiem.

Palīdzības biedrībā mums tiek mācīti pašpaļāvības principi un iemaņas. Māsas var mācīties par naudas plānošanu, atbrīvošanos no parādiem, kvalifikācijas celšanu, par Svētajiem Rakstiem un evaņģēliju, par to, kā mācīt citiem lasīt un mācīties, par tehnoloģijām, par fizisko veselību, vingrošanu, atkarību pārvarēšanu un atveseļošanos, par sociālo un emocionālo veselību, par slimību novēršanu, par dārzkopību, pārtikas ražošanu un uzglabāšanu, par sagatavošanos ārkārtas situācijām un par daudzām citām lietām, kas palīdzēs mums kļūt pašpaļāvīgām.¹

Džūlija B. Beka, Palīdzības biedrības vispārējā prezidente, paskaidro, ka „sevis un citu nodrošināšana ir liecība tam, ka mēs esam Tā Kunga Jēzus Kristus mācekļi. Kad [mana vīra māte] pagājušogad pēkšņi nomira, viņa atstāja liecību par savu pašpaļāvības pilno dzīvi. Viņai bija derīga tempļa apmeklējuma rekomendācija un daudz izmantotu Svēto Rakstu un evaņģēlija studēšanas materiālu. Mēs mīlestībā sadalījām viņas katlus, pannas un traukus, kuros viņa bija pagatavojusi tūkstošiem maltīšu. Viņa atstāja mums segas, ko viņa bija pagatavojusi no vecām drēbēm. Viņa ticēja senai parunai: „Valkā to, novalkā to, izlieto to vai iztiec bez tā.” Mēs redzējām pārtikas krājumus, ko viņa bija izaudzējusi, konservējusi un uzkrājusi. Īpaši aizkustinošas bija viņas mazās rēķinu grāmatas, kurās viņa daudzus gadus bija uzticīgi pierakstījusi savus izdevumus. Tāpēc, ka viņa bija dzīvojusi apdomīgi, viņa atstāja nedaudz naudas, ko viņa bija iekrājusi neparedzētiem gadījumiem, un viņai nebija nekādu parādu! Pats svarīgākais — viņa bija mācījusi un iedvesmojusi daudzus citus ar savām prasmēm, ko viņa bija ieguvusi savas ticības pilnās dzīves laikā.”²