Jēzus Kristus misija un kalpošana

Viņa misija bija Izpirkšana. Šī bija Viņa un tikai Viņa misija. Tā kā Viņam bija mirstīga māte un nemirstīgs Tēvs, Viņš bija vienīgais, kurš varēja brīvprātīgi atdot Savu dzīvību un atkal to atgūt (skat. Jāņa 10:14–18). Viņa veiktās Izpirkšanas brīnišķīgās sekas bija bezgalīgas un mūžīgas. Viņš izrāva nāves dzeloni un padarīja skumjas par kapu — īslaicīgas (skat. 1. korintiešiem 15:54–55). Viņa pienākums veikt Izpirkšanu bija zināms pat pirms Radīšanas un Krišanas. Tai ne tikai vajadzēja nodrošināt visas cilvēces augšāmcelšanos un nemirstību, bet arī sniegt mums iespēju saņemt piedošanu par saviem grēkiem — ievērojot Viņa noteiktos nosacījumus. Tādējādi Viņa veiktā Izpirkšana pavēra ceļu vienotībai ar Viņu un mūsu ģimenēm mūžīgi. Šo iespēju mēs uzskatām par mūžīgo dzīvi — lielāko Dieva dāvanu cilvēkam (skat. M&D 14:7).

Neviens cits nevarēja veikt Izpirkšanu. Neviens cits cilvēks, pat visbagātākais un visspēcīgākais, nevarētu izglābt pat vienu dvēseli — pat ne savu (skat. Mateja 19:24–26). Un ne no viena cita cilvēka netiks prasīts vai pieļauts, lai šis cilvēks lietu savas asinis par cita cilvēka mūžīgo glābšanu. Jēzus to izdarīja reizi par visām reizēm (Ebrejiem 10:10).

Kaut arī Izpirkšana tika paveikta Jaunās Derības laikā, notikumi Vecās Derības laikos bieži vien vēstīja par tās nozīmību. Ādamam un Ievai tika pavēlēts nest upurus kā „[līdzību] ar Tēva Vienpiedzimušā … upuri” (Mozus 5:7). Kādā veidā? Ar asins izliešanu. No savas pieredzes viņi apliecināja Svētos Rakstus, ka „miesas dvēsele (dzīvība) mīt asinīs” (3. Mozus 17:11).

Ārsti zina, ka tad, kad asinis pārstāj plūst uz kādu orgānu, sākas nepatikšanas. Ja asins plūsma kājā tiek traucēta, var sākties gangrēna. Ja asinis nepieplūst smadzenēm, var notikt trieka. Ja asinis pārstāj normāli plūst pa koronāro artēriju, var sākties sirdslēkme. Ja asiņošana netiek apturēta, iestājas nāve.

Ādams, Ieva un turpmākās paaudzes uzzināja, ka katru reizi, kad viņi lēja kāda dzīvnieka asinis, šis dzīvnieks nomira. Upurēšanas rituālam nederēja jebkurš dzīvnieks. Tam vajadzēja būt pirmdzimušajam no ganāmpulka un bez jebkādas vainas (skat., piemēram, 2. Mozus 12:5). Šie formālie elementi arī simbolizēja nevainojamā Dieva Jēra galīgo upuri.

Ādamam un Ievai tika dots bauslis: „Tādēļ tev būs darīt visu, ko tu darīsi, Dēla Vārdā, un tev būs nožēlot grēkus un piesaukt Dievu Dēla Vārdā mūžīgi” (Mozus 5:8). No tās dienas līdz laiku zenītam dzīvnieku upurēšana tika turpināta kā tēls un atveids Dieva Dēla veiktajai, galīgajai Izpirkšanai.

Kad Izpirkšana bija paveikta, lielais un pēdējais upuris piepildīja Mozus likumu (skat. Almas 34:13–14) un dzīvnieku upurēšana, saskaņā ar ko tika mācīts, ka „miesas [dzīvība] mīt asinīs”, tika izbeigta (3. Mozus 17:11). Jēzus paskaidroja, kā senlaiku upurēšanas rituālu elementi tika ietverti Izpirkšanā un simboliski pieminēti Svētā Vakarēdiena laikā. Vēlreiz pievērsiet uzmanību atsaucēm uz dzīvību, miesu un asinīm:

„Bet Jēzus tiem sacīja: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.

Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā”” (Jāņa 6:53–54).

Pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai, visa cilvēce — visi, kas vēlēsies, — tiks pestīti. Glābējs sāka liet Savas asinis par visu cilvēci nevis uz krusta, bet gan Ģetzemanes dārzā. Tur Viņš uzņēmās uz Sevis visu, kas jebkad dzīvojuši, grēku nastu. Zem šīs smagās nastas Viņš asiņoja no katras poras (skat. M&D 19:18). Izpirkšana, Jēzum esot pirmsnāves agonijā, tika pabeigta uz Golgātas krusta.

Pravietis Džozefs Smits rezumēja Izpirkšanas nozīmību. Viņš teica: „Mūsu reliģijas pamatprincipi ir apustuļu un praviešu liecība par Jēzu Kristu — ka Viņš nomira, tika apglabāts un trešajā dienā augšāmcēlās, un uzkāpa Debesīs; un viss pārējais, kas attiecas uz mūsu reliģiju, tam ir tikai pielikumi.”¹

Ar īpašām pilnvarām un dziļu pateicību arī es mācu un liecinu par Viņu.

