Rast prieku, daloties evaņģēlijā

Viena no manām mīļākajām Sākumskolas dziesmām sākas ar šādiem vārdiem:

Cik gan vienkāršos un skaistos vārdos izteiktas patiesības, kurām mēs ticam!

Kā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi, mēs zinām, kas mēs esam. Mēs zinām, ka „Dievs ir mūsu gara Tēvs. Mēs … esam Viņa … bērni, un Viņš mūs mīl. Mēs dzīvojām [ar Viņu debesīs], pirms mēs [ieradāmies] uz šīs zemes.”

Mēs zinām Dieva ieceri. Mēs bijām kopā ar Viņu, kad Viņš ar to iepazīstināja. Mūsu Tēva Debesīs „mērķis — Viņa darbs un Viņa slava — dot iespēju katram no mums baudīt Viņa svētības. Viņš … sastādīj[a] brīnišķīgu plānu, lai sasniegtu Savu mērķi. Pirms nākšanas pasaulē mēs sapratām un pieņēmām [šo laimes, … pestīšanas un glābšanas] ieceri.

Jēzus Kristus ir centrālā persona Dieva plānā. Caur Savu veikto Izpirkšanu Jēzus Kristus piepildīja Sava Tēva mērķi un padarīja par iespējamu katram no mums baudīt nemirstību un mūžīgo dzīvību. Sātans vai velns ir ienaidnieks Dieva plānam”, un tāds viņš ir bijis no laika gala.

„Izvēles brīvība jeb iespēja izvēlēties ir viena no lielākajām Dieva dāvanām Saviem bērniem. … Mums jāizvēlas, vai mēs sekosim Jēzum Kristum vai sekosim Sātanam.”²

Šīs ir vienkāršas patiesības, ar kurām mēs varam dalīties ar citiem.

Ļaujiet man pastāstīt jums par kādu reizi, kad mana māte dalījās šādās vienkāršās patiesībās, vienkārši būdama atvērta sarunai un mācēdama saskatīt izdevību.

Pirms daudziem gadiem mana māte atgriezās Argentīnā, lai satiktos ar manu brāli. Manai mammai nekad patiesībā nebija paticis lidot, tāpēc viņa palūdza vienu no maniem dēliem dot viņai mierinājuma un aizsardzības svētību. Viņš sajuta pamudinājumu svētīt savu vecmāmiņu arī ar īpašu vadību un padomu no Svētā Gara, lai stiprinātu un aizskartu daudzu sirdis, kuriem bija vēlme uzzināt par evaņģēliju.

Soltleikas lidostā mana māte un mans brālis satika septiņus gadus vecu meiteni, kura atgriezās mājās no slēpošanas ceļojuma ar savu ģimeni. Viņas vecāki pamanīja, cik ilgi viņa bija runājusi ar manu mammu un brāli, un nolēma pievienoties viņiem. Viņi stādījās priekšā kā Eduardo, Marija Susanna un iepazīstināja ar savu meitu Giadu Polu. Ar šo jauko ģimeni izveidojās dabiska un sirsnīga saikne.

Abas ģimenes priecājās par iespēju ceļot kopā tajā pašā lidojumā uz Buenosairesu, Argentīnā. Viņu sarunai turpinoties, mana māte ievēroja, ka viņi nekad iepriekš nebija dzirdējuši par Jēzus Kristus atjaunoto Baznīcu.

Viens no pirmajiem jautājumiem, ko Susanna uzdeva, bija: „Vai jūs pastāstītu man par to skaisto muzeju, kura smaili rotā tā zelta statuja?”

Mana mamma paskaidroja, ka tā skaistā ēka ir nevis muzejs, bet gan Tā Kunga templis, kur mēs noslēdzam ar Dievu derības, lai mēs varētu atgriezties un kādu dienu dzīvot kopā ar Viņu. Susanna atzinās manai mammai, ka pirms viņu ceļojuma uz Soltleiku bija lūgusi Dievu pēc kaut kā, kas stiprinātu viņas garu.

