Lūdziet par katru māsu, minot viņu vārdā

Ticība, ģimene, palīdzība

Attēls

Palīdzības biedrības zīmogs

Svētajos Rakstos ir daudz piemēru tam, kā vīrieši un sievietes ir lūguši par citiem, minot tos vārdā. Vienu no spilgtākajiem piemēriem mums ir parādījis Almas, jaunākā, tēvs. Almu, jaunāko, uzrunāja eņģelis, kurš pieminēja viņa tēvu, sakot: „Viņš ir lūdzis ar lielu ticību par tevi, … tādēļ šim nolūkam es esmu nācis, lai pārliecinātu tevi par Dieva spēku un varu, lai uz Viņa kalpotāju lūgšanām tiktu atbildēts atbilstoši viņu ticībai.” (Mosijas 27:14.)

Kad mēs lūdzam cits par citu, mūsu sirdis atveras, lai saņemtu svētības, kuras Tas Kungs vēlas mums dot. „Lūgšanas mērķis nav mainīt Dieva gribu, bet nodrošināt mums pašiem, kā arī citiem tās svētības, kuras Dievs ir gatavs mums dāvāt, bet par kuru iegūšanu mums ir jālūdz.”¹

Kāda māsa pastāstīja, ka grūtā dzīves periodā un bieži vien „sevišķi drūmās dienās” viņas apmeklējošās māsas piezvanījušas vai atsūtījušas viņai īsziņu. Šķitis, ka viņas zina, kad viņai visvairāk nepieciešams uzmundrinājums. Viņa zinājusi, ka viņas lūdz par viņu — gan apmeklējuma laikā, gan būdamas mājās.

„Padomājiet, kāds būtu mūsu kopējais spēks, ja ikviena māsa sirsnīgi lūgtu ik rītu un vakaru vai pat labāk — nemitīgi, kā Tas Kungs to ir pavēlējis,” aicina Džūlija B. Beka — kādreizējā Palīdzības biedrības vispārējā prezidente.² Lūgšanas par tām māsām, kuras mēs apmeklējam, spēcina mūs katru individuāli un arī kā pēdējo dienu svēto sievietes.

Prezidents Henrijs B. Airings, pirmais padomnieks Augstākajā prezidijā, teic: „Lūdziet par to, lai jūs saprastu, kas notiek viņu sirdī. … Jums būs jāsaprot, kā Dievs vēlas, lai jūs [viņām] palīdzētu, un jādara tas viss, izjūtot pret [viņām], cik vien iespējams, lielu Dieva mīlestību.”³