Viņš mīl tevi

Memfisas Tenesijas tempļa iesvētīšanas laikā es sēdēju celestiālās istabas stūrī — pie ērģelēm. Prezidents Džeimss E. Fausts (1920–2007), Augstākā prezidija loceklis no 1995. līdz 2007. gadam, bija ieradies, lai iesvētītu templi. Viņš un vairāki citi vadītāji sēdēja aiz mikrofona. Vietējais baznīcas koris iesoļoja rindā un nostājās aiz viņiem.

Kāda jauna sieviete, par kuru es rūpējos kā apmeklējošā māsa, bija šajā korī. Visas sapulces laikā es lūdzu, lai viņa saņemtu to, pēc kā bija ieradusies. Viņa man bija atklājusi, ka bija ieradusies uz tempļa iesvētīšanu, lai noskaidrotu savu cienīgumu Tā Kunga priekšā. Pagātnē viņa bija izdarījusi smagus grēkus un, lai arī bija tos nožēlojusi, nejutās labi par savu rīcību un pat par dziedāšanu korī.

Es cieši uzlūkoju prezidentu Faustu, sajūtot, ka viņš kā Tā Kunga pārstāvis Augstākajā prezidijā spētu kaut ko izdarīt. Taču kā gan es varētu viņam pateikt, un kā gan viņš varētu kaut ko izdarīt? Pēc sapulces viņš rindā izietu no istabas, tāpat kā viņš ienāca, un nebūtu nekādas iepazīstināšanas, rokasspiedienu un vārdu apmaiņas. Es sapratu, ka viņš bija aizņemts un viņa ceļojums — saplānots, un tomēr es lūdzu.

Prezidents Fausts, dziļi aizdomājies, paskatījās brīdi uz mani ar sarauktām uzacīm. Kad sapulce bija beigusies, viņa sejas izteiksme bija laimīga un gaiša.

Viņš paskatījās uz mani vēlreiz un tad pēkšņi piecēlās, apgriezās un izstiepa savu roku uz priekšu, cik tālu vien varēja. Viņš norādīja tieši uz manu draudzeni. Tad viņš noteikti un skaļi teica: „Tas Kungs tevi mīl!”

Prezidenta Fausta žests bija nenozīmīgs un vienkāršs, tomēr tik spēcīgs, ka varēja nākt vienīgi no Svētā Gara, kas viņam pateica to, ko es nevarēju. Šie nedaudzie vārdi svētīja manu draudzeni un turpina stiprināt manu ticību, ka Tas Kungs apzinās mūsu dzīves sīkumus un „ka ar mazām un vienkāršām lietām tiek paveiktas diženas lietas” (Almas 37:6).