Otrā iespēja

Kad pirmo reizi viņu satiku, man rokās bija vijole.

Viņš nevīžīgi gāja netālu no manis, kad es devos uz ēdnīcu, pret kāju atsizdama savu vijoles futlāri.

„Vijole,” viņš teica, man tuvojoties.

„Jā,” es atbildēju.

Es nekad iepriekš nebiju uzrunājusi cilvēku ar īpašajām vajadzībām un es nezināju, ko vēl viņam pateikt. Viņš sekoja man līdz pusdienu galdam un apsēdās blakus, norādot uz manu vijoles futlāri.

„Vijole,” viņš atkal teica.

Es atvēru savu futlāri, un viņa acis iemirdzējās. Viņš parāva aiz stīgām pārāk asi. Mana sirds iesāpējās, kad iedomājos, kā manai vijolei noplīst stīga, un es uzmanīgi aizvēru futlāri ciet. Pirms devās prom, viņš mani apskāva.

Pēc šī gadījuma es bieži viņu redzēju.

Ikreiz mani ieraugot, viņš cieši mani apskāva ap pleciem un noskūpstīja galvu.

Visu atlikušo vidusskolas laiku, tiklīdz ievēroju viņu nākam, es vienmēr centos no viņa izvairīties. Kad viņš mani atrada un noklāja ar saviem apskāvieniem un slapjajām bučām, es izspiedu smaidu un dažas sekundes to piecietu, tad ātri devos prom, nesakot ne vārda.

„Ak, nē,” es nomurmināju, kad ieraudzīju viņu savā pēdējā vidusskolas orķestra koncertā. Pēc koncerta viņš lēnām izgāja no skatītāju zāles un tuvojās mums ar draugiem.

Mani draugi palika nostāk, bet viņš pienāca man klāt, plati smaidīdams un izpletis savas rokas apskāvienam.

„Viljam!”

Es pagriezos un ieraudzīju sievieti skrienam mums pretī.

„Piedodiet,” viņa teica, paņemot viņu pie rokas. „Viljamam ļoti patīk vijole. Viņš ļoti lūdza, lai atvedu viņu uz šī vakara koncertu. Iesim, dārgais.”

Līdz šim brīdim es nebiju apjautusi, ka pat nezināju viņa vārdu. Es iepazinu Viljamu pirms diviem gadiem, bet pavadīju tik daudz laika, no viņa izvairoties, ka nemaz nebiju patiesi papūlējusies viņu iepazīt. Skatoties, kā Viljams kopā ar savu mammu aiziet prom, mani pārņēma kauna sajūta.

Pēc vairākiem gadiem, kad biju apprecējusies, man piedzima skaists, mazs puika ar Dauna sindromu, kuram mēs devām vārdu Spensers. Uzlūkojot savu dēlu, es bieži domāju par Viljamu un prātoju, vai arī Spensers piedzīvos ko līdzīgu. Vai cilvēki no viņa vairīsies tāpēc, ka viņš sniedz pārāk daudz buču vai cieši apskauj? Vai viņa vienaudži jutīsies neērti viņa īpašo vajadzību dēļ?

Kad Spenseram bija četri mēneši, es vedu viņu uz apskati mūsu vietējā slimnīcā. Ņemot viņu laukā no mašīnas, es redzēju, kā divi cilvēki gāja ārā no slimnīcas. Neticot savām acīm, es atskārtu, ka tie bija Viljams un viņa māte.

„Viljam!” Es iesaucos, pienākot tuvāk un manai sirdij stipri dauzoties.

„Sveika!” Viņš lēnām šķērsoja stāvlaukumu ar platu smaidu sejā. Viņš izstiepa savu roku un sagrāba manējo, ar sajūsmu to pakratot.

„Kā tev klājas?” Es viņam vaicāju.

„Vijole,” viņš priecīgi teica ar mirdzumu acīs.

Vijole. Viņš mani arī atcerējās. „Jā,” caur smaidu un asarām es izdvesu, „es spēlēju vijoli.”

Runājoties ar viņiem, es sirdī izteicu lūgšanu pateicībā par mīlošā Debesu Tēva sirsnīgo žēlastību, kurš zināja, cik ļoti es biju vēlējusies atkal satikt Viljamu. Esmu pateicīga par to, ka Dievs ievēroja mani — ar grūtībām pārņemto jauno māmiņu, kurai uztrauca sava dēla veselības problēmas un viņa nākotne, — un sniedza man šo pieredzi, atgādinot, ka Viņš zina par mums.