Liecība un pievēršanās

Pastāv atšķirība starp liecības saņemšanu par patiesību un patiesu pievēršanos. Piemēram, diženais apustulis Pēteris liecināja Glābējam, ka zina, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

„[Jēzus] uz tiem sacīja: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?”

Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.”

Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs”” (Mateja 16:15–17).

Tomēr vēlāk Tas Kungs pavēlēja Pēterim un arī mums kļūt patiesi pievērstiem un saglabāt šo pievēršanos visa mūža garumā. Jēzus to pateica šādi: „Kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus” (Lūkas 22:32).

Jēzus pamācīja Pēteri, ka bija jānotiek lielākām pārmaiņām, kas sniegtos pāri liecības iegūšanai, lai spētu domāt, just un rīkoties kā patiesi pievērstiem Jēzus Kristus mācekļiem. Šī ir tā varenā pārmaiņa, ko mēs visi meklējam. Kad reiz esam to saņēmuši, mums ir nepieciešams, lai šīs pārmaiņas turpinātos līdz mūsu mirstīgās dzīves, pārbaudes laika, beigām (skat. Almas 5:13–14).

Mēs zinām no savas pieredzes un tā, ko esam redzējuši citos, ka ar dažu dižu garīga spēka brīžu piedzīvošanu nebūs pietiekami. Pēteris noliedza, ka pazina Glābēju pat pēc liecības saņemšanas no Gara, kas viņam liecināja, ka Jēzus ir Kristus. Mormona Grāmatas Trīs liecinieki saņēma tiešu liecību par Mormona Grāmatu kā Dieva vārdu, un tomēr vēlāk viņi paklupa, nespējot atbalstīt Džozefu Smitu kā Tā Kunga baznīcas pravieti.

Mums ir nepieciešamas sirds pārmaiņas, kā aprakstīts Almas grāmatā: „Un viņi visi paziņoja vienu un to pašu lietu, ka viņu sirdis ir izmainījušās un ka viņiem vairs nav vēlēšanās darīt ļaunu” (Almas 19:33; skat. arī Mosijas 5:2).

Tas Kungs mums mācīja, ka tad, kad esam patiesi pievērsti Viņa evaņģēlijam, mūsu sirdis novērsīsies no savtīgām interesēm un pievērsīsies kalpošanai, lai stiprinātu citus, kad viņi virzās augšup uz mūžīgo dzīvi. Lai spētu kļūt pievērstiem, mēs varam lūgt un strādāt ticībā, lai kļūtu par jaunu būtni, ko ir padarījusi iespējama Jēzus Kristus veiktā Grēku Izpirkšana.

Mēs varam sākt ar lūgšanu pēc ticības, lai nožēlotu savtīgumu un saņemtu dāvanu, ar kuru vēlētos rūpēties par citiem vairāk nekā par sevi. Mēs varam lūgt pēc spēka, lai atbrīvotos no lepnības un skaudības.

Lūgšanai būs galvenā loma arī mīlestības dāvanas iegūšanā pret Dieva vārdu un arī mīlestības iegūšanā pret Kristu (skat. Moronija 7:47–48). Šīs divas lietas ir saistītas. Kad mēs lasām un apdomājam Dieva vārdu, un lūdzam par to, mēs iemīlam to. Tas Kungs ļauj to vēlīgi sajust mūsu sirdī. Sajūtot šo mīlestību, mēs arvien vairāk sāksim mīlēt To Kungu. Līdz ar to sajutīsim mīlestību pret citiem, kas mums ir nepieciešama, lai varētu stiprināt tos, kurus Dievs sūta mūsu ceļā.

Piemēram, mēs varam lūgt, lai atpazītu tos, kurus Tas Kungs vēlas, lai mācītu Viņa misionāri. Pilnlaika misionāri var lūgt ticībā, lai zinātu ar Garu, ko mācīt un par ko liecināt. Viņi var lūgt ticībā, lai Tas Kungs ļautu viņiem sajust Savu mīlestību pret katru, ko viņi satiek. Misionāri nevedīs katru, ko satiek, pie kristību ūdeņiem un Svētā Gara dāvanas. Taču Svētais Gars var būt viņu pavadonis. Kalpojot ar Svētā Gara palīdzību, misionāru sirdis ar laiku piedzīvos pārmaiņu.

Šī pārmaiņa tiks atkal un atkal atjaunota, kad viņi un mēs nesavtīgi turpināsim rīkoties ticībā mūža garumā, lai stiprinātu citus Jēzus Kristus evaņģēlijā. Pievēršanās tad nebūs vienreizējs notikums vai kaut kas, kas turpināsies tikai kādu laika sprīdi, bet gan būs nepārtraukts process. Dzīve var kļūt spožāka, līdz iestājas pilnīga diena, kad mēs redzēsim Glābēju un atklāsim, ka esam kļuvuši tādi kā Viņš. Tas Kungs aprakstīja šo ceļojumu šādi: „Tas, kas ir no Dieva, ir gaisma; un tas, kas saņem gaismu un turpina Dievā, saņem vairāk gaismas; un šī gaisma kļūs spožāka un spožāka, līdz iestājas pilnīga diena” (M&D 50:24).

Es apsolu jums, ka tas ir iespējams ikviena cilvēka dzīvē.