Drošsirdīgi Kristus lietā

“Es esmu Kristus lietas piekritējs.”

No Džozefa Smita dzīves

1838. gada oktobrī konflikts starp svētajiem, kas dzīvoja Misūri štata ziemeļu daļā, un neapmierināto vietējo iedzīvotāju grupām un zemessardzi sasniedza kulmināciju. Un 27. oktobrī Misūri štata gubernators Lilburns V. Bogss izdeva zemisku pavēli štata zemessardzes komandierim: „Mormoņi ir jāuzskata par ienaidniekiem un tos ir jāiznīdē vai jāizved no štata, ja tas nepieciešams sabiedrības labumam. Viņu smagie pārkāpumi nav aprakstāmi.”¹ Trīs dienas vēlāk liela bruņota zemessargu grupa apmetās blakus Fārvestai, Misūri štatā, un gatavojās uzbrukt pilsētai, kurā dzīvoja Baznīcas vadītāji.

Ļoti noraizējušies par Pēdējo Dienu svēto drošību, Džozefs Smits un citi Baznīcas vadītāji nolēma 31. oktobrī tikties ar zemessardzes virsniekiem, lai uzsāktu sarunas par mieru. Taču, kad viņi tuvojās zemessargu apmetnei, pravietis un viņa pavadoņi negaidot tika arestēti. Tad viņus ieveda nometnē, kur tiem visu nakti stindzinošā lietū lika gulēt uz aukstas zemes, kamēr sargi uz viņiem kliedza un lamājās. Kad virsnieki nolēma aizvest ieslodzītos uz Independenci, Misūri štatā, Džozefs un viņa pavadoņi lūdzās, lai viņiem atļautu tikties ar savām ģimenēm.

„Es atradu savu sievu un bērnus vienās asarās,” rakstīja pravietis, „baiļojoties par to, ka vīri, kas bija zvērējuši atņemt mūsu dzīvības, ir mūs nošāvuši un viņi mani vairāk neredzēs. … Kas gan var aptvert, ko es pārdzīvoju laikā, kad tiku atrauts no manas dzīvesbiedres, atstājot viņu ar briesmoņiem cilvēku izskatā, un arī manus bērnus, nemaz nezinot, kā tiks nodrošinātas viņu vajadzības; kamēr mani pašu grasījās aizvest tālu prom no viņiem, lai mani ienaidnieki, atraduši tam piemērotu brīdi, varētu mani nogalināt. Mana sieva raudāja, mani bērni man cieši pieglaudās, līdz sargu zobeni tos atgrūda no manis.”²

Pēc neilgas uzturēšanās Independencē pravieti un vairākus citus Baznīcas vadītājus pārveda uz Ričmondu, Misūri štatā, kur tos ieslodzīja vecā baļķu namā saķēdējot kopā un ļoti stingri apsargāja. Pravietis ieslodzījumā Ričmondā pavadīja aptuveni trīs nedēļas, līdz viņu pārveda uz Libertī cietumu, Misūri štatā. Lai gan apstākļi bija smagi, drīz pēc ierašanās Ričmondā pravietis rakstīja Emmai: „Mēs esam ķēdēs saslēgti ieslodzītie, kurus ļoti stingri apsargā, un ciešam Kristus dēļ un neviena cita iemesla dēļ. … Man blakus saslēgts ķēdēs atrodas brālis [Džordžs V.] Robinsons, viņam ir patiesa sirds un nelokāms prāts. Tad vienspēc otra blakus ir brālis [Laimans] Vits, brālis [Sidnijs] Rigdons,Hairams [Smits], Pārlijs [P. Prets], Amass [Laimans], un tā mēs esam saķēdēti kopā ar ķēdēm gluži tāpat kā ar mūžīgās mīlestības saitēm. Mēs esam labā garastāvoklī un priecājamies, ka esam atrasti par cienīgiem tikt vajātiem Kristus dēļ.”³

Kādā aukstā, garā un nogurdinošā naktī uz grīdas gulošie vīri nespēja aizmigt vēl ilgi pēc pusnakts, jo sargi plātījās ar saviem nesenajiem uzbrukumiem svētajiem, tajā skaitā lielīdamies par laupīšanām, izvarošanām un slepkavībām. Elders Pārlijs P. Prets atcerējās: „Es klausījos, līdz mani pārņēma tāds riebums, satricinājums un šausmas un mani tik ļoti piepildīja nikns taisnības gars, ka es tik tikko valdījos, lai nepielēktu kājās un nenorātu sargus; taču es neko neteicu ne Džozefam, ne kādam citam, lai gan gulēju viņam blakus un zināju, ka viņš ir nomodā. Pēkšņi viņš pielēca kājās un pērkona balsī vai kā rēcošs lauva, sacīja, cik atceros, šādus vārdus:

„KLUSU … Jēzus Kristus Vārdā es jūs norāju un pavēlu jums apklust; es nedzīvošu ne mirkli ilgāk klausoties šādas runas. Tūlīt pat apklustiet, citādi vai nu jūs vai es ŠAI PAŠĀ ACUMIRKLĪ mirsim!”

