Praviešu vadība

Pirms dažiem gadiem es sēdēju Soltleiksitijas tempļa istabā, kur reizi nedēļā tiekas Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums. Es skatījos uz sienu, kas atrodas iepretī Augstākā prezidija sēdvietām, aplūkodams visu Baznīcas prezidentu portretus.

Lūkodamies uz šiem saviem priekšgājējiem, sākot ar pravieti Džozefu Smitu (1805–1844) un beidzot ar prezidentu Gordonu B. Hinkliju (1910–2008), es nodomāju: „Cik gan pateicīgs es esmu par to vadību, ko sniedzis ikviens no viņiem!”

Šie diženie vīri nekad nešaubījās, nekad nesvārstījās un nekad necieta neveiksmi. Viņi bija Dieva vīri. Domājot par mūsdienu praviešiem, kurus esmu pazinis un mīlējis, man prātā nāk viņu dzīves gājums, rakstura īpašības un iedvesmotās mācības.

Kad es nācu pasaulē, Baznīcu vadīja prezidents Hibers Dž. Grants (1856–1945). Domājot par viņa dzīvi un mācībām, man jāsaka, ka prezidenta Granta raksturīgākā īpašība bija neatlaidība — neatlaidība visā, kas ir labs un cēls.

Kad es kalpoju par bīskapu savā Soltleiksitijas bīskapijā, par Baznīcas prezidentu bija kļuvis prezidents Džordžs Alberts Smits (1870–1951). Viņš bija pamanījis, ka starp To Kungu un pretinieku notiek varena cīņa, ko var pielīdzināt virves vilkšanas sacensībām. „Ja jūs paliksiet Tā Kunga pusē,” viņš mācīja, „jūs būsiet pakļauti Viņa ietekmei un jums nebūs vēlmes rīkoties nepareizi.”¹

Tas bija prezidents Deivids O. Makeijs (1873–1970), kurš 1963. gadā aicināja mani par Divpadsmit apustuļu kvoruma locekli. Viņš mācīja domāt par citiem, parādot šo piemēru pats savā dzīvē. „Īstena kristietība,” viņš teica, „ir mīloša rīcība.”²

Vadošais princips prezidenta Džozefa Fīldinga Smita (1876–1972) dzīvē, kurš bija viens no Baznīcas ražīgākajiem rakstniekiem, bija evaņģēlija izzināšana. Viņš nemitīgi lasīja Svētos Rakstus un pārzināja tajos ietvertās mācības un doktrīnas tik labi, kā neviens cits, ko esmu pazinis.

Kad vēl biju zēns, par manu staba prezidentu kalpoja prezidents Harols B. Lī (1899–1973). Viens no viņa iemīļotākajiem citātiem bija šis: „Palieciet svētajās vietās un neizkustieties.”³ Viņš mudināja svētos dzīvot saskaņā ar Svētā Gara čukstiem, atsaucoties uz tiem.

Es uzskatu, ka vadošais princips prezidenta Spensera V. Kimbala (1895–1985) dzīvē bija ziedošanās. Viņš bija visā pilnībā, nešaubīgi nodevies Tam Kungam. Viņš bija nodevies dzīvei saskaņā ar evaņģēliju.

Kad par Baznīcas prezidentu kļuva Ezra Tafts Bensons (1899–1994), viņš aicināja mani kalpot par savu otro padomnieku Augstākajā prezidijā. Viņa vadošais princips bija mīlestība, kas ir iemiesota viņa iemīļotākajā citātā — vārdos, ko teicis Glābējs: „Kādiem vīriem jums jābūt? Patiesi, Es saku jums, tādiem kā Es.”⁴

Prezidents Hovards V. Hanters (1907–1995) allaž centās saskatīt citos to labāko. Viņš allaž bija pieklājīgs, viņš allaž bija pazemīgs. Man bija tas gods kalpot par viņa otro padomnieku.

Prezidents Gordons B. Hinklijs mācīja mums darīt labāko, ko spējam. Viņš dalījās iespaidīgā liecībā par Glābēju un Viņa misiju. Viņš mācīja mūs ar mīlestību. Kalpot par viņa pirmo padomnieku bija pagodinājums un svētība.

Glābējs sūta praviešus, jo Viņš mūs mīl. Šī oktobra vispārējā konferencē Baznīcas augstākajiem pilnvarotajiem atkal būs tas gods dalīties Viņa vārdos. Mēs pildām šo pienākumu ar milzīgu svētsvinību un pazemību.

Cik gan mēs esam svētīti, ka uz Zemes ir Jēzus Kristus atjaunotā Baznīca un ka šī Baznīca ir celta uz atklāsmes klints! Nepārtrauktas atklāsmes ir Jēzus Kristus evaņģēlija spēka avots.

Sagatavosimies saņemt personīgas atklāsmes, kas tiek bagātīgi dāvātas vispārējās konferences laikā! Kaut, paceļot savas rokas, lai atbalstītu mūsdienu praviešus un apustuļus, mūsu sirdis pildītos ciešā apņēmībā! Kaut, klausoties viņu vēstījumos, mēs tiktu apgaismoti, pacilāti, mierināti un stiprināti! Un kaut mēs būtu gatavi no jauna apņemties sekot Tam Kungam, Jēzum Kristum, atkal nolemjot ievērot Viņa baušļus un īstenot Viņa gribu!