Atklāsme un dzīvais pravietis

Ticības Apliecinājumi 1:9: „Mēs ticam visam, ko Dievs ir atklājis, visam, ko Viņš tagad atklāj, un mēs ticam, ka Viņš vēl atklās daudz ko lielu un svarīgu attiecībā uz Dieva valstību.”⁴

„Mēs nevaram saprast Dieva un Debesu lietas citādi kā vien caur atklāsmi. Mēs varam runāt, jūtoties apgaroti, un paust savu viedokli attiecībā par visu mūžību, taču tas nebūs ar pilnvarām.”⁵

„Mācība par atklāsmi ir daudz pārāka par viltus mācību, kas noliedz atklāsmes, jo viena patiesība, kas atklāta no Debesīm, ir vērtīgāka par visiem pastāvošajiem sektantu uzskatiem.”⁶

„Glābšanu nevar saņemt bez atklāsmes; bez tās kalpot ir veltīgi. … Neviens cilvēks nevar būt Jēzus Kristus kalps, ja tam nav Jēzus liecības, kas ir praviešu gars [skat. Jāņa atkl. 19:10]. Glābšana vienmēr tiek saņemta tikai caur liecību. Mūsu laika cilvēki liecina par Debesīm un elli, kaut tās nekad nav redzējuši; un es sacīšu, ka neviens cilvēks nezina šīs lietas kā vien caur atklāsmi.”⁷

Jēzus Savās mācībās saka: „Uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” [Mateja 16:18.] Uz kādas klints? Uz atklāsmes.”⁸

„Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca tika dibināta tieši caur atklāsmi, kā tas vienmēr ir bijis, dibinot patieso Dieva Baznīcu, atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem (Amosa 3:7 un Apustuļu darbi 1:2); un caur Dieva gribu un svētībām līdz šim es esmu bijis darbarīks Viņa rokās, lai virzītu uz priekšu Ciānas lietu.”⁹

Pravietis runāja 1834. gada aprīļa konferencē: „Prezidents Džozefs Smits, jaunākais, nolasīja Joēla pravietojuma otro nodaļu, lūdza un tad šādi uzrunāja konferences dalībniekus: … „Mēs atšķiramies no citiem cilvēkiem, kas jebkad dzīvojuši uz šīs Zemes; no tā izriet, ka iepriekšējo laiku atklāsmes neatbilst mūsu apstākļiem; tās tika dotas citiem cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms mums, bet pēdējās dienās Dievam bija jāaicina Israēla bērnu atlikums, kam bija jātiek atbrīvotiem gan Jeruzalemē, gan Ciānā [skat. Joēla 3:5]. Tad nu, ja Dievs vairāk nedotu atklāsmes, kā mēs atrastu Ciānu un šo atlikumu? …”

Tad Prezidents pastāstīja par Mormona Grāmatas iegūšanu un tulkošanu, kā tika saņemta atklāsme par Ārona priesterību, par Baznīcas dibināšanu 1830. gadā, kā tika saņemta atklāsme par augsto priesterību un kā Svētā Gara dāvana tika izlieta pār Baznīcu, un teica: Atņemiet Mormona Grāmatu un atklāsmes, kur tad būs mūsu reliģija? Mums nebūs nekā.”¹⁰

„Jēzus … pirmkārt, iecēla Baznīcā apustuļus un, otrkārt, praviešus kalpošanas darbam, svēto pilnveidošanai, utt..; … lielais Debesu likums [nosaka], ka uz Zemes nekad nekas netiks darīts, neatklājot noslēpumu Viņa kalpiem — praviešiem, saskaņā ar Amosa 3:7.”¹¹