Viņš pārstāja runāt. Viņš stāvēja izslējies diženā majestātiskumā. Saslēgts ķēdēs un neapbruņots; mierīgs, līdzsvarots un godājams kā eņģelis, viņš skatījās uz bailēs sastingušajiem sargiem, kuri bija nolaiduši ieročus, vai pat nometuši tos zemē, viņu ceļi trīcēja, un ierāvušies stūrī vai arī nometušies viņam pie kājām tie lūdzās viņa piedošanu un palika klusi līdz sargu nomaiņai.”⁴

Džozefa Smita mācības

Drošsirdīgie ar prieku dara visu, ko tie var, pat grūtību laikos.

1839. gada septembrī, kad svētie bija uzsākuši sarežģīto Navū pilsētas celtniecības darbu, Ilinoisas štatā, pravietis rakstīja kādam Baznīcas loceklim Kērtlandē, Ohaio štatā: „Kas attiecas uz situāciju Baznīcā šajā vietā, lietas virzās tik labi, kā arī bijām cerējuši. … Šeit jau ir sapulcējušās daudzas ģimenes, un mēs ar nepacietību gaidām vēl citas, jo īpaši tādēļ, ka aptaujājot mēs esam atklājuši, ka saslimšanu skaits mūsu vidū nav lielāks [kā parasti] tas šajā apvidū mēdz būt, neskatoties uz visiem pārbaudījumiem un grūtībām, kam esam pakļauti. Paļaujoties uz Dieva spēku un žēlsirdību pret mums, mēs ceram turpināt ikvienu labu un derīgu darbu, pat līdz beigām, lai tad, kad mūs svērs svaru kausā, mēs netiktu atrasti par viegliem.”⁵

1842. gada septembrī pravietis rakstīja šādu vēstuli Baznīcai, kas vēlāk pierakstīta Mācības un Derību 128:19, 22: „Tas nu ko mēs dzirdam evaņģēlijā, ko mēs esam saņēmuši? Līksmības balsi! Žēlastības balsi no Debesīm; un patiesības balsi no zemes; priecīgas vēstis mirušajiem; līksmības balsi dzīvajiem un mirušajiem; liela prieka vēstis. … Brāļi, vai mēs neturpināsim šo diženo lietu? Ejiet uz priekšu un nevis atpakaļ. Drosmi, brāļi; un uz priekšu, uz uzvaru! Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas.”⁶

1831. gadā pravietis teica par Baznīcas izaugsmi: „Bija skaidri redzams, ka Tas Kungs deva mums spēku atbilstoši tam darbam, kas bija jāpadara, un izturību atbilstoši ceļam, kas bija jānoiet, kā arī labvēlību un palīdzību atbilstoši mūsu vajadzībām.”⁷

Drošsirdīgie mīl Kristus lietu un tiecas attīstīt Kristum piemītošas īpašības.

“Es esmu Kristus lietas piekritējs, arī tikumības, šķīstības un taisnīgas, nosvērtas uzvedības piekritējs un svēta dzīves ceļa gājējs.”⁸

„Es ticu tikumīgai, taisnīgai un svētai dzīvei Dieva priekšā un uzskatu par savu pienākumu pārliecināt visus cilvēkus, cik tas būs manos spēkos, dzīvot tāpat, lai viņi pārstātu darīt ļaunu un mācītos darīt labu, un ar taisnīgumu atsvabinātos no saviem grēkiem.”⁹

„Lai nostiprinātu mūsu ticību, lūgšanā mēs varam prasīt pēc katras labas īpašības, kas izdaiļo svētītā Jēzus bērnus; mēs varam mīlēt mūsu tuvākos kā sevi pašu un palikt uzticīgi pārbaudījumu laikos, zinot, ka alga Debesu valstībā būs liela. Kāds mierinājums! Kāds prieks! Ļaujiet man dzīvot dzīvi, kādu dzīvo taisnīgais, lai mana alga būtu kā viņam!

