Desmitās tiesas likums

Kopš senatnes Tas Kungs ir nepārtraukti devis Saviem ļaudīm un Viņa Baznīcai norādījumus, sniedzot caur Saviem izredzētajiem runasvīriem nepieciešamos baušļus un likumus (2. Nefija 3:17). Viens no šiem likumiem ir saglabājies līdz pat mūsdienām, un tas ir desmitās tiesas likums. Jau Vecās Derības laikos pravieši mācīja par šī likuma svēto dabu un tā nozīmīgumu: „Un ikviena desmitās tiesas deva no zemes tīrumā sētās sēklas, kā arī no koku augļiem pieder Tam Kungam un ir Tam Kungam svēta.” (3. Mozus 27:30). Pats Glābējs, parādoties nefijiešiem pēc Savas Augšāmcelšanās, viņiem atgādināja par šo likumu, pavēlot pierakstīt to hronikās Maleahija vārdus: „Vai cilvēks aplaupīs Dievu? Tomēr jūs Mani esat aplaupījuši. Bet jūs sakāt: Kā tad mēs Tevi esam aplaupījuši? Ar desmito tiesu un upuriem. Jūs esat nolādēti ar lāstu, jo jūs Mani esat aplaupījuši, patiesi, visa šī tauta. Bet atnesiet jūs visi savu desmito tiesu Manā klētī, lai arī Manā mājā būtu barība; un pārbaudiet Mani tad šai ziņā, saka Pulku Kungs, vai Es neatvēršu jums debesu logus un neizliešu pār jums svētību tik daudz, ka nepietiks vietas, lai to pieņemtu.” (3. Nefija 24:8–10). Caur pravieti Džozefu Smitu 1831. gadā Tas Kungs vēlreiz atgādināja Saviem Baznīcas ļaudīm par šī likuma nozīmīgumu: „Lūk, pašreizējais brīdis tiek saukts par šodienu, līdz Cilvēka Dēla atnākšanai, un patiesi tā ir upurēšanas diena un diena Manu ļaužu desmitajai tiesai; jo tas, kas maksā desmito tiesu, netiks sadedzināts Viņa atnākšanā.” (Mācības un Derību 64:23). Arī šajās dienās mūsdienu pravieši un apustuļi mūs atkārtoti mudina dzīvot saskaņā ar šo likumu.

Desmitās tiesas likums ir mūžīgais likums, kas mums māca savā dzīvē izvirzīt To Kungu pirmajā vietā. Sniedzot Saviem ļaudīm šo likumu, Tas Kungs arī dāvāja solījumu. Desmitās tiesas likuma ievērošana stiprina mūsu ticību, attīsta mūsu garīgumu un garīgās spējas un padara liecību nesatricināmu. No vienas puses, mēs pienācīgi paužam savu pateicību par to pārpilnību, kas mums ir. No otras puses, mēs parādām savu gatavību upurēties Tā Kunga darba labā šeit, uz Zemes. Abos gadījumos šis vienmēr būs solis, kas balstīts uz mūsu patieso ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum, un nodošanos Viņa evaņģēlijam. Un šis ticības solis bez šaubām ietekmē kā mūsu nākotni, tā arī tagadni. Prezidents Hovards V. Hanters savulaik mācīja: „Mēs ievērojam principu — atdot Tam Kungam daļu no Viņa labestības pret mums, un to mēs darām ar desmito tiesu. Desmitā tiesa … ir pilnīgi brīvprātīga. Mēs varam maksāt desmito tiesu, vai arī nemaksāt. Tie, kas maksā, saņem svētības, kas citiem nav zināmas.” (Baznīcas prezidentu mācības: Hovards V. Hanters, 9. nodaļa: „Desmitās tiesas likums”).

Marija Fīldinga Smita ļoti labi izprata šo patieso mācību. Viņa bija patriarha Hairama Smita, pravieša Džozefa Smita brāļa, sieva un vēlāk arī atraitne. Kādu dienu, paskaidrojot, kā viņa saprot desmitās tiesas likumu, Marija Fīldinga Smita paziņoja: „Ja es nemaksāju savu desmito tiesu, man ir jābūt gatavai tam, ka Tas Kungs paturēs man paredzētās svētības pie Sevis. Ja es nemaksātu desmito tiesu, Tas Kungs man liegtu Savas svētības; es maksāju savu desmito tiesu ne tikai tāpēc, ka tas ir Dieva likums, bet tāpēc, ka es sagaidu svētības no tā. Ievērojot šo un pārējos likumus, es ceru sagaidīt uzplaukumu un iespējas apgādāt savu ģimeni” (Joseph Fielding Smith, Life of Joseph F. Smith [Salt Lake City, 1938], 158–59). Lai gan svētības, kuras gūstam no desmitās tiesas maksāšanas, ir dažādas un katram cilvēkam individuālas, par vienu mēs varam būt droši — personiskā liecība par šo likumu ir rodama tad, kad mēs dzīvojam saskaņā ar šo likumu.

Balstoties uz savu personīgo pieredzi, es ar pārliecību saku: dzīvojot saskaņā ar desmitās tiesas likumu, mēs ievērosim, kā mūsu ticība aug un pieņemas spēkā. Īpašās Debesu svētības būs mūsu dzīves pastāvīgā sastāvdaļa. Mūsu pārliecība par to, ka spēsim apgādāt savus ģimenes locekļus ar visu viņiem nepieciešamo, tikai pieaugs. Tas viss liks mums saprast, kāpēc mēs nevaram atļauties nemaksāt desmito tiesu.