Pildi labi savu lomu

Ņemot vērā jūsu milzīgo potenciālu darīt labu, vai ir kaut kas, par ko es bažījos attiecībā uz jūsu nākotni? Kādu padomu varu jums dot? Pirmkārt, uz katru no jums tiks izdarīts liels spiediens rīkoties sev neraksturīgi — pat uzliekot masku un kļūstot par kādu, kas nemaz neatspoguļo jūsu patieso būtību un to, kādi vēlaties būt.

Mūsu Baznīcas agrīnajos gados pravietis Džozefs, Emma un viņu 11 mēnešus vecie dvīnīši, Džozefs un Džūlija, uzturējās Džona un Alises Džonsonu fermā Hairamā, Ohaio. Abi bērni slimoja ar masalām, un Džozefs ar dēliņu gulēja zemā gultā uz riteņiem, pie ieejas durvīm.

Naktī pa durvīm iebruka vīru grupējums ar melni krāsotām sejām un izvilka pravieti ārā, piekaujot un apvārtot viņu un Sidniju Rigdonu darvā un spalvās.

Vistraģiskākais šī uzbrukuma sakarā bija tas, ka brīdī, kad tēvs tika vilkts laukā no mājas, mazais Džozefs sasaldējās saltajā nakts gaisā. Tā rezultātā viņš pēc dažām dienām nomira.²

Arī tie, kas vēlāk nonāvēja pravieti un viņa brāli Hairamu, bija nokrāsojuši sejas, pūloties slēpt savu patieso identitāti.³

Mūsdienās, kad palikt anonīmam ir vieglāk nekā jebkad agrāk, mums būtu jāņem vērā būtiskie principi, kas liedz maskēties un mudina būt uzticīgiem „tai patiesībai, kuras dēļ bij’ tik daudziem mirt”.⁴

Viens no drošākajiem veidiem, kā pasargāt sevi no sliktas izvēles, ir nemaskēties un nebūt anonīmiem. Ja pieķerat sevi pie domas, ka to vēlaties, lūdzu, atcerieties, ka tas ir briesmu signāls, tas ir viens no pretinieka paņēmieniem, lai jūs darītu to, ko nevajadzētu.

Mūsdienās pieņemts slēpt savu identitāti, anonīmi rakstot naidīgas, dzēlīgas vai fanātiskas piezīmes internetā. Dažkārt tas tiek dēvēts par dedzināšanu.

Apustulis Pāvils rakstīja:

„Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.

Esiet skaidrā prātā un negrēkojiet; jo daži Dievu nemaz nepazīst.” (1. korintiešiem 15:33–34.)

Ir skaidrs, ka ļauna sabiedrība ietekmē ne tikai personīgo tikumību — ļauna pēdējo dienu svēto rīcība var atstāt negatīvu ietekmi uz tiem, kas nepazīst Dievu un kuriem nav liecības par Glābēju.

Izmantot internetu, lai kādu apsmietu, iznīcinātu reputāciju vai parādītu kādu sliktā gaismā, viennozīmīgi ir peļami. Vērojot to, kas notiek sabiedrībā, var secināt, ka, slēpjoties aiz anonimitātes maskas, pastāv lielāka iespēja iesaistīties darbībās, kas iznīcina civilizētu saziņu. Un tādējādi tiek pārkāpti arī Glābēja mācītie pamatprincipi.

Glābējs paskaidroja, ka Viņš ir nācis nevis, lai tiesātu pasauli, bet gan, lai glābtu pasauli. Pēc tam Viņš izskaidroja, ko nozīmē tiesāt:

„Gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.

Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.

Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.” (Jāņa 3:19–21; skat. arī 17.–18. pantu.)

Taisnīgajiem nav jāmaskējas, lai slēptu savu patieso identitāti.

Jūs rīkojaties saskaņā ar savu patieso pārliecību, veltot laiku lietām, kas stiprina, izkopj raksturu un palīdz līdzināties Kristum. Ceru, ka jūs neuztverat dzīvi galvenokārt kā „jautrību un spēlītes”, bet gan kā laiku, lai sagatavotos satikt Dievu. (Skat. Almas 34:32.)

Brīnišķīgu piemēru, kā pildīt labi savu lomu un attiecīgi izmantot savu laiku, parāda atgadījums no Eldera L. Toma Perija dzīves, kad Otrā pasaules kara beigās viņš kā jūras kājnieks piedalījās ASV militāro spēku īstenotajā Japānas ieņemšanā. Elders Perijs dalījās šajā pieredzē, kad pierakstīja savu īpašo liecību par Glābēju.

„Es biju vienā no pirmajām jūras kājnieku grupām, kas pēc miera līguma parakstīšanas pēc Otrā pasaules kara iesoļoja Japānā. Ieiešana izpostītajā Nagasaki pilsētā bija viena no skumjākajām pieredzēm manā dzīvē. Liela pilsētas daļa bija pilnībā nopostīta. Daļa mirušo vēl nebija apglabāti. Mēs kā okupācijas karaspēks izveidojām bāzes posteni un devāmies strādāt.