Tā Kunga otrais tālejošais mērķis mirstīgajā dzīvē bija kalpot mums par piemēru. Viņa priekšzīmīgā dzīve bija par pamatu Viņa kalpošanai šeit, mirstībā. Tā ietvēra Viņa mācības, līdzības un sprediķus. Tā iekļāva Viņa brīnumus, maigo gādību un pacietību pret cilvēku bērniem (skat. 1. Nefija 19:9). Tā ietvēra arī to, ka Viņš ar lielu līdzjūtību pielietoja priesterības pilnvaras. Tā ietvēra Viņa taisnīgo sašutumu, kad Viņš nosodīja grēku (skat. Romiešiem 8:3) un kad Viņš apgāza naudas mijēju galdus (skat. Mateja 21:12). Tā ietvēra arī Viņa sirdssāpes. Viņu izsmēja, šaustīja un neatzina Viņa paša tauta (skat. Mosijas 15:5) — viens no Viņa mācekļiem Viņu pat nodeva un cits noliedza (skat. Jāņa 18:2–3, 25–27).

Lai cik brīnišķīga bija Viņa kalpošana, tā nepiemita un joprojām nepiemīt tikai un vienīgi Viņam. Cilvēku skaitam, kas varētu sekot Jēzus paraugam, nav ierobežojumu. Līdzīgus darbus ir veikuši Viņa pravieši un apustuļi, un citi Viņa pilnvarotie kalpi. Daudzi ir pārcietuši vajāšanas Viņa dēļ (skat. Mateja 5:10; 3. Nefijs 12:10). Pat mūsdienās jūs pazīstat brāļus un māsas, kas ir dedzīgi centušies — dažreiz par to samaksājot šausmīgu cenu — lai līdzinātos Tā Kunga paraugam.

Tā tam arī vajadzētu būt. Viņš cer, ka mēs tā rīkosimies. Tas Kungs lūdza mums sekot Viņa paraugam. Viņa mācības ir pilnīgi skaidras:

• „Kādiem vīriem jums jābūt? … Tādiem kā Es” (3. Nefijs 27:27; skat. arī 3. Nefijs 12:48).

• „Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem” (Mateja 4:19).

• „Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis” (Jāņa 13:15; skat. arī Jāņa 14:6).

Šie un citi līdzīgi Svēto Rakstu panti netika pierakstīti kā ieteikumi. Tās ir dievišķas pavēles! Mums ir jāseko Viņa paraugam!

Lai rosinātu savu vēlmi sekot Viņam, mēs varētu apsvērt piecus Viņa dzīves aspektus, kam mēs varētu līdzināties.

Šos piecus Viņa kalpošanas aspektus varam pielietot savā dzīvē. Noteikti labākais pierādījums tam, ka dievinām Jēzu, ir mūsu līdzināšanās Viņam.

Kad mēs sākam apzināties, kas Jēzus ir un ko Viņš ir paveicis mūsu labā, mēs kaut kādā mērā varam saprast pirmā un augstākā baušļa loģiku: „Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka” (Marka 12:30). Citiem vārdiem sakot, visam, ko mēs domājam un darām, un sakām, jāsakņojas mūsu mīlestībā pret Viņu un Viņa Tēvu.

Pajautājiet sev: „Vai ir kāds, ko es mīlu vairāk par To Kungu?” Tad salīdziniet savu atbildi ar šiem, Tā Kunga noteiktajiem, standartiem:

• „Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.”

• „Kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts” (Mateja 10:37).

Mīlestība pret ģimenes locekļiem un draugiem, lai cik brīnišķīga tā arī nebūtu, kļūst daudz dziļāka, kad balstās uz Jēzus Kristus mīlestību. Vecāku mīlestība pret bērniem, pateicoties Viņam, kļūst nozīmīgāka šajā dzīvē un viņpasaulē. Visas mīlošās attiecības Viņā tiek pacilātas. Mīlestība pret Debesu Tēvu un Jēzu Kristu dāvā atskārsmi, iedvesmu un motivāciju, lai mīlētu citus cilvēkus cēlākā veidā.

Priekšraksti sniedz iespēju koncentrēties uz kalpošanu mūžības vērtībā. Vecākiem vajadzētu apdomāt, kurš priekšraksts bērnam ir nepieciešams nākamais. Mājskolotājiem vajadzētu domāt par to, kāds piemērots priekšraksts ir nākamais nepieciešams katrā ģimenē, kurai viņi kalpo.

Glābēja lūgšanas paraugs mums atgādina to, ka personīgajai lūgšanai, ģimenes lūgšanai un lūgšanu pilnai savu uzdevumu veikšanai Baznīcā vajadzētu kļūt par mūsu dzīves daļu. Tēva gribas zināšana un pildīšana sniedz lielu garīgu spēku un pārliecību (skat. M&D 121:45). Mums jāvēlas būt Tā Kunga pusē.

Zināšanas „par lietām, kādas tās patiesībā ir un par lietām, kādas tās patiesībā būs” (Jēkaba gr. 4:13), ļauj mums rīkoties saskaņā ar patiesiem principiem un patiesu mācību. Šādas zināšanas viesīs pārmaiņas mūsu uzvedībā. Rīcību, ko pretējā gadījumā vadītu kāre un emocijas, aizstās rīcība, ko noteiks saprāts un taisnīgums.

Apņemšanās izturēt līdz galam nozīmē to, ka mēs nelūgsim, lai mūs atbrīvo no aicinājuma kalpot. Tas nozīmē, ka mēs neatkāpsimies no cienīga mērķa sasniegšanas. Tas nozīmē, ka mēs nekad neatmetīsim cerību par sev mīļu cilvēku, kurš ir novirzījies no pareizā ceļa. Un tas nozīmē, ka mēs vienmēr lolosim savas mūžīgās ģimenes attiecības — pat grūtos slimības, nespējas vai nāves brīžos.

No visas sirds es lūdzu, lai Tā Kunga pārmaiņu ietekme pilnīgi mainītu jūsu dzīvi. Viņa misija un kalpošana var svētīt katru no mums tagad un uz visiem laikiem.