1830. gada septembrī Džozefs un Emma Smiti pārcēlās no Harmonijas, Pensilvānijā, uz Faijetu, Ņujorkas štatā. Ieradušies viņi atklāja, ka daži svētie ir tikuši maldināti ar viltus atklāsmēm: „Par lielu nožēlu … mums drīz vien atklājās, ka Sātans ir gaidījis iespēju piekrāpt, un meklējis, kurus viņš varētu iznīcināt. Brāļa Hirema Peidža īpašumā bija kāds akmens, caur kuru viņš bija saņēmis noteiktas „atklāsmes” attiecībā par Ciānas uzcelšanu un Baznīcas kārtību u.c., kuras bija pilnīgi pretstatā Dieva nama kārtībai, kā tā ir izklāstīta Jaunajā Derībā un arī mūsu pēdējās atklāsmēs. Tā kā uz 26. septembri tika nolemts sasaukt konferenci, es domāju, vai gudrāk nebūtu pārrunāt šo tēmu ar brāļiem vēl pirms konferences sākuma. Tomēr atklājot, ka daudzi, it īpaši Vitmeru ģimene un Olivers Kauderijs, bija noticējuši tam, kas tika saņemts caur šo akmeni, mēs uzskatījām par labāku pavaicāt Tam Kungam par šo svarīgo jautājumu; un pirms konferences sākuma mēs saņēmām šādu atklāsmi:

„Atklāsme, dota … Oliveram Kauderijam Faijetā, Ņujorkas štatā, 1830. gada septembrī.

… Lūk, patiesi, patiesi Es saku tev, neviens netiks nozīmēts saņemt pavēles un atklāsmes šajā baznīcā, izņemot Manu kalpu Džozefu Smitu, jaunāko, jo viņš tās saņem tāpat kā Mozus. Un tu būsi … paklausīgs tam, ko Es došu viņam. …

Un tev nebūs pavēlēt viņam, kurš ir tev priekšgalā un visas baznīcas priekšgalā; jo Es esmu devis viņam atslēgas no noslēpumiem un atklāsmēm, kuras ir aizzīmogotas, līdz Es nozīmēšu citu viņa vietā. …

Un vēl, tu ņem savu brāli Hiremu Peidžu, viens pret vienu, un saki viņam, ka tas, ko viņš ir rakstījis no tā akmens, nav no Manis, un ka Sātans viņu ir pievīlis; jo, lūk, šīs lietas viņam nav tikušas nozīmētas, nedz arī tiks nozīmētas kādam no šīs baznīcas pretēji baznīcas derībām.

Jo visam ir jātiek darītam kārtībā un ar vispārēju vienprātību baznīcā ar ticības lūgšanu.” [M&D 28:2–3, 6–7, 11–13.] …

Pēc tam tika atklāta konference. Tika pārrunāta tēma par iepriekš minēto akmeni, un pēc rūpīgas jautājuma iztirzāšanas brālis Peidžs, tāpat arī visi klātesošie baznīcas locekļi, atteicās no minētā akmens un visa, kas ar to saistīts, mūsu kopējam gandarījumam un laimei.”¹²

„Prezidenti vai [Augstākais] Prezidijs vada Baznīcu; un atklāsmēm par Dieva prātu un gribu attiecībā uz Baznīcu ir jānāk caur Prezidiju. Tas ir Debesu likums un [Melhisedeka] priesterības spēks un privilēģija. Tāpat arī jebkurai Baznīcas amatpersonai ir privilēģija saņemt atklāsmi par to, kas attiecas uz viņa konkrēto aicinājumu un pienākumu Baznīcā.”¹³

„Mēs neuzskatām, ka būtu saistīti pieņemt jebkādu atklāsmi no jebkura vīrieša vai sievietes, ja viņi nav likumīgi iecelti un ordinēti šādām pilnvarām, un snieguši tam atbilstošus pierādījumus.

… Tas būtu pretēji Dieva kārtībai, ja kāds Baznīcas loceklis vai arī jebkurš cits saņemtu norādījumus tiem, kuriem ir augstākas pilnvaras nekā viņam; tātad, kā redzat, tādiem nav jāpievērš vērība; taču, ja kāds cilvēks saņem vīziju vai viņu apciemo Debesu sūtnis, tad tas ir viņa paša labumam un apmācībai; jo Baznīcas pamata principi, mācība un vadība tiek īstenota caur Valstības atslēgām.”¹⁴

Hibers Č. Kimbals, kalpojot par prezidenta Brigama Janga padomnieku, rakstīja: „Brālis Džozefs Smits daudz reižu teicis gan Brigamam Jangam, gan man, gan arī citiem, ka viņš ir Dieva pārstāvis mums, lai mācītu un vadītu mūs, un norātu tos, kas rīkojas nepareizi.”¹⁵