Situācija bija ļoti drūma, un daži no mums vēlējās darīt vairāk. Mēs devāmies pie mūsu divīzijas kapteiņa un lūdzām atļauju palīdzēt atjaunot kristiešu baznīcas. Valdības ierobežojumu dēļ kara laikā šīs baznīcas bija tikpat kā pārtraukušas savu darbību. Viņu nedaudzās ēkas bija nopietni bojātas. Daļa no mūsu grupas brīvprātīgi pieteicās no darba brīvajā laikā izremontēt un atjaunot šīs baznīcas, lai viņi atkal varētu rīkot kristiešu sanāksmes.

… Mēs atradām mācītājus, kuri nevarēja kalpot kara laikā, un iedrošinājām viņus atgriezties pie saviem pienākumiem. Mēs pieredzējām lieliskus brīžus kopā ar šiem cilvēkiem, kad viņi atkal varēja izbaudīt brīvību — dzīvot atbilstoši savām kristiešu tradīcijām.

Dodoties prom no Nagasaki, lai atgrieztos mājās, notika kāds atgadījums, ko es vienmēr atcerēšos. Kāpjot vilcienā, kas mūs aizvestu līdz kuģim, lai atgrieztos mājās, mēs tikām daudzu citu jūras kājnieku izsmieti. Ar viņiem bija viņu draudzenes, lai no tiem atvadītos. Viņi par mums smējās un norādīja, ka esam palaiduši garām visu jautrību Japānā. Mēs esot vienkārši izniekojuši savu laiku, strādājot un atjaunojot sienas.

Kad viņi bija savas izsmiešanas augstākajā punktā, pār nelielo pauguru pie vilcienu stacijas ieradās ap 200 japāņu kristiešu no baznīcām, kuras mēs atjaunojām, dziedot „Onward Christian Soldiers”. Viņi nonāca un apbēra mūs ar dāvanām. Tad viņi nostājās vienā līnijā gar sliežu ceļu. Kad vilciens uzsāka kustību, mēs izstiepām savas rokas un, dodoties prom, vienkārši pieskārāmies viņu pirkstgaliem. Mēs nevarējām parunāt; mūsu emocijas bija pārāk sakāpinātas. Taču mēs bijām pateicīgi, ka mēs varējām kaut nedaudz palīdzēt atjaunot kristietību tautā pēc kara.”⁵

Lūdzu, apdomājiet labi, kā izmantot savu laiku, un esiet proaktīvi! Kā redzams eldera Perija piemērā, es nemudinu, lai jūs publiski dižotos ar savu reliģiju vai būtu virspusēji ticīgi. Tas apkaunotu gan jūs pašus, gan Baznīcu. Es runāju par to, lai jūs kļūtu tādi, kādiem jums jākļūst.

Mans trešais padoms saistās ar dažu mērķu nospraušanu, ko jums vajadzētu apsvērt. Aptuveni tolaik, kad kopā ar jūras kājniekiem uz Japānu bija devies elders Perijs, tur atradās arī prezidents Boids K. Pekers, kurš Otrā pasaules kara beigās dienēja gaisa spēkos.

2004. gadā mēs kopā ar prezidentu Pekeru un citiem devāmies uz Japānu. Tas viņam pavēra iespēju atsaukt atmiņā dažus atgadījumus no dzīves, atskatīties uz pieredzēto un tolaik pieņemtajiem lēmumiem. Ar viņa atļauju es padalīšos ar jums dažās viņa pārdomās un izjūtās.

Prezidents Pekers stāstīja par to, kas notika uz kādas salas pie Okinavas krastiem. Viņš uzskata to par savu kalnu mežonīgajā apvidū. Personīgā sagatavotība un tikšanās ar citiem Baznīcas locekļiem bija stiprinājusi viņa ticību evaņģēlija mācībām. Taču viņam trūka apliecinājuma — nešaubīgu zināšanu par to, ko viņš jau bija sajutis kā patiesu.

