Dzīvot pārpilnīgu dzīvi

A manā Ābecē attiecas uz attieksmi. Viljams Džeimss, filozofs un viens no pirmajiem Amerikas psihologiem, rakstīja: „Mūsu paaudzes dižākais apvērsums ietverts atklājumā, ka cilvēciskas būtnes, mainot sava prāta iekšējo attieksmi, var mainīt savas dzīvēs ārējos aspektus.”¹

Tik daudz dzīvē ir atkarīgs no mūsu attieksmes. Veids, kuru mēs izvēlamies, lai skatītos uz lietām un reaģētu uz tām, ietekmē visu. Darot visu, kas ir mūsu spēkos un tad izvēloties būt laimīgam ar apstākļiem, lai arī kādi tie būtu, var atnest mieru un piepildījumu.

Čārlzs Svindols — rakstnieks, pedagogs un kristiešu mācītājs — teica: „Attieksme man ir svarīgāka nekā … pagātne, … nauda, apstākļi, kļūdas, panākumi vai tas, ko citi cilvēki domā, saka vai dara. Tā ir daudz svarīgāka nekā izskats, apdāvinātība vai meistarība. Tā saliedēs vai izjauks uzņēmumu, baznīcu vai mājas. Ievērojami ir tas, ka katru dienu mums ir izvēle attiecībā uz to, ar kādu attieksmi mēs sagaidīsim šo dienu.”²

Mēs nevaram izmainīt vēja virzienu, bet mēs varam pieskaņot buras. Lielākai laimei, mieram un apmierinātībai izvēlēsimies pozitīvu attieksmi.

B ir ticība — pašam sev, tiem, kas jums ir apkārt, un mūžīgajiem principiem.

Esiet godīgi pret sevi, pret citiem un pret Debesu Tēvu. Viens no tiem, kurš nebija godīgs pret Dievu tik ilgi, kamēr bija par vēlu, bija kardināls Volsijs, kurš, atbilstoši Šekspīra teiktajam, pavadīja garu mūžu, kalpojot trīs valdniekiem, un baudīja labklājību un varu. Beidzot kāds nepacietīgs karalis atņēma viņam varu un īpašumus. Kardināls Volsijs izsaucās:

Tomass Fullers, angļu mācītājs un vēsturnieks, kurš dzīvoja 17. gadsimtā, pierakstīja šo patiesību: „Viņš netic, ja viņš nedzīvo atbilstoši savai ticībai.”⁴

Neierobežojiet sevi un neļaujiet citiem pārliecināt sevi, ka jūs esat ierobežoti tajā, ko jūs varat paveikt. Ticiet paši sev un tad dzīvojiet tā, lai piepildītu savas iespējas.

Jūs varat sasniegt to, kam jūs ticat. Uzticieties un ticiet!

C ir drosme. Drosme kļūst par vērtīgu un nozīmīgu tikumu, kad tā tiek uzskatīta ne tik daudz par gatavību mirt kā vīram, bet par apņemšanos dzīvot cienīgi.

Amerikāņu esejists un dzejnieks Ralfs Valdo Emersons reiz teica: „Lai arī ko jūs darītu, jums ir nepieciešama drosme. Lai arī kādu ceļu jūs izvēlētos, vienmēr atradīsies kāds, kas pateiks, ka jūs kļūdāties. Vienmēr būs grūtības, kas centīsies jūs pārliecināt, ka jūsu kritiķiem ir taisnība. Izveidot rīcības plānu un rīkoties pēc tā līdz galam prasa daļu no tās drosmes, kas ir nepieciešama karavīram. Mieram ir savas uzvaras, bet tikai drosmīgi vīri un sievietes var tās iegūt.”⁵

Būs brīži, kad jūs būsiet nobijušies un zaudējuši drosmi. Jūs varat justies uzveikti. Šķēršļi ceļā uz uzvaru var likties nepārvarami. Dažreiz jūs varētu justies kā Dāvids, kas cenšas pieveikt Goliātu. Bet atcerieties — Dāvids viņu pieveica!

Ir nepieciešama drosme, lai spertu pirmo soli ceļā uz tīkoto mērķi, bet vēl lielāka drosme ir nepieciešama, lai mēģinātu vēlreiz, kad esat paklupuši un jums ir jāpieceļas.

Apņemieties pielikt pūles un būt neatlaidīgiem, lai sasniegtu cienījamu mērķi, un esiet drosmīgi, stājoties pretī ne tikai izaicinājumiem, kas neizbēgami radīsies, bet arī mēģinot vēlreiz, ja tas būs nepieciešams. „Dažreiz drosme ir klusa balss dienas beigās, kas saka: „Rīt es mēģināšu vēlreiz.”⁶

Atcerēsimies šīs Ābeces patiesības, uzsākot mūsu ceļojumu jaunajā gadā, attīstot gan pozitīvu attieksmi, gan ticību tam, ka mēs varam sasniegt savus mērķus un piepildīt mūsu apņemšanos, gan drosmi, lai stātos pretī jebkuriem izaicinājumiem, kas gadīsies mūsu ceļā. Tad mēs dzīvosim pārpilnībā.