Jūsu lieliskais piedzīvojums

Kāda iemīļota bērnu pasaku grāmata, kas ir sarakstīta pirms daudziem gadiem, iesākas ar teikumu: „Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.”¹

Stāsts par Bilbo Baginsu vēsta par visparastāko un necilāko hobitu, kuram tiek dota pati apbrīnojamākā iespēja — brīnišķīga izdevība doties piedzīvojumā, par ko viņam tiek solīta varena atlīdzība.

Problēma ir tajā, ka sevi cienošākajiem hobitiem nav ne mazākās vēlmes iesaistīties dēkās. Viņu dzīvē pats svarīgākais ir ērtības. Viņiem patīk ieturēt maltītes sešreiz dienā, ja vien tās ir pieejamas, un pavadīt savas dienas savos dārziņos, apmainoties stāstos ar ciemiņiem, dziedot, spēlējot mūzikas instrumentus un baudot vienkāršus dzīves prieciņus.

Taču, kad Bilbo tiek piedāvāta iespēja doties varenā piedzīvojumā, kaut kas viņa sirds dziļumos ietrīsas. Viņš jau pašā sākumā saprot, ka šis ceļojums būs grūts. Pat bīstams. Pastāv pat iespēja, ka viņš var neatgriezties.

Taču aicinājums doties piedzīvojumā ir saviļņojis viņa sirdi. Un tā nu šis necilais hobits pamet savu ērto dzīvi un dodas ceļā, iesaistoties lieliskā piedzīvojumā, kas aizvedīs viņu „turp un atpakaļ”.²

Iespējams, viens no iemesliem, kādēļ šis stāsts tik daudziem šķiet sirdij tuvs, ir tāds, ka tas ir arī mūsu stāsts.

Sensenos laikos, pat vēl pirms mūsu piedzimšanas, kādā brīdī, kas laika gaitā ir izplēnējis, tiekot apslēpts mūsu atmiņai, arī mēs tikām aicināti doties piedzīvojumā. To ierosināja Dievs, mūsu Debesu Tēvs. Šī piedzīvojuma uzsākšana nozīmētu, ka mums ir jāatstāj Viņa ērtā, drošā un nepastarpinātā klātbūtne. Tas nozīmētu ceļojuma uzsākšanu uz Zemes, kur būtu papilnam neiepazītu briesmu un pārbaudījumu.

Mēs zinājām, ka tas nebūs viegli.

Taču mēs zinājām arī to, ka tādējādi mēs iegūsim vērtīgus dārgumus, ieskaitot fizisko ķermeni, kā arī intensīva prieka un bēdu pieredzi laicīgajā dzīvē. Mēs mācīsimies censties, meklēt un cīnīties. Mēs izzināsim patiesās mācības par Dievu un sevi.

Protams, mēs zinājām, ka, mērojot šo ceļu, tiks pieļauts daudz kļūdu. Taču mums tika apsolīts, ka, pateicoties Jēzus Kristus diženajam upurim, mēs tiksim attīrīti no saviem pārkāpumiem, mūsu gars tiks bagātināts un šķīstīts un kādudien mēs tiksim augšāmcelti, lai no jauna apvienotos ar saviem mīļajiem.

Mēs uzzinājām, cik ļoti Dievs mūs mīl. Viņš dāvāja mums šo dzīvi, un Viņš vēlas, lai mums izdotos. Tādēļ Viņš mums sagatavoja Glābēju. „Tomēr,” teica mūsu Tēvs Debesīs, „tu pats vari izvēlēties, jo tas tev ir dots.”³

Noteikti kāda daļa no šī laicīgā piedzīvojuma satrauca un biedēja Dieva bērnus, jo pulka mūsu gara brāļu un māsu izlēma iestāties pret to.⁴

Liekot lietā tikumiskās rīcības brīvības dāvanu un spēku, mēs nolēmām, ka, ņemot vērā to, ko mēs varētu iemācīties un par ko mēs varētu kļūt mūžībā, mums būtu vērts riskēt.⁵

Un tā nu, paļaujoties uz Dieva un Viņa mīļotā Dēla apsolījumiem un spēku, mēs pieņēmām šo izaicinājumu.

Es to pieņēmu.

Un tāpat arī jūs.