Turpmāko iemūžinājis prezidenta Pekera biogrāfs: „Pretstatā tam apliecinājumam un mieram, kuru meklēja, viņš nonāca aci pret aci ar elli, ko bija radījis karš pret nevainīgajiem. Tiecoties pēc nošķirtības un laika pārdomām, viņš kādu dienu uzkāpa augstienē, kas slējās pie okeāna. Tur viņš atrada paliekas no izpostīta zemnieku namiņa un blakus tām — novārtā atstātu saldo kartupeļu lauku. Vīstošo stādu vidū viņš ieraudzīja noslepkavotas sievietes un viņas divu bērnu līķīšus. Redzētais pildīja viņu ar dziļām skumjām, kas jaucās ar mīlestību pret paša ģimeni un pret visām ģimenēm.”⁶

Viņš devās uz maiņsardzes bunkuru, lai nodotos apcerei, pārdomām un lūgšanām. Atskatoties uz šo atgadījumu, prezidents Pekers aprakstīja to, ko es sauktu par apstiprinošu garīgo pieredzi. Viņš sajuta iedvesmu attiecībā uz to, kā viņam būtu jādzīvo. Protams, viņam nebija ne mazākās jausmas, ka viņš tiks aicināts pildīt tādu augstu un svētu aicinājumu kā šobrīd. Viņa vīzija bija kļūt par skolotāju, kurš akcentētu Glābēja mācības. Viņš nolēma, ka dzīvos taisnīgu dzīvi.

Viņš pavisam skaidri aptvēra, ka būs jāatrod taisnīga sieva, lai kopīgi uzaudzinātu lielu ģimeni. Jaunais kareivis apzinājās, ka viņa karjeras izvēle saistīta ar pieticīgu atalgojumu un ka viņa jaukajai dzīvesbiedrei būs jābūt līdzīgām prioritātēm, un viņai būs jābūt ar mieru iztikt bez dažām materiālajām vērtībām. Māsa Donna Pekere ir bijusi un ir nevainojama dzīvesbiedre prezidentam Pekeram. Kaut arī viņiem nekad nebija pietiekami daudz uzkrājumu, viņi nejutās apdalīti. Viņi izaudzināja 10 bērnus, un tas prasīja upurus. Tagad viņiem ir 60 mazbērni un vairāk nekā 80 mazmazbērni.

Es stāstu to visu tādēļ, ka pārāk bieži mūsu mērķi balstās uz to, kas tiek augstu vērtēts sabiedrībā. Taču būtiskie elementi Baznīcas locekļiem, kas saņēmuši glābšanas priekšrakstus, patiesībā ir diezgan vienkārši: esiet taisnīgi; veidojiet ģimeni; atrodiet krietnu veidu, kā apgādāt ģimeni; kalpojiet savos aicinājumos; sagatavojieties satikt Dievu.

Glābējs mācīja, ka „neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas”. (Lūkas 12:15.)

Papildus personīgajām īpašībām, rakstura iezīmēm un lēmumiem, ja kļūsiet par tādu paaudzi, par kādu jums būtu jākļūst, jūs stiprināsiet valsti un sabiedrību, kurā dzīvojat. Jūsu paaudzei būs jāaizsargā taisnīgums un reliģijas brīvība. Jūdaiski kristīgais mantojums, ko esam saņēmuši, ir ne tikai ļoti vērtīgs — tam ir būtiska nozīme mūsu Debesu Tēva iecerē. Mums tas jāsaglabā turpmākajām paaudzēm. Mums jāapvienojas ar labiem cilvēkiem, visu ticību pārstāvjiem, un jo īpaši tiem, kas jūt atbildību par savu rīcību Dieva priekšā. Tie ir cilvēki, kas sapratīs, kādēļ mēs šovakar runājam par to, „lai arī kas tu būtu, spēlē labi savu lomu”. Veiksmīga jūdaiski kristīgo vērtību stiprināšana un reliģijas brīvības vairošana iezīmēs jūsu paaudzi kā dižo paaudzi, kādai tai jābūt.

Ņemot vērā grūtības, kādās nonākusi mūsdienu pasaule, Augstākajam prezidijam un Divpadsmit apustuļu kvorumam sevišķi rūp, lai jūs aktīvi piedalītos politiskajos procesos valstī, kurā dzīvojat. Baznīca ieņem neitrālu nostāju politiskajās cīņās un neatbalsta nevienu no kandidātiem vai partijām, taču mēs sagaidām, lai mūsu Baznīcas locekļi piedalītos atbalsta sniegšanā sev tīkamiem kandidātiem un partijām, balstoties uz labas pārvaldības principiem. Mūsu mācība ir skaidra — „godīgi … un gudri cilvēki ir uzcītīgi jāmeklē”. (M&D 98:10.)

Mēs jums ļoti uzticamies! Baznīcas vadība patiešām tic, ka jūs varat celt Dieva valstību tā, kā neviena līdzšinējā paaudze. Mēs ne vien mīlam un paļaujamies uz jums, mēs arī lūdzam par jums un dāvājam jums savu svētību. Mēs zinām, ka jūsu paaudzes panākumiem ir būtiska nozīme turpmākā Baznīcas nostiprināšanā un Dieva valstības izaugsmē. Mēs lūdzam, lai jūs labi pildītu savu lomu, izvairoties no maskēšanās, rīkojoties saskaņā ar savu patieso identitāti, izvirzot krietnus mērķus un stiprinot valsti un sabiedrību, kurā dzīvojat.