Izvēlēties labo daļu

Reiz Zoltāns Šics no Segedas, Ungārijas, pārsteidza savu kajaku braukšanas treneri, pasakot viņam, ka viņš uz sacensībām Vācijā nebrauks.

Zoltāns teica: „Sacensības bija manā kristību dienā, tāpēc es atteicos.”

17 gadus vecais Zoltāns jau bija uzvarējis daudzās kajaku sacensībās. Ungārijā tas ir populārs sporta veids, un Zoltāns bija sasniedzis labu līmeni — pietiekami labu, lai iespēja kļūt par profesionāli būtu realitāte. Zoltāns ne tikai izlaida vienas sacensības, bet drīz vien viņš no braukšanas ar kajaku atteicās pilnībā. Viņam bija kas labāks darāms.

Braukšana ar kajaku Zoltāns bija nākusi par labu. Gadu gaitā strādājot ar savu treneri, viņš iemācījās pašdisciplīnu, paklausību un darba tikumu. Zoltāns arī bija iemācījies izvairīties no vielām un ieradumiem, kas traucētu viņa sniegumam. Tā nebija viegla, tā bija vientuļa dzīve, un kļūšana par profesionāli nozīmētu lielāku laika ieguldīšanu. Profesionāļi trenējas 12 stundu dienā, un tiem ir jāsacenšas svētdienās.

Zoltāns teica: „Braukšana ar kajaku aizņēma lielāko daļu mana laika. Es biju fanātisks. Tādēļ es dzīvē no daudzām lietām atteicos.”

Tādēļ Zoltāns nolēma, ka viņš nevar vienlīdz sevi veltīt evaņģēlijam un braukšanai ar kajaku. 2004. gadā viņš pateica trenerim, ka ar kajaku sportu vairs nenodarbosies.

Agrāk, tajā gadā, misionāri sāka mācīt Zoltāna mammu. Viņš nodarbībās nepiedalījās. Viņš negribīgi pieņēma savas mammas uzaicinājumu apmeklēt viņas kristības. Taču, kad viņš ienāca baznīcas telpās, viņš sajuta ko tādu, kas aizskāra viņa sirdi. Zoltāns piekrita tikties ar misionāriem daļēji tāpēc, ka viņš spēja ar viņiem identificēties.

Viņš teica: „Mani ieinteresēja misionāri, jo viņi bija parasti cilvēki, taču dzīvoja pēc augstākiem standartiem.”

Pateicoties tam, ka Zoltāns jau dzīvoja pēc augstākiem standartiem kā kajaka braucējs, viņam bija viegli atzīt evaņģēlija mācības par vērtīgām. Viņš kristījās divus mēnešus vēlāk.

No sākuma viņš domāja, ka varēs turpināt braukt ar kajaku, nepiedaloties sacensībās svētdienās. Taču tāpēc, ka viņš ir tāda tipa cilvēks, kurš, ja apņemas ko paveikt, vēlas to izdarīt labi, viņš izvēlējās pamest braukšanu ar kajaku pilnībā.

Vienreiz pēc kristībām viņš mēģināja nodarboties ar kajaku hobija līmenī. Viņam atsākot un sacensībās nepiedaloties, treneris viņu lūdza palīdzēt mācīt citus un organizēt braucienus. Taču viņš nevēlējās nodoties kajaku sportam vai jebkādām citām nodarbēm, kas varētu traucēt viņa māceklībai.

Tāpēc Zoltāns nolika savus airus pie malas un veltīja sevi kalpošanai Baznīcā. Šis lēmums atgādina par prezidenta Hovarda V. Hantera (1907–1995) vienu lēmumu, kad viņš laulājās. Prezidents Hanters bija veiksmīgs mūziķis, kas spēlēja daudzus instrumentus. Vakaros viņš spēlēja orķestrī, taču kolēģu, ar kuriem viņš kontaktējās, dzīvesveids bija pretrunā ar evaņģēlija standartiem. Tādēļ Prezidents Hanters nolika savus instrumentus malā un tos paņēma tikai dažreiz, lai papildinātu ģimenes dziedāšanu.¹

Zoltānam pietrūkst braukšana ar kajaku, taču viņš apzinājās, ka viņa pieķeršanās kajakam bija pietiekami liela, un, ja viņš paliktu sportam pārāk tuvu, tā sacenstos un, iespējams, būtu pārāka par viņa pieķeršanos Tam Kungam.

Šo pašu principu var attiecināt uz jebkuru nodarbi, kas liedz mums būt tādiem, kā Dievs to vēlas. Katram no mums dzīvē labāk būtu iztikt bez dažām lietām — pat ja tās ir labas lietas — nekā riskēt ar mūžīgo dzīvi, lai tās iegūtu.

Zoltāns saka: „Baznīca kļuva par manu dzīvi. Zinot, ka ar kajaka braukšanu es iztiku sev nepelnīšu un ka tas būs tikai kā hobijs, man bija viegli no tā atteikties. Tā vietā es vēlējos, lai manas uzmanības centrā ir Debesu Tēvs.”

Zoltāns sāka studēt evaņģēliju ar tādu pašu degsmi, ar kādu viņš veic katru darbu. Viņš uzstādīja mērķi — kalpot misijā. Viņš vēlējās palikt savā valstī un mācīt citus.

Viņš kalpoja Ungārijā un šobrīd strādā vidusskolā par angļu valodas pasniedzēju. Evaņģēlijs joprojām turpina būt viņa prioritāte. Viņš saka: „Ir lietas, kuras mums ir jāatmet, jo tās traucē Dieva nolūkam. Sliktas lietas ir viegli atmest, kad zinām, ka mums to vajadzētu. Mēs bieži neapzināmies, ka mums ir jāatmet kaut kas labs, lai iegūtu ko labāku. Mēs domājam — ja tas nav slikts, mēs aizvien varam turpināt sekot Dieva plānam.” Taču Zoltāns zina, ka mums ir jāatmet labās lietas, ja tās mums traucē sekot plānam, ko Dievs mums ir sagatavojis.