Vilfords Vudrafs, ceturtais Baznīcas prezidents, rakstīja: „Es atsaukšos uz kādu sanāksmi, kuru es apmeklēju Kērtlandes pilsētā savas jaunības gados. Sanāksmes laikā tika izdarītas dažas piezīmes. … attiecībā uz dzīvajiem praviešiem un uz rakstīto Dieva vārdu. … Piecēlās Baznīcas vadītājs un, runājot par šo tēmu, teica: „Jūsu priekšā ir Dieva vārds, gan Bībelē, gan Mormona Grāmatā, gan Mācībā un Derībās; jums ir rakstītais Dieva vārds, un jums, atklāsmju saņēmēji, atklāsmes jāsniedz saskaņā ar šīm grāmatām, jo tas, kas ir rakstīts šajās grāmatās, ir Dieva vārds. Mēs nedrīkstam no tām novirzīties.”

Beidzis runāt brālis Džozefs vērsās pie brāļa Brigama Janga sakot: „Brāli Brigam, es vēlos, lai tu pieceltos un pastāstītu mums par saviem uzskatiem attiecībā uz dzīvajiem praviešiem un rakstīto Dieva vārdu.” Brālis Brigams iznāca un, paņēmis Bībeli, nolika to savā priekšā; viņš paņēma Mormona Grāmatu un nolika to savā priekšā; un tad viņš paņēma Mācības un Derību grāmatu un nolika to savā priekšā, un tad sacīja: „Šeit ir rakstītais Dieva vārds mums, kas stāsta par Dieva darbu no pasaules iesākuma līdz pat mūsdienām. Un tagad,” viņš teica, „salīdzinājumā ar [dzīvajiem] praviešiem, šīs grāmatas man nenozīmē nenieka; šīs grāmatas nepaziņo Dieva vārdu attiecinātu mums tagad, kā to dara dzīvā pravieša jeb vīra vārdi, kurš nes svēto priesterību mūsu laikā un paaudzē. Es labāk izvēlos dzīvos praviešus nekā visus pierakstus grāmatās.” Tas bija tas, pēc kā viņš tiecās. Kad viņš bija beidzis, brālis Džozefs sacīja klātesošajiem: Brālis Brigams ir pateicis jums Tā Kunga vārdu, un viņš ir teicis jums patiesību.”¹⁶

Brigams Jangs, otrais Baznīcas prezidents, atcerējās: „Pirms daudziem gadiem pravietis Džozefs Smits atzīmēja, ka, ja cilvēki pieņemtu atklāsmes, ko viņš bija saņēmis, un gudri tām sekotu, tad, kā ir pavēlējis Tas Kungs, viņi saņemtu spēku un iespējas paveikt un saprast daudz vairāk, līdz kam viņi paši saviem spēkiem varētu nonākt tikai daudzu gadu gaitā.”¹⁷

Džozefs Smits pierakstīja, kas notika Kērtlandes Tempļa iesvētīšanā 1836. gada 27. martā: „Tad es sniedzu īsu uzrunu un aicināju vairākus kvorumus un visus Svētos atzīt [Augstāko] Prezidiju kā praviešus un gaišreģus un atbalstīt viņus ar savām lūgšanām. Viņi visi noslēdza derību to darīt, parādot to pieceļoties kājās.

Tad es aicināju kvorumus un sapulcējušos svētos atzīt klātesošos Divpadsmit apustuļus par praviešiem, gaišreģiem, atklājējiem un īpašiem lieciniekiem visām zemes tautām, un valstības atslēgu turētājiem, lai to atslēgtu vai arī liktu, lai tā tiktu uzcelta starp tiem, un atbalstīt viņus ar savām lūgšanām, ko viņi piekrita darīt pieceļoties.

