Viņš patiešām mīl mūs

Man patīk būt kopā ar pilnlaika misionāriem. Viņi ir pilni ticības, cerības un patiesas žēlsirdības. Viņu misionāru pieredzi varētu salīdzināt ar minidzīvi, kas saspiesta 18 vai 24 mēnešos. Viņi ierodas kā garīgi zīdaiņi ar lielu vēlēšanos mācīties un dodas prom kā nobrieduši pieaugušie, kuri šķiet, ir gatavi pārvarēt jebkādus izaicinājumus, kas viņus sagaidīs. Es mīlu arī uzticīgos senioru misionārus, kuri ir pilni pacietības, gudrības un mierīgas pārliecības. Viņi piešķir stabilitāti un mīlestību apkārtesošajai jauneklīgajai enerģijai. Jaunie misionāri un senioru pāri kopā ir spēcīgs, neatlaidīgs labā spēks, kam ir paliekoša ietekme uz viņu pašu un to cilvēku dzīvēm, kuriem viņi ir kalpojuši.

Nesen es klausījos divus lieliskus jaunus misionārus stāstām par savām pieredzēm un pūliņiem. Tajā pārdomu brīdī viņi atcerējās todien satiktos cilvēkus, no kuriem daži bija atsaucīgāki par citiem. Domājot par šiem cilvēkiem, viņi vaicāja: „Kā mēs varam palīdzēt katram no šiem cilvēkiem attīstīt vēlmi uzzināt vairāk par Debesu Tēvu?” Kā lai mēs palīdzam viņiem sajust Viņa Garu? Kā mēs varam viņiem palīdzēt zināt, ka mēs mīlam viņus?”

Ar gara acīm es spēju iztēloties šos abus jaunos vīriešus trīs vai četrus gadus pēc viņu misijas pabeigšanas. Es iztēlojos, ka viņi būtu atraduši savas mūžīgās dzīvesbiedres un kalpotu elderu kvorumā, vai mācītu jauno vīriešu grupu. Tā vietā, lai domātu par saviem interesentiem, viņi uzdotu tādus pat jautājumus par sava kvoruma locekļiem vai jaunajiem vīriešiem, kurus viņi būtu aicināti stiprināt. Es saskatīju, kā viņu misionāru pieredze varētu tikt pielietota kā paraugs, lai stiprinātu citus cilvēkus visas dzīves laikā. Kad šo taisnīgo mācekļu armija no savām misijām atgriežas daudzajās pasaules valstīs, viņi kļūst par Baznīcas nostiprināšanas darba svarīgiem sekmētājiem.

Mormona Grāmatas pravietis Lehijs, iespējams, domāja par tādiem pat jautājumiem kā šie misionāri, kad viņš klausījās savu dēlu atbildēs uz norādījumiem un vīziju, kas Lehijam bija dota: „Un tā Lamans un Lemuēls, būdami vecākie, kurnēja pret savu tēvu. Un viņi kurnēja tāpēc, ka viņi nezināja Tā Dieva darbus, kurš viņus bija radījis” (1. Nefija 2:12).

Iespējams, katrs no mums ir izjutis neapmierinātību, kas ir līdzīga tai, ko pieredzēja Lehijs ar saviem diviem vecākajiem dēliem. Kad mēs saskaramies ar nepaklausīgu bērnu, ar interesentu, kurš neuzņemas saistības, vai ar neatsaucīgu paredzamo elderu, mums sāp sirds un mēs, līdzīgi Lehijam, vaicājam: „Kā es varu palīdzēt viņiem sajust Garu un ieklausīties tajā, lai viņi netiktu notverti pasaulīgos traucēkļos?” Man prātā nāk divas Rakstu vietas, kas var mums palīdzēt novērst šos traucēkļus un sajust Dieva mīlestības spēku.

Nefijs mums pastāsta, kā efektīvi mācīties, izmantojot savu personīgo pieredzi: „Es, Nefijs, būdams … ar lielu vēlēšanos izzināt Dieva noslēpumus, tad nu es piesaucu To Kungu; un redzi, Viņš piemeklēja mani, un mīkstināja manu sirdi, tā ka es noticēju visiem vārdiem, kurus bija runājis mans tēvs, tādēļ es nesacēlos pret viņu kā mani brāļi” (1. Nefija 2:16).