Lidojuma laikā mana mamma dalījās savā vienkāršajā, bet spēcīgajā liecībā par evaņģēliju un uzaicināja Susannu uzmeklēt savā pilsētā misionārus. Susanna pavaicāja manai mammai: „Kādā veidā es viņus atradīšu?”

Mana mamma atbildēja: „Viņus nevar nepamanīt; viņi ir vai nu divi jauni vīrieši baltos kreklos ar kaklasaitēm, vai divas pievilcīgi ģērbtas jaunas sievietes, kas vienmēr nēsā nozīmīti, kur lasāms viņu vārds un arī uzraksts „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca”.”

Buenosairesas lidostā ģimenes apmainījās ar tālruņu numuriem un atvadījās. Susanna, kura kopš tā laika ir kļuvusi man par labu draugu, ir vairākkārt man sacījusi, ka viņai šķita skumji lidostā atvadīties no manas mammas. Viņa sacīja: „Tava mamma staroja. Es nevaru to izskaidrot, bet viņai piemita spožums, ko nevēlējos atstāt.”

Tiklīdz kā Susanna atgriezās mājās, viņa un viņas meita Giada devās dalīties šajā pieredzē ar Susannas mammu, kura dzīvoja tikai dažus kvartālus no viņu mājām. Viņām esot ceļā, Susanna pamanīja divus jaunus vīriešus ejam pa ielu, ģērbušos tā, kā mana mamma bija aprakstījusi. Viņa apturēja savu mašīnu ielas vidū, izkāpa un pajautāja šiem diviem jaunajiem vīriešiem: „Vai jūs gadījumā neesat no Jēzus Kristus Baznīcas?”

Viņi atbildēja: „Jā.”

„Misionāri?” viņa pajautāja.

Viņi abi atbildēja: „Jā, mēs esam!”

Tad viņa sacīja: „Sēdieties mašīnā, jūs nāksiet uz mājām mani mācīt.”

Divus mēnešus vēlāk Marija Susanna tika kristīta. Viņas meita Giada arī tika kristīta, kad viņa sasniedza deviņu gadu vecumu. Mēs vēl joprojām strādājam ar Eduardo, kuru mēs mīlam, neskatoties ne uz ko.

Kopš tā laika Susanna ir kļuvusi par vienu no lieliskākajiem misionāriem, ko esmu satikusi. Viņa ir kā Mosijas dēli, vedot daudz dvēseļu pie Kristus.

Vienā no mūsu sarunām es viņai pajautāju: „Kāds ir tavs noslēpums? Kā tu dalies evaņģēlijā ar citiem?”

Viņa man sacīja: „Tas ir ļoti vienkārši. Katru dienu, pirms izeju no mājas, es lūdzu Debesu Tēvu vadīt mani pie kāda, kuram dzīvē nepieciešams evaņģēlijs. Dažreiz es izmantoju Mormona Grāmatu, lai ar viņiem dalītos, vai misionāru dotās kartītes — un, kad es sāku ar kādu runāt, es vienkārši viņiem jautāju, vai viņi ir dzirdējuši par Baznīcu.”

Susanna arī sacīja: „Citreiz es vienkārši smaidu, kamēr gaidu vilcienu. Kādu dienu kāds vīrietis paskatījās uz mani un sacīja: „Par ko tu smaidi?” Viņš savā ziņā pārsteidza mani nesagatavotu.

Es atbildēju: „Es smaidu, jo esmu laimīga!”

Tad viņš sacīja: „Un par ko tad tu esi tik laimīga?”

Es atbildēju: „Es esmu Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle, un tas dara mani laimīgu. Vai esat par to dzirdējis?”

Kad viņš atbildēja noliedzoši, viņa iedeva viņam izdales kartīti un uzaicināja viņu apmeklēt nākamās svētdienas sanāksmes. Nākamajā svētdienā viņa sagaidīja viņu pie durvīm.