… Taisnīgumam ir jābūt svēto mērķim it visā, ko viņi dara, un, kad tiks publicēta [Mācība un Derības], svētie uzzinās, ka no viņiem tiek gaidītas lielas lietas. Dariet labu un strādājiet taisnīgumā ar aci vērstu tikai uz Dieva godību, un jūs pļausit savu algu, kad Tas Kungs atmaksās ikvienam atbilstoši viņa darbam. … Jēzus Kristus Vārdā mēs ļoti lūdzamies: dzīvojiet tā, lai jūs būtu cienīgi saņemt tās svētības, kas sekos pēc daudzajiem pārbaudījumiem, un pilnībā atveldzēs dvēseles tiem, kas būs bijuši uzticīgi līdz galam.”¹⁰

„No šī brīža turpmāk lai patiesība un taisnīgums gūst pārsvaru un ir jūsos pārpilnam; un visās lietās esiet atturīgi; atturieties no dzeršanas un no zvērēšanas, un no jebkādām zaimojošām runām, un no visa, kas ir netaisnīgs vai nešķīsts, arī no ienaida un naidošanās un alkatības, un no ikvienas nešķīstas vēlmes! Esiet godīgi cits pret citu, jo rādās, ka daži ir atmetuši šīs lietas un ir bijuši cietsirdīgi, vai izrādījuši alkatību. … Šādus cilvēkus Dievs ienīst — tiem pienāks viņu ciešanu laiks diženā rata ritumā, jo tas griežas un neviens nevar to aizkavēt. Ciāna tomēr dzīvos, kaut izskatās, ka tā ir mirusi.”¹¹

„Ļaujiet man kā cilvēkam, kas ļoti vēlas cilvēku pestīšanu, jums atgādināt, lai jūs ar dievišķu degsmi tiektos pēc tikumības, svētuma un Tā Kunga baušļu ievērošanas. Esiet labi, esiet prātīgi, esiet taisnīgi, esiet brīvi no aizspriedumiem, bet vispirmām kārtām esiet žēlsirdīgi un vienmēr labu darbu pārpilni. Lai veselība, miers un Dieva, mūsu Tēva, mīlestība un Tā Kunga, Jēzus Kristus, žēlastība ir ar jums visiem, tā ir jūsu uzticīgā brāļa un drauga mūžīgajā evaņģēlijā sirsnīgā lūgšana!”¹²

„Esiet lēnprātīgi un klusi, taisnīgi un šķīsti; ļaunu atmaksājiet ar labu. … Esiet pazemīgi un pacietīgi visās dzīves situācijās; tad mūsu uzvara būs vēl daudz brīnišķīgāka.”¹³

„Mēs izjūtam nepieciešamību ar drosmi pārliecināt mūsu brāļus būt pazemīgiem un lūgšanu pilniem, lai viņi patiesi ietu kā gaismas un dienas bērni, tad viņi iegūs žēlastību stāvēt pretī ikvienam kārdinājumam un pārvarēt ikvienu ļaunumu Tā Kunga, Jēzus Kristus, cienīgajā Vārdā.”¹⁴

Drošsirdīgie cenšas sevi pilnveidot šīs dzīves laikā.

„Ikvienu, kas ir aicināts būt par šīs prieka vēsts kalpotāju, būtu jāiedvesmo doma, ka katrs saņems saskaņā ar viņa paša uzcītību un izturību, strādājot vīna dārzā un izkopjot savu talantu, lai varētu saņemt vēl citus talantus, un tad, kad Skolotājs sēdīsies, lai pieņemtu atskaiti par Viņa kalpu darbiem, Viņš varētu teikt: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā [Mateja 25:21]. …

… Nekas nedrīkst mūs atturēt no atzinības gūšanas Dieva acīs, saskaņā ar Viņa dievišķajām prasībām. Cilvēki nereti aizmirst, ka viņiem jābūt pateicīgiem Debesīm par katru svētību, kuru viņiem ļauts baudīt, un ka par katru iespēju, kas viņiem tiek dota, tiem būs jāatskaitās. Jūs zināt, brāļi, ka Pestītāja līdzībā kungs, saaicinājis savus kalpus, iedeva tiem vairākus talentus, ko izmantot, kamēr viņš uz kādu laiku aizceļos uz svešām zemēm, un atgriežoties, viņš lika sniegt atskaiti [skat. Mateja 25:14–30]. Tāpat ir arī pašlaik. Mūsu Kungs ir prom tikai uz īsu brīdi, un tam beidzoties, Viņš ikvienu no mums aicinās atskaitīties; un no tā, kuram bija iedoti pieci talenti, tiks atprasīti desmit; bet kurš nebūs tos pavairojis, tiks padzīts kā necienīgs kalps, kamēr uzticīgie baudīs mūžīgu pagodinājumu. Tādēļ mēs dedzīgi lūdzamies, lai mūsu Tēva labvēlība nāk pār jums caur Jēzu Kristu, Viņa Dēlu, lai jūs nepagurtu kārdinājuma brīdī un netiktu uzveikti vajāšanu laikā.”¹⁵