Ja pamodinām sevī vēlmi mācīties, tas ļauj mūsu garīgajām maņām sadzirdēt debesu balsi. Katra misionāra, vecāka, skolotāja, vadītāja un Baznīcas locekļa mērķis un atbildība ir atrast veidu, kā pamodināt un stiprināt šo vēlmi. Sajūtot to raisāmies savā sirdī, mēs sagatavojamies, lai gūtu labumu no otrās Rakstu vietas mācīšanās, ko es vēlos pieminēt.

1831. gada jūnijā, kad agrīnajiem Baznīcas vadītājiem tika doti aicinājumi, Džozefam Smitam tika pavēstīts, ka „Sātans ir visapkārt zemē, un viņš iet, pievildams tautas”. Lai cīnītos ar šo traucējošo ietekmi, Tas Kungs teica, ka dos „paraugu visās lietās, lai [mēs] netiktu pievilti” (M&D 52:14).

Paraugi ir ceļveži, atkārtojami soļi vai iestaigātas takas, kas cilvēkam ļauj palikt saskaņā ar Dieva mērķi. Ja rīkosimies pēc šiem paraugiem, mēs paliksim pazemīgi, modri un spēsim atšķirt Svētā Gara balsi no tām balsīm, kas novērš un vada mūs neceļos. Tas Kungs dod mums norādījumu: „Tas, kas trīc zem Mana spēka, tiks darīts stiprs un nesīs uzslavas un gudrības augļus, saskaņā ar atklāsmēm un patiesībām, ko Es esmu devis jums” (M&D 52:17).

Pazemīga lūgšana, kas tiek teikta ar patiesu nolūku, ir svētība un ļauj Svētajam Garam aizskart mūsu sirdis un palīdz mums atcerēties to, ko mēs zinājām, pirms piedzimām šajā laicīgajā pasaulē. Ja mēs izprotam mūsu Debesu Tēva ieceri, mēs sākam saskatīt savu atbildību palīdzēt citiem mācīties un izprast Viņa ieceri. Tas, kā mēs palīdzam citiem atcerēties Debesu Tēva ieceri, ir cieši saistīts ar to, kā mēs personīgi dzīvojam pēc evaņģēlija un pielietojam to savā dzīvē. Kad mēs patiešām dzīvojam pēc evaņģēlija atbilstoši Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācītajam paraugam, mūsu spēja palīdzēt citiem pieaug. Tālāk sniegtā pieredze ir piemērs, kā šis princips var darboties.

Divi jauni misionāri klauvēja pie durvīm, cerot atrast kādu, kas pieņemtu viņu vēstījumu. Durvis atvērās, un kāds diezgan drukns vīrs viņus diezgan nelaipni uzrunāja: „Es domāju, ka jau pateicu, lai jūs vairs neklauvētu pie manām durvīm. Es jau jūs brīdināju, ka, ja jūs atkal to darīsiet, tā nebūs patīkama pieredze. Tagad ejiet prom.” Viņš ātri aizvēra durvis.

Kad elderi devās prom, vecākais, pieredzējušākais misionārs uzlika savu roku uz jaunākā misionāra pleca, lai mierinātu un iedrošinātu viņu. Viņiem nezinot, šis vīrs vēroja viņus pa logu, lai pārliecinātos, vai viņi ir sapratuši viņa teikto. Viņš bija pārliecināts, ka redzēs viņus smejamies un jokojamies par viņa strupo atbildi uz misionāru apmeklējumu. Tomēr, kad viņš redzēja šo laipnības izpausmi abu misionāru starpā, viņa sirds negaidot atmaiga. Viņš atvēra durvis un pasauca misionārus, lai viņi nāktu atpakaļ un dalītos ar viņu savā vēstījumā.

Dieva Gars ir sajūtams tad, kad mēs pakļaujamies Viņa gribai un dzīvojam pēc Viņa parauga. Glābējs mācīja: „No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jāņa 13:35). Princips mīlēt citam citu un attīstīt spējas koncentrēties uz Kristu savā domāšanā, valodā un rīcībā ir būtiski svarīgs, lai mēs kļūtu par Kristus mācekļiem un Viņa evaņģēlija skolotājiem.

