Labi viss

Pionieri rūpējās cits par citu, neskatoties uz cilvēku sociālo, ekonomisko vai politisko stāvokli. Pat, ja tas palēnināja viņu virzīšanos, bija par iemeslu neērtībām vai nozīmēja personīgu ziedošanos un pūles, viņi palīdzēja cits citam.

Mūsu mērķu orientētajā un piekritēju pasaulē personīgie vai partijas mērķi var gūt virsroku pār rūpēm par citiem vai Dieva valstības stiprināšanu. Mūsdienu sabiedrībā noteiktu ideoloģisku mērķu sasniegšana var izrādīties mūsu vērtības mēraukla.

Mērķu izvirzīšana un sasniegšana var būt brīnišķīga. Taču, kad mērķi tiek sasniegti, necienot, ignorējot vai sāpinot citus, tad šāda panākuma cena var izrādīties par augstu.

Pionieri pieskatīja tos, kas ceļoja kopā ar viņiem, bet viņi arī padomāja par tiem, kas devās pārgājienā pēc viņiem, iestādot labību nākamajai kravas ratu rindai.

Viņi apzinājās ģimenes un draugu spēku. Un tāpēc, ka viņi bija atkarīgi cits no cita, viņi kļuva stipri. Pret draugiem izturējās kā pret ģimenes locekļiem.

Pionieri kalpo par labu atgādinājumu tam, kāpēc mums ir jāpārvar kārdinājums norobežoties no citiem un tā vietā jācenšas palīdzēt cits citam, un jāizrāda līdzjūtība un mīlestība citam pret citu.

„Uz priekšu svētie, bailes atmetiet.”

Šī frāze kļuva par nogurušo ceļotāju himnu. Ir grūti iedomāties, cik smagi šīs dižās dvēseles strādāja. Iešana bija viena no vieglākajām ceļojuma daļām. Viņiem visiem bija jāapvienojas, lai nodrošinātu sev pārtiku, salabotu kravas ratus, koptu dzīvniekus, kalpotu slimajiem un vājajiem, lai meklētu ūdeni un lai pasargātu sevi no laikapstākļu spējajiem draudiem un daudzām mežonīgā apvidus briesmām.

Katru rītu viņi pamodās ar skaidri noteiktiem nodomiem un mērķiem, ko saprata ikviens: kalpot Dievam un līdzcilvēkiem un ierasties Sālsezera ielejā. Katru dienu šie nodomi un mērķi viņiem bija skaidri, viņi zināja, kas viņiem ir jādara un ka no svara ir katras dienas sekmes.

Mūsdienās — kad tik daudz no tā, ko mēs vēlamies, ir tik viegli sasniedzams, — pastāv kārdinājums nogriezties no ceļa vai padoties brīdī, kad ceļš mums priekšā izskatās nedaudz nelīdzens vai paliek strauji stāvāks. Šādos brīžos mūs varētu iedvesmot pārdomas par tiem vīriem, sievietēm un bērniem, kuri neļāva slimībām, grūtībām, sāpēm un pat nāvei atturēt viņus no to izraudzītā ceļa.

Pionieri iemācījās, ka smags darbs padziļina un stiprina ķermeni, prātu un garu; vairo viņu sapratni par viņu dievišķo dabu un līdzjūtību pret citiem. Šī īpašība nostiprināja viņu dvēseles un kļuva viņiem par svētību vēl ilgi pēc tam, kad viņu pārgājiens pāri līdzenumiem un kalniem bija beidzies.

Kad pionieri dziedāja, viņi skaļā balsī izteica trešo mācību: „Līksmi iet turpiniet.”

Tas ir viens no mūsdienu lielākajiem paradoksiem, ka mēs esam tik daudz svētīti un tomēr varam būt tik nelaimīgi. Labklājības un tehnoloģiju brīnumi apber mūs ar drošību, izklaidēm, tūlītēju iepriecinājumu un komfortu. Un tomēr visur mums apkārt mēs redzam tik daudz nelaimju.

Pionieri, kas ziedoja tik daudz, ceļoja pat bez pirmās nepieciešamības lietām, lai izdzīvotu, un alka pēc šīm lietām. Viņi saprata, ka laime nerodas veiksmes vai nejaušības rezultātā. Pavisam noteikti tā nerodas, piepildoties visām mūsu vēlmēm. Laimi neveido ārēji apstākļi. Tā rodas mūsos — neatkarīgi no tā, kas notiek mums apkārt.

Pionieri zināja to, un ar šo garu viņi rada laimi katrā apstāklī un katrā pārbaudījumā — pat tajos pārbaudījumos, kas aizskāra viņu dvēseles visdziļākās stīgas.

Dažreiz mēs atskatāmies uz pagātni un to, ko izcieta pionieri, un ar atvieglojumu sakām: „Paldies Dievam, es nedzīvoju tajā laikā.” Bet interesanti, vai tie drosmīgie pionieri, ja viņiem būtu iespēja redzēt mūs šodien, neteiktu to pašu.

Lai arī laiki un apstākļi ir mainījušies, taču principi, kā pārvarēt pārbaudījumus un veiksmīgi sadzīvot kā gādīgai un plaukstošai sabiedrībai Dieva vadībā, nav mainījušies.

No pionieriem mēs varam mācīties ticību un paļaušanos uz Dievu. Mēs varam mācīties, kā just līdzi citiem. Mēs varam mācīties, ka darbs un čaklums svētī mūs ne tikai laicīgi, bet arī garīgi. Mēs varam mācīties, ka laime ir pieejama jebkuros mūsu dzīves apstākļos.

Labākais veids, kā mēs varam godināt pionierus un izrādīt viņiem pateicību, ir iekļaut savā dzīvē uzticību Dieva pavēlēm, līdzjūtību un mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem, iekļaut čaklumu, optimismu un prieku, ko pionieri tik labi izrādīja savā dzīvē.

Ja mēs to darīsim, mēs varēsim sniegties cauri gadu desmitiem, sadoties rokās ar šiem cēlajiem pionieriem, un pievienot savu balsi viņu balsij, dziedot kopā ar viņiem: „Labi viss! Labi viss!”