Debesu spēki

Priesterība ir Dieva pilnvaras, kas deleģētas cilvēkiem uz Zemes, lai it visā rīkotos cilvēces glābšanas labad (skat. Spencer W. Kimball, „The Example of Abraham”, Ensign, 1975. g. jūn., 3). Priesterība ir līdzeklis, ar ko Tas Kungs rīkojas caur cilvēkiem, lai izglābtu dvēseles. Viena no Jēzus Kristus Baznīcas skaidrajām iezīmēm gan senatnē, gan mūsdienās ir Viņa pilnvaras. Bez dievišķām pilnvarām neviena baznīca nevar būt patiesa.

Priesterības pilnvaras tiek dotas parastiem cilvēkiem. Priekšnoteikumi ordinēšanai priesterībā ir cienīgums un labprātība, nevis pieredze, erudīcija vai izglītība.

Priesterības pilnvaru iegūšanas veids ir aprakstīts piektajā Ticības apliecinājumā: „Mēs ticam, ka cilvēkam jātiek Dieva aicinātam caur pravietojumu un uzliekot viņam rokas, ko dara tie, kam piešķirtas pilnvaras, lai viņš sludinātu evaņģēliju un izpildītu tā priekšrakstus.” Tādējādi zēns vai vīrs saņem priesterības pilnvaras un tiek ordinēts noteiktā amatā, ko veic kāds, kuram jau ir priesterība un kuru ir pilnvarojis vadītājs ar nepieciešamām priesterības atslēgām.

No priesterības nesēja tiek sagaidīts, ka viņš izmantos šīs svētās pilnvaras saskaņā ar Dieva svēto nolūku, gribu un mērķiem. Priesterībā nav nekā egocentriska. Priesterība vienmēr tiek izmantota, lai kalpotu, svētītu un stiprinātu citus cilvēkus.

Augstākā priesterība tiek saņemta ar svētu derību, kas sevī ietver pienākumu rīkoties atbilstoši iegūtajām pilnvarām (skat. M&D 68:8) un amatam (skat. M&D 107:99). Mēs kā Dieva svētās priesterības nesēji esam pārstāvji, lai rīkotos un nevis lai ar mums rīkotos (skat. 2. Nefija 2:26). Priesterībai ir raksturīga aktivitāte, nevis pasivitāte.

Prezidents Ezra Tafts Bensons mācīja:

„Nepietiek tikai saņemt priesterību un tad pasīvi atzvelties un gaidīt, līdz mūs kāds bikstīs būt aktīviem. Kad mēs saņemam priesterību, mums ir pienākums kļūt aktīvi un dedzīgi iesaistītiem taisnīguma lietas sekmēšanā uz Zemes, jo Tas Kungs saka:

„Tas, kas nedara neko, līdz viņam tiek pavēlēts, un pieņem pavēli ar šaubu pilnu sirdi, un tur to ar kūtrumu, tas tiek nosodīts” (M&D 58:29)” (So Shall Ye Reap [1960], 21).

Prezidents Spensers V. Kimbals arī skaidri uzsvēra priesterības aktīvo dabu. „Cilvēks lauž priesterības derību, pārkāpjot baušļus, — taču arī tad, ja nepilda savus pienākumus. Tādēļ, lai lauztu šo derību, pietiek tikai ar to, ja cilvēks neko nedara.” (Skat. The Miracle of Forgiveness [1969], 96.)

Kad mēs darām to labāko, ko spējam, lai veiktu savus priesterības pienākumus, mēs varam tikt svētīti ar priesterības spēku. Priesterības spēks ir Dieva spēks, kas darbojas caur tādiem vīriem un zēniem kā mēs, un tas prasa personīgo taisnīgumu, uzticību, paklausību un uzcītību. Zēns vai vīrietis var saņemt priesterības pilnvaras ar roku uzlikšanu, taču viņam nebūs priesterības spēka, ja viņš ir nepaklausīgs, necienīgs vai nevēlas kalpot.

„Priesterības tiesības ir nesaraujami saistītas ar debesu spēkiem, un … debesu spēki nevar tikt pārvaldīti vai vadīti savādāk kā tikai uz taisnīguma principiem.

Ka tās mums var tikt piešķirtas, tā ir tiesa; bet, kad mēs cenšamies apslēpt savus grēkus vai apmierināt savu lepnību, savu tukšo godkāri, vai kontrolēt, pārvaldīt vai piespiest cilvēku bērnu dvēseles jebkurā netaisnīguma pakāpē, lūk, debesis attālinās; Tā Kunga Gars tiek apbēdināts; un kad tas ir prom, āmen tā cilvēka priesterībai vai pilnvarām” (M&D 121:36–37; izcēlums pievienots).

Brāļi, ja zēns vai vīrietis saņem priesterības pilnvaras, bet nedara to, kas ir nepieciešams, lai kvalificētos priesterības spēkam, Tam Kungam tas nav pieņemami. Priesterības nesējiem, jauniem un veciem, ir nepieciešamas gan pilnvaras, gan spēks — nepieciešamā atļauja un garīgā spēja pārstāvēt Dievu glābšanas darbā.

