Pēdējo dienu svēto balsis
Nešauj!
Autors anonīms
Bobs un es sēdējām savā policijas automašīnā, gaidījām kādu kustības pazīmi uz ielas. Mēs uzsākām savu patrulēšanu divas stundas agrāk, jo policijas rācija brīdināja par aizdomīgu automašīnu.
„Notiek uzbrukums,” pa rāciju teica. „Divi vīrieši, abi bruņoti. Viņi tikko bija redzēti oranžas krāsas automašīnā. Liecinieki saka, ka vīrieši ir agresīvi un gatavi šaut.”
Nesen šajā apvidū notikusi virkne bruņotu laupīšanu, tomēr neskatoties uz mūsu vislielākajām pūlēm, laupītājiem vairākkārt izdevies izvairīties. Šīs domas pārņēma manu prātu, līdzko es ieraudzīju divus cilvēkus iznākam ārā no mājas uz aptumšotās ielas un ielecam oranžas krāsas automašīnā. Viņi tagad devās mūsu virzienā.
„Pieprasām papildus vienību,” es teicu. „Aizdomās turamie dodas uz ziemeļiem no mūsu atrašanās vietas.”
Mūsu papildus vienība, divi civilās drēbēs ģērbtie detektīvi ar nemarķētu automašīnu devās pa priekšu automašīnai, kamēr Bobs un es sekojām. Pēc tam, kad mūsu trīs transportlīdzekļi uzbrauca uz tilta, mūsu papildus vienība pēkšņi apstājās tilta vidū, šķērsojot ceļu oranžas krāsas automašīnai, un mēs apstājāmies aiz tās, bloķējot mūsu aizdomās turamos. Gandrīz nekavējoties, automašīna apstājās, un abi cilvēki pazuda no mūsu redzes loka.
„Izkāpiet ārā no automašīnas ar paceltām rokām pie savām galvām!” Es pavēlēju pēc tam, kad izkāpu ārā no automašīnas. Neviens nereaģēja.
Kamēr es gatavojos izšaut uguni, es vēlreiz pavēlēju: „Izkāpiet ārā no automašīnas ar paceltām rokām pie savām galvām. Dariet to tagad!”
Pēkšņi vadītājs piecēlās un pagriezās pret mani. Es varēju redzēt viņa rokās nozibam metāla objektu.
Manās policistu apmācībās apgūtais un saprāts man teica, lai es nospiežu mēlīti, lai glābtu savu dzīvību. Bet, neskatoties uz tā brīža spriedzi, es dzirdēju balsi. Tā bija mierīga, bet autoritatīva un spēcīga: „Nešauj!”
Es domāju, ka jebkurā brīdī varu tikt nošauts, bet sagaidīju arī to, kad kāds no šīs automašīnas izšaus pirmais. Tā vietā vadītājs pacēla savas rokas, pacēla arī virs savas galvas to, kas izskatījās pēc ieroča, un pēc tam nolaida savas rokas savā klēpī.
„Stāvi!” Es teicu, kad es piesteidzos pie automašīnas. „Nekusties!”
Šis brīdis likās kā no televīzijas pārraides — līdz es sapratu, ka divi rūdītie noziedznieki automašīnā patiesībā bija divas nobijušās jaunas meitenes. Tas, ko es uzskatīju par ieroci, bija tikai sēdekļa jostas drošības sprādze.
Meitenes, mēs drīz uzzinājām, bija aizdevušas mašīnu saviem draugiem. Viņām nebija ne jausmas, kādi vīrieši viņi bija.
„Es jau domāju, ka tu būsi miris, Kal!” Bobs man vēlāk teica. „Es gandrīz izšāvu. Es nezinu, kādēļ es to neizdarīju.”
Divi detektīvi nemarķētajā automašīnā teica to pašu, lai gan neviens cits, izņemot mani, nedzirdēja šo balsi. Es zinu, ka tikai debesu spēki varēja izglābt šīs divas meitenes no nāves un četrus policistus no traģiskas kļūdas. Šī pieredze sniedza man patiesas zināšanas, ka mūsu Debesu Tēvs var un varēs iejaukties mums par labu.