Šī vēlmes pamodināšana sagatavo mūs apsolīto paraugu meklēšanai, kas ved mūs pie Kristus mācības, ko ir mācījis Glābējs un Viņa pravieši un vadītāji. Viens šīs mācības paraugs ir pastāvēt līdz galam: „Un svētīti ir tie, kas centīsies radīt Manu Ciānu tajā dienā, jo viņiem būs Svētā Gara dāvana un spēks; un, ja viņi pastāvēs līdz galam, tie tiks paaugstināti pēdējā dienā un tiks izglābti Jēra mūžīgajā valstībā” (1. Nefija 13:37).

Kā galvenokārt mēs varam baudīt Svētā Gara dāvanu un spēku? Tas ir spēks, kas tiek dots, ja esam uzticīgi Jēzus Kristus mācekļi. Tā ir mūsu mīlestība pret Viņu un saviem līdzcilvēkiem. Glābējs definēja mīlestības paraugu, kad Viņš mūs mācīja: „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu” (Jāņa 13:34).

Šo principu apstiprināja prezidents Gordons B. Hinklijs, viņš teica: „Mīlēt Dievu nav tikai padoms, tas nav tikai laba vēlējums. Tas ir bauslis. … Dieva mīlestība ir pamats visai tikumībai, visai labestībai, visam rakstura spēkam un visai uzticībai rīkoties pareizi.” („Words of the Living Prophet”, Liahona, 1996. g. dec., 8; „Excerpts from Recent Addresses of President Gordon B. Hinckley”, Ensign, 1996. g. apr., 73).

Tēva iecerē bija paredzēts ģimenes paraugs, lai mums palīdzētu mācīties, pielietot un izprast mīlestības spēku. Dienā, kad tika organizēta mana ģimene, mana dārgā Anna un es devāmies uz templi un stājāmies laulības derībā. Tajā dienā es domāju, ka viņu ļoti mīlu, taču es biju tikai sācis redzēt vīziju par mīlestību. Kad mūsu dzīvē ienāca mūsu bērni un mazbērni, mūsu mīlestība pieauga, lai katrs no viņiem taptu mīlēts vienādi un pilnīgi. Šķiet, ka mīlestības spējai pieaugt nav robežu.

Mūsu Debesu Tēva mīlestība ir kā gravitācijas spēks no debesīm. Ja atbrīvojamies no traucēkļiem, kas mūs velk pasaules virzienā, un pielietojam savu rīcības brīvību, lai meklētu Viņu, mēs atveram savas sirdis celestiālam spēkam, kas mūs velk pie Viņa. Nefijs aprakstīja tā ietekmi ar šādiem vārdiem: „Līdz pat manas miesas iznīcībai” (2. Nefija 4:21). Tas pats mīlestības spēks lika Almam dziedāt „dziesmu par mīlestību, kas pestī” (Almas 5:26; skat. arī 9. pantu). Tas aizskāra Mormonu tā, ka viņš deva mums padomu lūgt Dievu „ar visu savas sirds spēku, lai [mēs] varētu tikt piepildīti ar [Viņa] mīlestību” (Moronija 7:48).

Gan mūsdienu, gan senie Raksti ir pilni ar atgādinājumiem par Debesu Tēva mūžīgo mīlestību pret Viņa bērniem. Es esmu pārliecināts, ka mūsu Debesu Tēva rokas ir pastāvīgi izplestas, allaž gatavas apskaut katru no mums, un Viņš ir gatavs, lai katram mierīgā balsī, kas atskan pašā dvēselē, teiktu: „Es tevi mīlu.”

Debesīs noteiktā ģimenes parauga dēļ mēs pilnīgāk saprotam, kā mūsu Debesu Tēvs patiešām mīl katru no mums vienādi un pilnīgi. Es liecinu, ka tā ir patiesība. Dievs pazīst un mīl mūs. Viņš ir mums devis vīziju par Savu svēto vietu un aicinājis praviešus un apustuļus, lai mācītu principus un paraugus, kas mūs aizvedīs atpakaļ pie Viņa. Ja mēs sevī un citos cenšamies pamodināt vēlmi uzzināt un dzīvojam pēc atklātajiem paraugiem, mēs tuvosimies Viņam. Es liecinu, ka Jēzus patiesi ir Dieva Dēls, mūsu Paraugs, mūsu mīļotais Pestītājs, un es to saku Jēzus Kristus Vārdā, āmen.