“Tad es aicināju kvorumus un sapulcējušos svētos atzīt Septiņdesmito kvorumu prezidentus … un atbalstīt viņus ar savām lūgšanām, ko viņi parādīja pieceļoties. …

Balsojums bija vienbalsīgs visos jautājumos, un es pravietoju visiem, ka tā, kā viņi atbalstīs šos vīriešus viņu dažādajos aicinājumos, … Tas Kungs viņus svētīs; jā, Kristus Vārdā, Debesu svētības nāks pār viņiem.”¹⁸

„Līdzīgi kā tie, kas atbalstīja Mozus rokas [skat. 2. Mozus 17:8–13], atbalstīsim arī mēs to rokas, kas ir iecelti vadīt Valstības darbu, tā lai viņi varētu tikt stiprināti un būtu spējīgi paveikt viņu varenos nolūkus un būtu par instrumentiem varenā darba īstenošanā pēdējās dienās.”¹⁹

„Ja cilvēki, kaut ko dara tikai tāpēc, ka viņiem ir likts to darīt, un pie tam vēl visu laiku kurn, tas viņiem neko nedos; tikpat labi viņi varētu arī neko nedarīt. Ir arī tādi, kas uzdodas par svētajiem, bet kuriem ir nosliece kurnēt un meklēt vainu, kad viņiem dod kādu padomu, kas nesaskan ar viņu interesēm, pat tad, ja viņi paši būtu lūguši šo padomu; un vēl jo vairāk, ja viņi nav lūguši padomu un tas nesakrīt ar viņu lietu redzējumu; tomēr, brāļi, mēs ceram, ka vairākums no jums būs atsaucīgi; mēs ceram, ka jūs vēlaties laiku pa laikam saņemt padomu un ka jūs ar prieku tam sekosit ik reizi, kad saņemsit to no atbilstoša avota.”²⁰

Elīza R. Snova rakstīja: „[Džozefs Smits] teica, ja Dievs ir iecēlis viņu un izraudzījis būt par instrumentu, lai vadītu Baznīcu, tad kāpēc lai Viņš neļautu viņam pildīt šo aicinājumu? Kāpēc jāstājas ceļā, kad viņš ir iecelts to darīt? Kam ir zināmi Dieva nolūki? Vai Viņš neatklāj lietas citādāk, nekā mēs sagaidām? [Pravietis] piebilda, ka viņš arvien virzījās augšup, lai gan tik daudz kas viņu centās nomākt, stājās viņam ceļā un izrādīja pretestību; neskatoties uz visu šo pretdarbību, galu galā viņš vienmēr izrādījās uzvarētājs. …

Viņš norāja tos, kas tiecās atrast kļūdas Baznīcas vadīšanā, sakot, ka Dievs ir viņu aicinājis vadīt Baznīcu un ka viņš to pratīs pareizāk; tie, kas mēģinās traucēt, tiks apkaunoti, kad atklāsies viņu pašu muļķīgā rīcība.”²¹

„Neskatoties uz to, ka visas zināšanas burtiskā nozīmē nāk no Dieva, tomēr laikā, kad tās tiek atklātas, cilvēki ne vienmēr tās pieņem kā atklāsmes. …

Noa bija nevainojams vīrs, un viņa zināšanas jeb atklāsmes par to, kas notiks uz Zemes, deva viņam spēku sagatavoties un izglābt sevi un savu ģimeni no plūdu iznīcības. Šīs zināšanas jeb atklāsmi … Zemes iedzīvotāji nepieņēma. Viņi zināja, ka Ādams bija pirmais cilvēks, radīts pēc Dieva tēla un līdzības, ka viņš bija labs cilvēks; ka Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu trīs simtus un sešdesmit piecus gadus un tika paņemts Debesīs, nebaudot nāvi. Taču viņi nevarēja pieņemt jauno atklāsmi — senajām atklāsmēm mēs ticam, jo mūsu tēvi tām ticēja, bet jaunās mums nevajag. Un plūdi tos noslaucīja no Zemes virsas. …

Tas pats princips … īpaši zīmīgi atklājās starp jūdiem, kad Pestītājs nāca miesā. [Viņi] dižojās ar senajām atklāsmēm, rotāja mirušo kapenes, deva desmito tiesu no mētrām un anīsa, nodevās liekulīgi garām lūgšanām un šķērsoja jūru un zemi, lai iegūtu jaunpievērstos, taču, kad no Paša Diženā nāca jaunā atklāsme, viņi to nespēja pieņemt — tas bija par grūtu. Jaunā atklāsme parādīja tās paaudzes pagrimumu tāpat, kā tā atklāja iepriekšējo paaudžu pagrimumu, un viņi brēca: „Nost ar To! Sit Viņu krustā! …