Mēs piekritām pamest mūsu sākotnējās esamības drošo patvērumu un doties paši savā varenajā piedzīvojumā, dodoties „turp un atpakaļ”.

Un tomēr laicīgā dzīve var padarīt mūs izklaidīgus, vai ne? Mēs sliecamies zaudēt savu vareno meklējumu vīziju, izaugsmes un pilnveides vietā dodot priekšroku ērtībām un vieglumam.

Taču mūsu sirds dziļumos joprojām mājo kaut kas nenoliedzams, kas alkst pēc augstāka un cēlāka mērķa. Šīs alkas ir viens no aspektiem, kas piesaista cilvēkus evaņģēlijam un Jēzus Kristus Baznīcai. Atjaunotais evaņģēlijs zināmā mērā kalpo par atkārtotu aicinājumu doties piedzīvojumā, kam mēs izsenis atsaucāmies. Glābējs ik dienu aicina mūs pamest savu ērto un drošo dzīvi un pievienoties Viņam māceklības ceļojumā.

Šajā ceļā ir daudz pagriezienu. Tajā ir kalni, lejas un apkārtceļi. Tēlaini izsakoties, tajā pat var sastapties ar zirnekļiem, troļļiem un varbūt pat kādu vienu vai diviem pūķiem. Taču, ja jūs paliksiet uz šīs takas un paļausieties uz Dievu, jūs ar laiku atradīsiet ceļu pie savas godības pilnās sūtības un atgriezīsieties savās debesu mājās.

Tad ar ko jums sākt?

Tas ir diezgan vienkārši.

Pirmkārt, jums ir jāizvēlas pievērst savu sirdi Dievam. Centieties ik dienu Viņu uzmeklēt. Mācieties Viņu iemīlēt. Un tad ļaujiet, lai šī mīlestība iedvesmo jūs apgūt, izprast un sekot Viņa mācībām un mācīties ievērot Dieva baušļus. Jēzus Kristus atjaunotais evaņģēlijs ir atklāts mums tik skaidri un vienkārši, ka to var saprast pat bērns. Tajā pat laikā Jēzus Kristus evaņģēlijs var sniegt atbildes uz vissarežģītākajiem jautājumiem mūsu dzīvē, un tas ir tik padziļināts un komplicēts, ka, pat studējot un gremdējoties pārdomās visa mūža garumā, mums būs grūti saprast kaut mazāko daļu.

Ja jūs vilcināties doties šajā piedzīvojumā, šauboties par savām spējām, paturiet prātā, ka māceklība neprasa nevainojamu rīcību, tā prasa apzinātu rīcību. Jūsu izvēles atklāj jūsu patieso būtību daudz lielākā mērā nekā jūsu spējas.⁶

Pat, ciešot neveiksmi, jūs varat izvēlēties nepadoties, tā vietā atklājot sevī drosmi, virzoties uz priekšu un pieceļoties. Tas ir šī ceļojuma varenais pārbaudījums.

Dievs zina, ka jūs neesat nevainojami, ka jūs laiku pa laikam cietīsiet neveiksmi. Jūsu grūtībās Dievs mīl jūs ne mazāk, kā jūsu uzvarās.

Gluži kā mīlošs tēvs, Viņš vienkārši vēlas, lai jūs turpinātu apzināti censties. Māceklība līdzinās klavierspēles apguvei. Iespējams, viss, ko jūs iesākumā spējat, ir tik tikko atpazīstami nospēlēt kāda divpirkstu skaņdarba versiju. Taču, ja jūs turpināsiet vingrināties, tad vienkāršo melodiju vietā kādudien atskanēs brīnišķīgas sonātes, rapsodijas un klavierkoncerti.

Var gadīties, ka tas nenotiks šīs dzīves laikā, taču tā diena pienāks. Dievs no jums prasa vienīgi to, lai jūs turpinātu apzināti censties.

Jūsu izvēlētajam ceļam piemīt kaut kas interesants, tikpat kā pretrunīgs: vienīgais, kā jūs varat progresēt savā evaņģēlija piedzīvojumā, ir palīdzēt gūt sekmes arī citiem.

Palīdzēšana citiem ir māceklības ceļš. Ticība, cerība, mīlestība, līdzjūtība un kalpošana attīra mūs kā mācekļus.

