Bērnu audzināšana ir svēts pienākums

Mūsu Debesu Tēvs nodibināja ģimenes, lai palīdzētu mums mācīt pareizus principus mīlošā gaisotnē. Prezidents Tomass S. Monsons teica: „Izsakiet savam bērnam uzslavas un apskaujiet viņu; biežāk sakiet: „Es mīlu tevi”; vienmēr paudiet pateicību. Nekad neļaujiet problēmai, kas ir jāatrisina, kļūt svarīgākai par cilvēku, kurš ir jāmīl.”¹

Sjūzena V. Tanere, kādreizējā Jauno sieviešu biedrības vispārējā prezidente, mācīja: „Mūsu Tēvs Debesīs ir piemērs, kuram mums vajadzētu sekot. Viņš mūs mīl, māca, ir pacietīgs ar mums un uztic mums mūsu izvēles brīvību. … Dažreiz audzināšana, kas nozīmē „mācīt”, tiek jaukta ar kritizēšanu. Bērni — kā arī jebkura vecuma cilvēki — savu uzvedību maina ātrāk mīlestības un uzmundrinājuma iespaidā nekā kritizēšanas iespaidā.”²

„Ja mēs uzticīgi kopā ar ģimeni lūdzam Dievu, studējam Svētos Rakstus, noturam ģimenes mājvakarus, dodam priesterības svētības un ievērojam sabata dienu,” teica elders Kventins L. Kuks no Divpadsmit apustuļu kvoruma, „mūsu bērni … būs sagatavoti mūžīgajām mājām debesīs, neskatoties uz to, kas viņus varētu piemeklēt šajā sarežģītajā pasaulē.”³