2015
Jēzus Kristus dievišķās īpašības: piedodošs un žēlsirdīgs
jūlijs 2015


Augstākā Apmeklējuma mācības vēstījums, 2015. GADA JŪLIJS

Jēzus Kristus dievišķās īpašības: piedošana un žēlsirdība

Lūgšanu pilnas izstudējiet šo materiālu un centieties saprast, ar kurām vēstījuma daļām dalīties. Kā izpratne par Glābēja dzīvi un Viņa lomām vairo jūsu ticību Viņam un svētī māsas, par kurām gādājat, veicot apmeklējuma mācības pienākumu? Vairāk informācijas meklējiet: reliefsociety.lds.org.

Ticība, ģimene, palīdzība

Sapratne par to, ka Jēzus Kristus ir bijis piedodošs un žēlsirdīgs pret mums, var palīdzēt mums piedot un izrādīt žēlsirdību citiem. „Jēzus Kristus ir mūsu Piemērs,” teica prezidents Tomass S. Monsons. Viņa dzīve ir mīlestības mantojums. Slimos Viņš dziedināja, nomāktos Viņš uzmundrināja, grēciniekus Viņš izglāba. Beigās sadusmots pūlis atņēma Viņa dzīvību. Tomēr no Golgātas kalna atskan vārdi: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara,” — augstākais apliecinājums līdzjūtībai un mīlestībai šajā laicīgajā dzīvē.”1

Ja mēs piedosim citiem viņu noziegumus, tad mūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos mums. Jēzus lūdz mums: „Esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs” (Lūkas 6:36). „Piedošana par mūsu grēkiem tiek dota ar nosacījumiem,” teica Dīters F. Uhtdorfs, otrais padomnieks Augstākajā prezidijā. Mums ir jānožēlo grēki. … Vai tad mēs visi kādreiz neesam pazemīgi tuvojušies žēlastības tronim un lūguši pēc labvēlības? Vai mēs no visas savas dvēseles spēka neesam vēlējušies žēlastību — piedošanu par pieļautajām kļūdām un izdarītajiem grēkiem? … Ļaujiet, lai Kristus Izpirkšana izmaina un dziedina jūsu sirdi. Mīliet cits citu. Piedodiet cits citam.”2

Papildu Svētie Raksti

Mateja 6:14–15; Lūkas 6:36–37; Almas 34:14–16

No Svētajiem Rakstiem

„Mums ir jāpiedod, tāpat kā mums tiek piedots,” teica elders Džefrijs R. Holands, Divpadsmit apustuļu kvoruma loceklis.3 Stāsts par pazudušo dēlu parāda mums piedošanas divas puses: vienam dēlam tiek piedots, un otram dēlam piedošana sagādā grūtības.

Jaunākais dēls paņēma savu mantojumu, ātri to iztērēja, un, kad iestājās bads, viņš strādāja, ganīdams cūkas. Svētie Raksti saka, ka „tad viņš, pie atziņas nācis”, atgriezās mājās un teica savam tēvam, ka nav cienīgs būt par viņa dēlu. Taču viņa tēvs viņam piedeva un nokāva dzīrēm baroto teļu. Vecākais dēls atnāca no lauka, kur viņš strādāja, un kļuva dusmīgs. Viņš atgādināja savam tēvam, ka viņš ir kalpojis daudzus gadus, nekad nav pārkāpis baušļus, tomēr „tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties”. Tēvs atbildēja: „Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts” (skat. Lūkas 15:11–32).

Atsauces

  1. Tomass S. Monsons, „Mīlestība — evaņģēlija būtība” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2014. g. maijs, 91. lpp.

  2. Dīters F. Uhtdorfs, „Žēlastības pilnie saņems žēlastību” (vispārējās konferences runa), Liahona, 2012. g. maijs, 70., 75., 77. lpp.; uzsvērums oriģinālā.

  3. Džefrijs R. Holands „To Be in the Kingdom and of the Kingdom”, Ensign, 1996. g. nov., 83. lpp.

Apdomājiet!

Kādu labumu piedošana var dot tam, kas piedod?