Caur saviem pūliņiem, palīdzot nabagiem un trūkumcietējiem un sniedzot roku bēdu nomāktajiem, jūs varat izkopt un veidot savu raksturu, paplašināt savu garu un staigāt ar augstāk paceltu galvu.

Taču šādu mīlestību nevar iemantot, gaidot atalgojumu. Tā nevar būt tāda veida kalpošana, kas gaida atzinību, glaimus vai priekšrocības.

Īstenie Jēzus Kristus mācekļi mīl Dievu un Viņa bērnus, negaidot, ka viņiem par to kaut kas tiks dots. Mēs mīlam tos, kuri mūs pieviļ, kuriem mēs nepatīkam. Pat tos, kuri mūs izsmej, izmanto un cenšas sāpināt.

Piepildot savu sirdi ar tīro Kristus mīlestību, jūs neatstājat vietu aizvainojumam, nosodījumam un kaunināšanai. Jūs ievērojat Dieva baušļus, jo jūs Viņu mīlat. Un šajā procesā jūs pamazām savās domās un darbos kļūstat līdzīgāki Kristum.⁷ Vai gan var būt kāds vēl varenāks piedzīvojums?

Trešā lieta, ko mēs cenšamies prasmīgi apgūt šajā ceļojumā, ir tas, kā uzņemties Jēzus Kristus Vārdu un nekaunēties būt par Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem.

Mēs neslēpjam savu ticību.

Mēs to neaprokam.

Mēs, gluži pretēji, dabiskā un ierastā veidā runājam par savu ceļojumu ar apkārtējiem. Tā jau draugi dara — viņi runā par to, kas tiem ir svarīgs. Par to, kas ir tuvs viņu sirdij un maina viņu dzīvi.

Tas ir tas, ko jūs darāt. Jūs dalāties savos stāstos un pieredzē, būdami Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļi.

Dažkārt citiem jūsu stāsti šķiet smieklīgi. Dažkārt tie tos saraudina. Citkārt tie palīdz viņiem pacietīgi, izturīgi un drosmīgi turpināt, lai ar katru stundu un vēl vienu dienu pavisam nedaudz tuvinātos Dievam.

Dalieties savā pieredzē klātienē, sociālajos tīklos, grupās, visur.

Viena no pēdējām lietām, ko Jēzus Kristus teica Saviem mācekļiem, bija tas, ka tiem ir jāiet pa visu pasauli, lai dalītos stāstā par augšāmcelto Kristu.⁸ Šodien arī mēs priekpilni uzņemamies šo vareno uzdevumu.

Mums ir tik lielisks vēstījums, kurā dalīties, — ka, pateicoties Jēzum Kristum, katrs vīrietis, sieviete un bērns var droši atgriezties savās debesu mājās, lai mājotu tur godībā un taisnīgumā!

Mums ir pat vēl vairāk labo ziņu, kurās dalīties.

Dievs ir parādījies mūsdienu cilvēkam! Mums ir mūsdienu pravietis.

Es gribētu atgādināt, ka Dievam nav nepieciešams, lai jūs „notirgotu” atjaunoto evaņģēliju vai Jēzus Kristus Baznīcu.

Viņš vienkārši sagaida, lai jūs neslēptu to zem pūra.

Un, ja cilvēki izlems, ka šī nav Baznīca viņiem, tas būs viņu lēmums.

Tas nenozīmē, ka jūs esat cietuši neveiksmi. Turpiniet izturēties pret viņiem laipni. Un tas nenozīmē to, ka jūs nedrīkstat aicināt viņus vēlreiz.

Atšķirība starp virspusēju sociālo saziņu un iejūtīgu, drosmīgu māceklību ir uzaicinājums!

Mēs mīlam un cienām visus Dieva bērnus, lai arī kāds būtu viņu sociālais stāvoklis, lai kāda būtu viņu rase vai reliģija, lai kādus lēmumus viņi savā dzīvē pieņemtu.

No savas puses mēs sakām: „Nāciet un paskatieties! Noskaidrojiet paši personīgi to, cik atalgojoša un pacilājoša ir māceklības ceļa mērošana.”

