Tikko iesvētīts diakons

Bendžijs stāvēja spoguļa priekšā, taisnodams savu kaklasaiti. Viņa baltais krekls un tumši zilās bikses bija nevainojami saskaņotas. Viņa mati bija saķemmēti. Viņš noteikti izskatījās gatavs tikt ordinēts par diakonu. Tad kāpēc viņš jutās tik nervozs?

Bendžijs paķēra savus Svētos Rakstus un atstāja istabu. Viņš centās nedomāt par to, cik neierasti šodien viss būs baznīcā. Un tad vēl jaunais priesterības pienākums, kas viņu uztrauca katru reizi, kad par to iedomājās, — Svētā Vakarēdiena pasniegšana. Ja nu viņš savā pirmajā reizē nākamajā nedēļā pieļaus kļūdu? Izejot no mājas, viņš centās aizmirst arī par to.

Svētā Vakarēdiena sanāksme noritēja tāpat kā vienmēr. Bet vēlāk Bendžijs kopā ar savu ģimeni devās uz bīskapa Salazara biroju. Tas noteikti bija savādāk. Parasti viņš šajā brīdī pildītu Sākumskolas ievada uzdevumus.

Bendžijs apsēdās, kamēr tētis, bīskaps, jauno vīriešu prezidents un bīskapijas padomnieki uzlika savas rokas viņam uz galvas. Tētis viņam deva Ārona priesterību. Šīs svētības laikā „tauriņi” Bendžija vēderā pazuda. Viņš jutās mierīgs un laimīgs.

Bendžijs piecēlās un katram paspieda roku. Tad viņš apskāva mammu un savu brāli Džeju, un mazo māsiņu Mirasolu.

Pēc tam viņš devās uz Svētdienas skolu. Lai gan jaunās stundas nebija tādas pašas kā Sākumskolā, tās tomēr šķita pazīstamas. Stundas tēma bija lūgšana. Sākumskolā viņam bija bijušas neskaitāmas stundas par lūgšanu. Bendžijs atvieglojumā nopūtās. Varbūt būt par diakonu nemaz nebūs tik grūti.

„Tas būs lieliski!” pēc baznīcas Džejs teica Bendžijam. „Es svētīšu Svēto Vakarēdienu, un tu to varēsi pasniegt.”

Visi „tauriņi” saskrēja atpakaļ. „Jā, lieliski,” viņš klusām noteica. Tieši par Svētā Vakarēdiena pasniegšanu Bendžijs visvairāk uztraucās!

Vēlāk, tajā vakarā, Bendžijs ieraudzīja tēti, kas lasīja uz dīvāna. „Ja nu es kādu palaidīšu garām, un viņi nesaņems Svēto Vakarēdienu?” viņš jautāja. „Ja nu es pakrītu?” Viņš skaidri varēja iztēloties, kā Svētā Vakarēdiena trauks nošķind pret grīdu un kausiņi ar ūdeni lido uz visām pusēm.

Tētis paspieda Bendžija plecu. „Es atceros pirmo reizi, kad pasniedzu Svēto Vakarēdienu. Es, iespējams, biju vēl vairāk uztraucies, nekā tu esi pašlaik.”

Bendžijs pārsteigumā samirkšķināja acis. „Tu? Tev ne no kā nav bail!”

Tētis iesmējās. „Es esmu bijis nobijies neskaitāmas reizes. Vai Tu zini, kas man palīdzēja pārvarēt nervozitāti?”

Bendžijs mirkli padomāja. „Lūgšana?”

Tētis pasmaidīja. „Tieši tā. Lūgšana. Un mans tēvs man deva svētību. Vai tu vēlies, lai es tev dotu svētību?”

Bendžijs ātri pamāja ar galvu. „Jā! Es to ļoti vēlos.”

Ģimene sapulcējās viesistabā. Tētis uzlika savas rokas uz Bendžija galvas. Tētim runājot, Bendžijs juta, ka acīs sariešas asaras. „Atceries,” svētot teica tētis, „tu esi saņēmis priesterību caur svētu priekšrakstu. Debesu Tēvs deva mums priesterību, lai mēs varētu kalpot citiem. Ja tu to varēsi darīt ar visu sirds nodomu, tu tiksi svētīts šajā un visās pārējās lietās.”

Visu nedēļu Bendžijs lūdza pēc palīdzības. Svētdienā viņš pievienojās diakoniem dievkalpojuma zāles priekšā. Viņš uzmanīgi klausījās, kā Džejs noskaitīja maizes svētīšanas lūgšanu.

Pēkšņi viņu atkal pārņēma satraukums. Vai viņš tiešām to varēs? Tas bija tik svarīgi! Tad viņš atcerējās tēta svētības apsolījumu. Svētajam Garam nolaižoties pār viņu, uztraukums pazuda.

Viņš paņēma trauku un pārliecināti devās uz rindām, kurās viņam bija jāpasniedz Vakarēdiens. Uzmanīgi viņš pasniedza trauku sievietei pirmajā rindā.

Viņa tam uzsmaidīja. Bendžijs uzsmaidīja pretī, zinādams, ka viņš kalpoja Tam Kungam.