„Pēc šiem norādījumiem jūs būsit atbildīgi paši par saviem grēkiem; tas ir ilgu piepildījums — staigāt mūsu Debesu Tēva priekšā tā, lai izglābtu sevi; mēs visi esam atbildīgi Dieva priekšā par to, kādā veidā mēs pilnveidojam gaismu un gudrību, kuru Tas Kungs mums ir devis, lai mēs varētu sevi izglābt.”¹⁶

Drošsirdīgie uzticīgi izturēs līdz galam un saņems celestiālās godības vainagu.

„Mūsu uzticība ir Dievā, un mēs esam apņēmības pilni, ar Viņa labvēlības atbalstu, turpināt šo lietu un saglabāt uzticību līdz galam, lai mēs varētu tikt kronēti ar celestiālās godības vainagiem un ieiet atdusā, kas ir sagatavota Dieva bērniem.”¹⁷

„Cīnieties labo ticības cīņu, lai jūs varētu saņemt vainagu, kas ir pietaupīts tiem, kuri ir uzticīgi izturējuši līdz viņu pārbaudījumu laika galam [skat. 2. Timotejam 4:7–8]. Tādēļ esiet uzticīgi tam, ko jūs tik devīgi esat saņēmuši no Dieva rokas, lai tad, kad atspirgšanas laiki nāks, jūs nebūtu strādājuši velti, bet lai jūs varētu atpūsties no visiem saviem darbiem un gūt prieka pilnību Dieva valstībā.”¹⁸

„Jūs nevarat būt pārāk labi. Pacietība ir debešķīga, paklausība ir cildena, piedošana ir žēlsirdīga un paaugstināšana ir dievišķīga; un tam, kas iztur uzticīgi līdz galam, viņa alga nezudīs. Labs cilvēks izturēs visu, lai pagodinātu Kristu, un pat nostāsies pret visu pasauli un visu, kas ir tajā, lai izglābtu savu dvēseli.”¹⁹

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Pārdomājiet šīs idejas, studējot nodaļu vai gatavojoties mācīt. Papildu palīdzību skat. vii.–xii. lpp..

349. lpp. izlasiet stāstu par to, kā Džozefs Smits norāja sargus. Kā šis stāsts ietekmē jūsu domas par Džozefu Smitu?
Džozefs Smits teica, ka evaņģēlijs ir „žēlastības balss” un paziņoja: „Lai jūsu sirdis priecājas un ir ārkārtīgi līksmas” (350. lpp.). Kā mūsu zināšanas par evaņģēliju var palīdzēt mums priecāties un būt ārkārtīgi līksmiem pat grūtību laikos?
Izlasiet trešo rindkopu 350. lpp.. Ko, jūsuprāt, nozīmē saņemt „spēku atbilstoši tam darbam, kas bija jāpadara”? Kādus piemērus jūs varat atsaukt atmiņā, kas ilustrētu šo patiesību?
Pārlasiet ceturto rindkopu 350. lpp.. Kādas īpašības jūs vēlētos redzēt cilvēkā, kurš saka, ka viņš „ir Kristus lietas piekritējs”? (Dažus piemērus skat. 350.–352. lpp.).
Studējot Džozefa Smita padomu 352. lpp., padomājiet par to, ko vajadzētu uzlabot jūsu dzīvē. Nolemiet, ko jūs darīsiet, lai īstenotu šo uzlabojumu.
Pārlasiet nodaļas pēdējās divas rindkopas (353.–354. lpp.). Kādu algu saņems tie, kas „cīnās labo ticības cīņu”? Kādā veidā reizēm cilvēki mēģina mūs pārliecināt nebūt „pārāk labiem”? Kā mēs varam atbildēt uz šādu spiedienu?

Saistītie Svētie Raksti: 5. Mozus 31:6; 2. Timotejam 1:7–8; 2. Nefija 31:19–20; Mosijas gr. 5:15; M&D 59:23.