Es tiku audzināts mājās, kurās bija uzticīga māte un brīnišķīgs tēvs. Mana mamma bija to pionieru pēctece, kuri upurēja visu Baznīcas un Dieva valstības labad. Mans tētis nebija mūsu Baznīcas loceklis, un jaunībā viņš vēlējās kļūt par katoļu priesteri. Galu galā viņš nolēma neapmeklēt teoloģijas semināru un tā vietā ieguva instrumentu izgatavotāja amatu.

Savas laulības dzīves lielāko daļu mans tēvs apmeklēja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas sanāksmes kopā ar savu ģimeni. Būtībā daudziem cilvēkiem mūsu bīskapijā nebija ne jausmas, ka mans tētis nebija Baznīcas loceklis. Viņš spēlēja mūsu bīskapijas softbola komandā un to trenēja, palīdzēja skautu pasākumos un atbalstīja manu māti viņas dažādajos aicinājumos un atbildībā. Es vēlos jums pastāstīt par vienu no lieliskajām mācībām, ko apguvu no sava tēva par priesterības pilnvarām un spēku.

Kad biju zēns, es vaicāju savam tētim daudzas reizes nedēļā, kad viņš kristīsies. Katru reizi, kad es viņu neliku mierā, viņš atbildēja mīloši, taču noteikti: „Deivid, es negrasos pievienoties Baznīcai tavas mātes, tevis vai kāda cita cilvēka dēļ. Es pievienošos Baznīcai, kad zināšu, ka tā rīkoties ir pareizi.”

Es domāju, ka tas bija manos agrīnajos pusaudža gados, kad ar manu tēvu bija šāda saruna. Mēs tikko kā bijām pārradušies mājās pēc svētdienas sanāksmju kopīga apmeklējuma, un es vaicāju savam tētim, kad viņš plāno kristīties. Viņš pasmaidīja un teica: „Tu vienmēr man jautā par kristīšanos. Šodien man ir jautājums tev.” Es ātri un uztraukti secināju, ka sākam gūt panākumus!

Mans tētis turpināja: „Deivid, tava baznīca māca, ka priesterība senatnē tika paņemta prom no Zemes un to atjaunoja debesu vēstneši pravietim Džozefam Smitam, vai ne?” Es atbildēju, ka viņa apgalvojums ir pareizs. Pēc tam viņš teica: „Tagad mans jautājums. Katru nedēļu priesterības sanāksmē es dzirdu, ka bīskaps un citi priesterības vadītāji atgādina, lūdzas un lūdz, lai vīrieši veiktu mājskološanu un pildītu savus priesterības pienākumus. Ja tavai baznīcai patiešām ir Dieva atjaunotā priesterība, kādēļ tik daudzi vīrieši tavā baznīcā attiecībā uz savu reliģisko pienākumu veikšanu ne ar ko neatšķiras no vīriešiem manā baznīcā?” Mans jaunais prāts tūlīt pat pilnībā apstulba. Man nebija ko atbildēt savam tētim.

Es uzskatu, ka mans tēvs nepareizi sprieda par to, cik pamatotas ir mūsu Baznīcas tiesības uz dievišķām pilnvarām, pēc to cilvēku trūkumiem, ar kuriem viņš biedrojās mūsu bīskapijā. Taču viņa uzdotajā jautājumā bija ietverts pareizs pieņēmums, ka vīriešiem, kuri nes Dieva svēto priesterību, vajadzētu atšķirties no citiem cilvēkiem. Vīrieši, kuriem ir priesterība, kopš dzimšanas nav labāki par citiem vīriešiem, taču viņiem vajadzētu citādi rīkoties. Vīriešiem, kuriem ir priesterība, vajadzētu būt ne tikai saņēmušiem priesterības pilnvaras, bet viņiem jākļūst arī par cienīgiem un uzticīgiem Dieva spēka vadītājiem. „Esiet šķīsti jūs, kas nesat Tā Kunga traukus” (M&D 38:42).

Es nekad neesmu aizmirsis mācības par priesterības pilnvarām un spēku, ko es apguvu no sava tēva — laba cilvēka, kurš nebija no mūsu ticības, taču kurš sagaidīja ko vairāk no vīriešiem, kuri pretendēja būt Dieva priesterības nesēji. Tās svētdienas pēcpusdienas saruna ar manu tēti pirms daudziem gadiem radīja manī vēlmi būt labam zēnam. Es nevēlējos būt slikts piemērs vai klupšanas akmens mana tēva izaugsmē, mācoties par atjaunoto evaņģēliju. Es gluži vienkārši vēlējos būt labs zēns. Tam Kungam ir nepieciešams, lai mēs visi kā Viņa pilnvaru turētāji būtu godājami, tikumīgi un labi zēni visos laikos un visās vietās.

Jums varētu būtu interesanti uzzināt, ka pēc vairākiem gadiem mans tēvs tika kristīts. Un atbilstošā laikā man bija iespēja viņam piešķirt Ārona un Melhisedeka priesterību. Viena no lieliskajām manas dzīves pieredzēm bija vērot, kā mans tēvs saņem priesterības pilnvaras un galu galā — priesterības spēku.