Vēlreiz risinājās līdzīgi notikumi un līdzīgas runas, kad šai paaudzei tika dota Mormona Grāmata. Senā atklāsme, senie patriarhi, svētceļnieki un apustuļi tiek svētīti. Viņiem mēs ticam, bet jaunas atklāsmes nevaram pieņemt.”²²

„Pasaule vienmēr ir kļūdaini pieņēmusi viltus praviešus par patiesiem, bet tos, kurus sūtīja Dievs, viņi uzskatīja par viltus praviešiem; tādēļ viņi nogalināja, nomētāja ar akmeņiem un ieslodzīja cietumā patiesos praviešus, kuri bija spiesti slapstīties pa tuksnešiem un kalniem un alām un zemes aizām [skat. Ebrejiem 11:38], un lai gan viņi bija visgodājamākie zemes vīri, pasaule viņus izraidīja no sabiedrības kā klaidoņus, tajā pašā laikā lolojot, godājot un atbalstot blēžus, dīkdieņus, liekuļus, krāpniekus un pašus nicināmākos no cilvēkiem.”²³

„Es domāju, ja Kristus nāktu uz Zemes un sludinātu tikpat bargas lietas, kā Viņš sludināja jūdiem, maz ticams, ka šī paaudze noliegtu Viņu par to, ka Viņš ir tik bargs. … Daudzi sacītu: „Es nekad Tevi neatstāšu, bet būšu Tev līdzās visos laikos.”. Bet tajā brīdī, kad jūs viņiem mācīsit dažus no Dieva valstības noslēpumiem, kas tika glabāti Debesīs un kam jātiek atklātiem cilvēku bērniem, kad viņi būs tam gatavi, viņi būs pirmie, kas jūs nomētās ar akmeņiem un nolems nāvei. Pēc šī paša principa tika krustā sists Tas Kungs, Jēzus Kristus, un tas liek cilvēkiem nogalināt praviešus šajā paaudzē.

Daudzas lietas pēdējās dienās cilvēku bērniem ir [neizprotamas]; piemēram, ka Dievs augšāmcels mirušos; [viņi aizmirst], ka patiesības, kas ir turētas apslēptas kopš pasaules radīšanas, tiks atklātas maziem bērniem pēdējās dienās.

Starp mums ir daudz gudru vīriešu un arī sieviešu, kas ir pārāk gudri, lai tiktu mācīti; tādēļ viņiem būs jāmirst savā neziņā, un augšāmcelšanās dienā viņi atklās savu kļūdu. Daudzi noslēdz Debesu durvis, sakot: „Lai tikai līdz šai vietai Dievs atklāj patiesību, tad es Viņam ticēšu. …

Vienmēr ir bijis tā, ja Dieva sūtīts vīrs, priesterības nesējs, ir sācis sludināt evaņģēlija pilnību, viņa draugi ir noraidījuši viņu un bijuši gatavi nokaut viņu tāpēc, ka patiesības, kuras viņš māca, viņi uzskatīja par nepareizām; un pēc šī principa Jēzus tika sists krustā.”²⁴

„Bēdas, bēdas tam cilvēkam vai cilvēku grupai, kas pacels savas rokas pret Dievu un Viņa liecinieku šajās pēdējās dienās — jo viņi gandrīz maldinās pašus izredzētos!

… Kad kāds cilvēks gatavojas pravietot un pavēl cilvēkiem paklausīt viņa mācībām, viņš var būt vai nu patiess vai viltus pravietis. Viltus pravieši vienmēr saceļas pret patiesajiem praviešiem, un viņu pravietojumi būs tik tuvi patiesībai, ka viņi spēs maldināt pašus izredzētos.”²⁵

„Tādēļ, ka cilvēki noliedza Jēzus Kristus evaņģēliju un Dieva sūtītos praviešus, pār ļaudīm, pilsētām un tautām dažādos pasaules laikos ir nākuši Dieva sodi, kā tas notika ar Sodomu un Gomoru, kas tika iznīcinātas tādēļ, ka tās noliedza praviešus.”²⁶

Viljams P. Makintairs rakstīja: „[Džozefs Smits] pravietoja, ka visi tie, kas neuztver nopietni atklāsmes, kuras tika dotas, kā arī viņu un viņa vārdus, drīz sauks un vaimanās, … sakot: Ak, kaut mēs būtu uzklausījuši Dieva vārdus un dotās atklāsmes.”²⁷