Prezidents Dalins H. Oukss mācīja:

„Pastāv trīs lietas, ko katrs Baznīcas loceklis var darīt, lai palīdzētu dalīties evaņģēlijā. …

Pirmkārt, mēs visi varam lūgt pēc vēlmes palīdzēt šajā būtiskajā pestīšanas darba daļā. …

Otrkārt, mēs varam ievērot baušļus. … Ar uzticīgiem Baznīcas locekļiem vienmēr būs Glābēja Gars, kas vadīs tos, kad tie centīsies piedalīties šajā diženajā darbā, daloties atjaunotajā Jēzus Kristus evaņģēlijā.

Treškārt, mēs varam lūgt pēc iedvesmas, lai zinātu, ko mēs varam darīt, … lai dalītos ar citiem evaņģēlijā, … [un lūgt] apņēmībā rīkoties saskaņā ar saņemto iedvesmu.”³

Brāļi, māsas, bērni un jaunieši, vai mēs varam būt kā mana draudzene Susanna un dalīties evaņģēlijā ar citiem? Vai mēs varam uzaicināt kādu draugu, kurš nav no mūsu ticības, kopā ar mums apmeklēt svētdienā baznīcu? Vai varbūt mēs varam iedot Mormona Grāmatas eksemplāru kādam radiniekam vai draugam? Vai mēs varam citiem palīdzēt atrast viņu priekštečus vietnē FamilySearch vai dalīties ar citiem tajā, ko mēs esam iemācījušies nedēļas laikā, studējot Nāciet, sekojiet Man!? Vai mēs varam būt līdzīgāki mūsu Glābējam, Jēzum Kristum, un dalīties ar citiem tajā, kas nes prieku mūsu dzīvē? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir — jā! Mēs to varam!

Svētajos Rakstos mēs lasām, ka Jēzus Kristus Baznīcas locekļi ir sūtīti, lai „strādātu Viņa vīna dārzā cilvēku dvēseļu glābšanai”(Mācības un Derību 138:56). Šis glābšanas darbs sevī ietver Baznīcas locekļu misionāru darbu, jaunpievērsto aktivitātes uzturēšanu, mazaktīvo Baznīcas locekļu aktivizēšanu (iesaistīšanu), tempļa un ģimenes vēstures darbu un evaņģēlija sludināšanu.⁴

Mani dārgie draugi, mēs esam vajadzīgi Tam Kungam, lai sapulcinātu Israēlu. Mācībā un Derībās Viņš ir sacījis: „Nedz uztraucieties iepriekš, ko jūs runāsit; bet paglabājiet savos prātos nepārtraukti dzīvības vārdus, un jums tiks dota tanī pašā stundā tā daļa, kas tiks piešķirta katram cilvēkam.”⁵

Turklāt Viņš mums ir apsolījis:

„Un ja būs tā, ka jūs strādāsit visas savas dienas, piesaucot grēku nožēlošanai šos ļaudis, un atvedīsit kaut vienu dvēseli pie Manis, cik liels būs jūsu prieks ar viņu Mana Tēva valstībā!

Un tagad, ja jūsu prieks būs liels ar vienu dvēseli, ko jūs būsit atveduši pie Manis Mana Tēva valstībā, cik liels būs jūsu prieks, ja jūs atvedīsit daudzas dvēseles pie Manis!”⁶

Sākumskolas dziesma, kuru sākumā minēju, noslēdzas ar dziļdomīgu apgalvojumu:

Es liecinu, ka šie vārdi ir patiesi un ka mums ir mīlošs Tēvs Debesīs, kurš gaida, lai mēs vērstos pie Viņa, un tādējādi varētu tikt svētītas mūsu dzīves un apkārtējo cilvēku dzīves. Kaut mums būtu vēlme atvest pie Kristus mūsu brāļus un māsas — šī ir mana lūgšana Jēzus Kristus Vārdā, āmen.