Mēs aicinām cilvēkus „nākt un palīdzēt, jo mēs cenšamies padarīt šo pasauli par labāku vietu”.

Un mēs sakām: „Nāciet un palieciet! Mēs esam jūsu brāļi un māsas. Mēs neesam nevainojami. Mēs paļaujamies uz Dievu un tiecamies ievērot Viņa baušļus.

Pievienojieties mums, un jūs padarīsiet mūs labākus. Un šajā procesā arī jūs paši kļūsiet labāki. Dosimies šajā piedzīvojumā kopā.”

Jūtot savā sirdī atbalsojamies aicinājumu doties piedzīvojumā, mūsu draugs Bilbo Baginss nolēma labi izgulēties, ieturēt sātīgas brokastis un jau no paša rīta doties ceļā.

Bet pamostoties Bilbo ieraudzīja, kāda nekārtība valda viņa mājās, un tas gandrīz atturēja viņu no šī cēlā plāna īstenošanas.

Taču tad pie viņa ieradās viņa draugs Gendalfs, kurš pavaicāja: „Kad tu beidzot posīsies ceļā?”⁹ Lai panāktu savus draugus, Bilbo vajadzēja pašam izlemt, kā rīkoties.

Un tā šis gluži parastais un necilais hobits tik ātri izmetās pa savām priekšnama durvīm, lai dotos pretī piedzīvojumam, ka aizmirsa savu cepuri, ceļaspieķi un kabatlakatiņu. Viņš pat nepabeidza savas otrās brokastis.

Varbūt arī mēs no tā varētu kaut ko mācīties.

Ja mēs visi esam sajutuši pamudinājumu pievienoties šim varenajam piedzīvojumam, dzīvojot pēc tā un daloties tajā, ko mums jau izsenis ir sagatavojis mūsu mīlošais Debesu Tēvs, es apliecinu jums, ka tieši šodien ir pienākusi tā diena, lai sekotu Dieva Dēlam un mūsu Glābējam Viņa kalpošanas un māceklības ceļā.

Mēs varam gaidīt visu mūžu to brīdi, kad viss ies, kā smērēts. Taču tieši tagad ir pienākusi tā diena, lai mēs pilnībā apņemtos uzmeklēt Dievu, kalpot līdzcilvēkiem un dalīties savā pieredzē ar apkārtējiem.

Pametiet savas cepures, ceļaspieķus, kabatlakatiņus un nekārtīgās mājas.¹⁰

Tie no mums, kas jau iet pa šo ceļu, — sakopojiet drosmi, izrādiet iejūtību, esiet pašpārliecināti un turpiniet!

Tie, kuri ir pametuši šo ceļu, — lūdzu, atgriezieties, pievienojieties mums vēlreiz, padariet mūs stiprākus!

Un tie, kuri vēl nav sākuši, — kādēļ gan jums kavēties? Ja jūs vēlaties pieredzēt šī varenā, garīgā ceļojuma brīnumus, speriet soli, lai dotos paši savā grandiozajā piedzīvojumā! Runājiet ar misionāriem. Runājiet ar saviem draugiem no pēdējo dienu svēto vidus. Runājiet ar viņiem par šo brīnišķīgo un brīnumaino darbu.¹¹

Ir pienācis laiks to uzsākt!

Ja jums šķiet, ka jūsu dzīve varētu būt jēgpilnāka, ka jums varētu būt kāds augstāks mērķis, stiprākas ģimenes attiecības un ciešāka saikne ar Dievu, lūdzu, nāciet un pievienojieties mums!

Ja jūs meklējat tādu cilvēku sabiedrību, kuri pūlas kļūt tik labi, cik tas viņiem iespējams, palīdzēt trūkumcietējiem un padarīt šo pasauli par labāku vietu, nāciet un pievienojieties mums!

Nāciet un paskatieties, kāda ir šī brīnišķīgā, pārsteidzošā un piedzīvojumu pilnā ceļa būtība.

Šajā ceļā jūs izzināsiet paši sevi.

Jūs atklāsiet dzīves jēgu.

Jūs atradīsiet Dievu.

Jūs pieredzēsiet dēkaināko un lieliskāko ceļojumu savā dzīvē.

Par to es liecinu mūsu Pestītāja un Glābēja, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.