Drosme, lai pārdzīvotu vētru

Mana staba jauno sieviešu pārgājiena otrajā naktī bija spēcīgs lietus un viesuļvētra. Manā bīskapijā bija ap 24 jaunām sievietēm, kas piedalījās pārgājienā, un divi vadītāji, un mums visiem, lai patvertos, bija jāsalien divās mazās būdiņās. Lietus lija spēcīgi, un vējš pieņēmās spēkā. Man pastāvīgi sev bija jāatgādina lūgšana par drošību, ko iepriekš bija noskaitījis mūsu staba prezidents. Mūsu bīskapija savā būdiņā arī kopīgi noskaitīja lūgšanu, un es pati skaitīju savas personīgās lūgšanas.

Daudzas meitenes bija nobijušās, un viegli varēja saprast kāpēc. Mūsu būdiņas nebija stipras, un mēs atradāmies tieši pie upes. Pēc kādām 20 minūtēm vētra kļuva tik neganta, ka visam stabam vajadzēja skriet prom no savām bīskapijas būdiņām uz padomnieku būdiņām, kuras atradās augstākā vietā. Mans staba prezidents noskaitīja vēl vienu lūgšanu, un mēs dziedājām Baznīcas dziesmas, Sākumskolas dziesmas un pārgājiena dziesmas, lai mēģinātu sevi nomierināt. Jā, mēs bijām nobijušās, bet mēs jutām, ka viss būs labi. Pusstundu vēlāk mēs varējām atgriezties savās bīskapijas būdiņās.

Vēlāk mēs uzzinājām, kas notika ar viesuļvētru tajā naktī. Tā sadalījās divās vētrās. Viena no vētrām pagāja mums garām pa kreiso pusi, bet otra — pa labo. Tas, kas ar mums notika, nebūt nebija tas sliktākais.

Es zinu, ka Dievs dzirdēja mūsu lūgšanas tajā naktī un ka Viņš mūs pasargāja no ļaunākā, ko varēja nodarīt vētra. Kāpēc gan viesuļvētrai bija jāsadalās, ja vien Dievam tas nebija nepieciešams? Es zinu, ka dzīves vētrās mēs vienmēr varam lūgt Debesu Tēvu un Viņš dzirdēs un atbildēs mums, dodot mums drosmi un aizsardzību, kas mums ir nepieciešama, lai pārvarētu to.