Es dalos ar jums šajā zīmīgajā mācībā, ko apguvu no sava tēva, lai uzsvērtu vienkāršu patiesību. Priesterības pilnvaru saņemšana ar roku uzlikšanu ir nozīmīgs sākums, taču ar to vien nepietiek. Ordinēšanā tiek piešķirtas pilnvaras, taču ir vajadzīgs taisnīgums, lai rīkotos spēkā, kad mēs tiecamies iedvesmot cilvēku dvēseles, mācīt un liecināt, svētīt un dot padomus, un sekmēt glābšanas darbu.

Šajā Zemes vēstures nozīmīgajā laikā jums un man kā priesterības nesējiem ir jābūt taisnīgiem vīriem un efektīviem darbarīkiem Dieva rokās. Mums ir jāceļas kā Dieva vīriem. Jums un man būtu labi mācīties un ņemt vērā Nefija piemēru, kurš bija Helamana mazdēls un pirmais no divpadsmit mācekļiem, ko Glābējs aicināja Savas kalpošanas sākumā starp nefijiešiem. „Un [Nefijs] daudz tiem kalpoja; un … Nefijs kalpoja ar spēku un ar lielu varu” (3. Nefijs 7:17).

Tempļa rekomendāciju interviju noslēgumā, ko es veicu kā bīskaps un staba prezidents, es bieži vien mēdzu vaicāt laulātām māsām, kā es varētu labāk kalpot viņām un viņu ģimenēm. Atbilžu vienveidīgums, ko sniedza šīs uzticīgās sievietes, bija gan pamācošs, gan satraucošs. Māsas reti kad žēlojās vai kritizēja, taču viņas bieži vien atbildēja šādi: „Lūdzu, palīdziet manam vīram saprast viņa kā priesterības vadītāja atbildību mūsu mājās. Es ar prieku uzņemos vadību Svēto Rakstu studēšanā, ģimenes lūgšanās un ģimenes mājvakaros, un es to turpināšu darīt. Taču es vēlos, lai mans vīrs būtu līdzvērtīgs partneris un sniegtu spēcīgu priesterības vadību, ko vienīgi viņš var sniegt. Lūdzu, palīdziet manam vīram iemācīties, kā kļūt par tādu patriarhu un priesterības vadītāju mūsu mājās, kurš vada un aizsargā.”

Es bieži domāju par šo māsu sirsnību un viņu lūgumu. Priesterības vadītāji dzird līdzīgas raizes arī šodien. Daudzas sievas lūdzas pēc vīriem, kuriem būtu ne tikai priesterības pilnvaras, bet arī priesterības spēks. Viņas ilgojas darboties vienā jūgā ar uzticīgu vīru un priesterības partneri, lai radītu mājas, kuru centrā ir Kristus un evaņģēlijs.

Brāļi, es apsolu, ka, ja jūs un es ar lūgšanu apdomāsim šo māsu lūgumus, Svētais Gars mums palīdzēs ieraudzīt sevi tādus, kādi mēs patiesībā esam (skat. M&D 93:24) un palīdzēs mums apzināties to, ko mums nepieciešams mainīt un uzlabot. Un laiks rīkoties ir tagad!

Šovakar es atkal atkārtoju prezidenta Tomasa S. Monsona mācības, kurš ir aicinājis mūs kā priesterības nesējus būt par „taisnīguma piemēriem”. Viņš ir mums atkārtoti atgādinājis, ka mēs atrodamies Tā Kunga uzdevumā un ka mums ir tiesības uz Viņa palīdzību atbilstoši mūsu cienīgumam (skat. „Examples of Righteousness”, Liahona un Ensign, 2008. g. maijs, 65–68). Jums un man ir priesterības pilnvaras, ko šajā atklāšanā uz Zemes atjaunoja debesu vēstneši — Jānis Kristītājs un Pēteris, Jēkabs un Jānis. Un tādēļ ikviens vīrietis, kurš saņem Melhisedeka priesterību, var izsekot savai personīgo priesterības pilnvaru līnijai tieši līdz Tam Kungam, Jēzum Kristum. Es ceru, ka mēs esam pateicīgi par šo apbrīnojamo svētību. Es lūdzu, lai mēs būtu tīri un cienīgi pārstāvēt To Kungu, kad pielietosim Viņa svētās pilnvaras. Kaut katrs no mums būtu piemērots, lai saņemtu priesterības spēku.

Es liecinu, ka svētā priesterība patiešām ir atjaunota uz Zemes šajās pēdējās dienās un tā ir atrodama Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Es liecinu arī, ka prezidents Tomass S. Monsons ir prezidējošais augstais priesteris pār Baznīcas augsto priesterību (skat. M&D 107:9, 22, 65–66, 91–92) un viņš ir vienīgais cilvēks uz Zemes, kuram ir visas priesterības atslēgas un kurš ir pilnvarots tās izmantot. Par šīm patiesībām es svinīgi liecinu Tā Kunga, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.